Viņi apstājās pie mazas, nabadzīgas būdiņas, kurai jumts sniedzās līdz zemei, tāpēc pa durvīm iekšā un ārā ģimenei vajadzēja līst uz vēdera. Mājās bija tikai veca lapiete, kura trāna lampas gaismā vārīja zivis. Ziemeļbriedis izstāstīja visu par Gerdu, bet vispirms savus piedzīvojumus, jo tie viņam šķita svarīgāki. Gerda bija tā nosalusi, ka pati nevarēja parunāt.
— Ak jūs, nabadziņi, — lapiete sacīja, — jums vēl tāls ceļš priekšā. Jums jānoskrien kādas simt jūdzes līdz somu zemei, jo tur sniega karaliene apmetusies savā vasaras mājoklī un dedzina bengāliskās ugunis. Es uzrakstīšu dažus vārdus uz kaltētas mencas, jo papīra man nav; to es došu līdzi somietei, viņa labāk par mani zinās, ko darīt.
Un, kad Gerda bija sasildījusies, paēdusi un padzērusi, lapiete uzrakstīja dažus vārdus uz kaltētas mencas, uzsēja to ziemeļbriedim uz muguras, un viņi auļoja tālāk. Augšā virs viņiem krāšņi sprēgāja ziemeļblāzmas sārts, un tad viņi sasniedza somu zemi un pieklauvēja pie skursteņa, jo somietes būdai nebija pat durvju.
Būdā valdīja briesmīgs karstums — somiete staigāja puskaila. Viņa tūliņ novilka Gerdai cimdus un zābakus, citādi meitene nebūtu te izturējusi, uzlika ziemeļbriedim ledus gabalu uz galvas un tad lasīja, kas uz kaltētās mencas rakstīts. Viņa izlasīja to trīs reizes, kamēr zināja no galvas, un tad iemeta zivi katlā, jo tā bija ēdama un somiete neko nelaida zudumā.
Ziemeļbriedis izstāstīja vispirms savus, tad Gerdas piedzīvojumus, un somiete mirkšķināja gudrās acis, bet neko nesacīja.
— Tu esi ļoti gudra, — sacīja ziemeļbriedis, — es zinu, tu vari visus pasaules vējus sasiet ar auklu četros mezglos; ja kuģinieks atraisa pirmo mezglu, tad viņam ir labs ceļavējš, atraisa otro, tad vējš pieņemas spēkā, bet, ja atraisa trešo un ceturto, tad plosās tāda vētra, kas mežus izrauj ar saknēm. Vai tu nevari iedot šai mazajai meitenei tādu dzērienu, ka viņai rodas divpadsmit vīru spēks un viņa uzveic sniega karalieni?
— Divpadsmit vīru spēks? — atkārtoja somiete. — Paskatīsimies senās zintīs, vai tas viņai ko palīdzēs.
Viņa piegāja pie gultas, paņēma lielu ādas rulli un atritināja to. Uz ādas bija ērmīgas rakstuzīmes, un somiete lasīja tās un pūlējās saprast, un sviedri ritēja viņai no pieres aiz lielas piepūles.
Bet briedis nelikās mierā, lūgdams palīdzēt Gerdai, un meitene vērās somietē tik lūdzošām acīm, ka viņa nolika ādu, ievilka briedi kaktā, uzlika viņam atkal svaigu ledus gabalu uz pieres un čukstēja:
— Mazais Kajs patiesi atrodas pie sniega karalienes, tur viņam labi patīk, un viņam šķiet, ka tā ir visjaukākā vieta pasaulē. Tas ir tāpēc, ka viņam ir stikla lauska sirdī un stikla drumsliņa acī, tās jādabū ārā, citādi viņš nekad nekļūs par īstu cilvēku un sniega karaliene paturēs varu pār viņu.
— Bet vai tu nevari iedot mazajai Gerdai lielāku varu?
— Es nevaru iedot lielāku varu par to, kāda viņai jau ir. Vai tad tu neredzi, ka dzīvnieki un cilvēki viņai kalpo, tādai nieka meitenei, kas devusies ceļā basām kājām? Viņa nevar saņemt varu no manis, tā ir jau viņas sirdī, jo viņa mīl! Ja viņa pati nespēj doties pie sniega karalienes un atbrīvot Kaju no viņa likstām, tad mēs tur neko nevaram līdzēt. Divas jūdzes tālāk atrodas sniega karalienes dārzs, uz turieni tu vari meiteni aiznest. Noliec viņu zemē pie lielā krūma, kam koši sarkanas ogas. Nedomā tur ilgi tērgavot, bet taisies, ka tiec ātri atpakaļ!
Un somiete uzcēla Gerdu ziemeļbriedim mugurā, kurš tūliņ deva kājām ziņu.
— Ai, mani zābaciņi! Un cimdus es arī piemirsu! — sauca Gerda. So mantu trūkumu viņa uzreiz manīja sīvajā salā, bet ziemeļbriedis nedrīkstēja apstāties, kamēr sasniedza krūmu ar sarkanajām ogām. Tur viņš nolaida Gerdu zemē un noskūpstīja meiteni; lielas, spožas asaras ritēja no brieža acīm; tad viņš aizauļoja atpakaļ. Nabaga Gerda palika bez apaviem un cimdiem somu zemes spelgoņā.
Viņa skrēja tālāk, cik ātri jaudāja, bet viņai pretī traucās vesels pulks sniegpārslu. Tās nekrita no skaidrajām debesīm, kas zvīļoja ziemeļblāzmas staros, tās cēlās no zemes un, jo tuvāk nāca, jo lielākas kļuva. Gerda atcerējās, cik prāvas un mākslīgi veidotas tās bija izskatījušās zem lupas. Te tās bija vēl lielākas un baigākas, tās bija dzīvas, tās bija sniega karalienes sardze. Tās izskatījās ērmīgas: vienas kā nejaukas dzeloņ- cūkas, citas kā mezglos savijušās čūskas ar izstieptām galvām, dažas kā resni lāči ar saceltu vilnu — visas spoži baltas un dzīvas.
Mazā Gerda varēja redzēt pati savu elpu, tā vēlās kā dūmi no mutes. Viņa atcerējās, ka Kajs ir tepat tuvumā, nelikās zinis par salu, kas knaibīja kājas un kailās rokas, bet lauzās sniegpārslām cauri tuvāk sniega karalienes pilij.