Pils sienas veidoja klīstošs sniegs, logus un durvis — griezīgs vējš; pilī bija simtiem virpuļojoša sniega celtu telpu, garākās sniedzās jūdzēm tālu, un ziemeļblāzma apgaismoja tās. Cik kailas un tukšas, ledaini saltas un zilgani zaigojošas tās bija! Nevienam nevarētu nākt prātā saistīt tās ar kādām izpriecām, teiksim, saviesīgu vakaru, kur vētra spēlētu un leduslāči staigātu uz pakaļkājām, rādīdami, cik smalki prot uzvesties, vai ar nelielas sabiedrības rīkotām jautrām sacīkstēm, kur dalībnieki sacenšas pļauku ciršanā un nagu izveicībā. Un nepavisam te neiederētos jauno, balto polārlapsu omulīga sapulcēšanās, lai apmainītos jaunākajām tenkām, — nepavisam ne! Aukstas un tukšas bija sniega karalienes lielās zāles, tanīs nebija ne vēsts no dzīvības. Ziemeļblāzma uzliesmoja pēc tik noteiktiem starpbrīžiem, ka varēja nekļūdīgi nosacīt, kad tā stāvēs visaugstāk un kad viszemāk. Bezgalīgās pils vidū pletās aizsalis ezers, kura ledus bija sasprādzis neskaitāmos gabalos, taču ikviens gabals līdzinājās otram, tā ka viss kopā izskatījās pēc nevainojama mākslas darba. Kad sniega karaliene uzturējās šeit, tad mēdza sēdēt ezera vidū; viņa tad izteicās, ka sēžot saprāta spogulī, kas esot vienīgais un labākais visā pasaulē.
Mazais Kajs bija zils, pat melns aiz sala, bet pats to nemanīja, jo sniega karaliene ar savu skūpstu bija padarījusi viņu nejutīgu pret aukstumu un sirds viņam bija pārvērtusies ledus gabalā. Viņš nēsāja šurpu turpu dažus asus, plakanus ledus gabalus, gribēdams no tiem kaut ko izveidot, — tā bērni noņemas ar koka klucīšiem. Kajs centās izveidot vissarežģītākās figūras, jo tā bija saprāta spēle, bet stikla drumsla acī padarīja viņu nespējīgu spriest par savu darbu un to pareizi novērtēt. Viņš ļoti gribēja salikt ledus gabalus tā, lai izveidotos vārds «Mūžība», jo sniega karaliene bija teikusi:
«Ja tu saliksi no ledus gabaliem šo vārdu, tad būsi pats savs kungs un es tev iedāvināšu visu pasauli un pāri jaunu slidu piedevām!»
Diemžēl tas viņam vēl līdz šim nebija izdevies.
«Tagad es aizlidošu uz siltām zemēm,» sniega karaliene bija nesen sacījusi. «Gribu ielūkoties divos melnos katlos. (Viņa domāja par vulkāniem Vezuvu un Etnu.) Es tos mazliet nobal- sināšu. Tas tā piederas un nāk citroniem un vīnogulājiem par labu.»
Un sniega karaliene aizlidoja. Kajs sēdēja pilnīgi viens jūdzēm garajā, tukšajā ledus zālē, vēroja ledus gabalus un domāja tik saspringti, ka galvā viņam brakšķēja. Viņš sēdēja stings un kluss, varēja domāt, ka viņš ir sasalis.
Tad Gerda ienāca pilī pa lielajiem vārtiem. Te pūta sīvi un dzeļoši vēji, bet meitenes karstā sirds lika tiem aprimt. Plašajā, tukšajā telpā viņa ieraudzīja Kaju. Viņa pazina savu draugu, metās tam ap kaklu un sauca:
— Kaj, mīļais Kaj! Beidzot esmu tevi atradusi!
Bet viņš sēdēja nekustīgs un sastindzis, un mazā Gerda sāka raudāt. Karstās asaras ritēja uz viņa krūtīm, iespiedās sirdī, izkausēja ledu un izskaloja spoguļa lausku ārā. Viņš vērās Gerdā un atcerējās seno dziesmu:
— Rozes, lai cik krāšņiem ziediem, tomēr vīst, Mīla, draudzība tās nāvi nepazīst!
Arī Kajam izlauzās asaras, tās izskaloja spoguļa drumslu no acīm, viņš pazina Gerdu un gavilēja:
— Gerda! Mīļā Gerda! Kur tu biji tik ilgi? Kur es esmu nokļuvis? — Viņš apskatījās visapkārt. — Cik te ir auksti! Un kāds bezgalīgs tukšums!
Viņš pieķērās Gerdai pie rokas, un meitene smējās un raudāja aiz priekiem. Tas bija tik aizkustinoši, ka pat ledus gabali sāka dejot un, kad viņi piekusa un nolikās atpūsties, izveidoja tieši to vārdu, kas varēja atdot Kajam brīvību, — vārdu «Mūžība». Jo sniega karaliene bija sacījusi, ka, izveidojot šo vārdu, viņš kļūs pats savs kungs un viņa tam iedāvinās visu pasauli un vēl pāri jaunu slidu piedevām.
Gerda skūpstīja Kaja vaigus — un tie kļuva ziedoši, skūpstīja viņa acis — un tās sāka spulgot tāpat kā meitenei, skūpstīja viņa rokas un kājas — un viņš kļuva mundrs un spirgts. Nu sniega karaliene varēja atgriezties mājās, kad vien vēlējās: Kaja brīvības grāmata gaidīja viņu, uzrakstīta ar mirdzošiem ledus burtiem.
Bērni sniedza viens otram roku un devās ārā no milzu pils; viņi runāja par vecmāmuļu un rozēm, un, kur viņi gāja, tur norima vēji un saule izlauzās caur mākoņiem. Kad viņi pienāca pie krūma ar koši sarkanajām ogām, tur viņus gaidīja ziemeļbriedis, atvedis līdzi jaunu briežumāti ar pierietējušu tesmeni.
. Bērni izslauca viņu un padzērās silto pienu. Tad brieži aiznesa viņus pie somietes. Viņi sasildījās karsti sakurinātajā istabā un saņēma norādījumus, pa kādu ceļu doties uz mājām.
Tad viņi aizjāja pie lapietes, kas bija uzšuvusi viņiem jaunas drēbes un sarīkojusi ragavas ceļam.
Lapiete un ziemeļbrieži pavadīja viņus līdz savas zemes robežām, aiz kurām jau bija manāms pirmais zaļums. Sirsnīgi atvadījušies, bērni devās tālāk. Pirmie putniņi jau sāka vīterot, kokiem vērās zaļie pumpuri, bet te no meža uz lepna zirga, kurš nesen bija vilcis zelta karieti, izjāja jauna meitene ar koši sarkanu cepuri galvā un spožām pistolēm aiz jostas. Gerda tūliņ pazina mazo laupītāju meiteni — viņa bija apnikusi dzīvot mājās un jāja laimi meklēt vispirms uz ziemeļiem un, ja tur nekas neiznāks, tad uz citu debespusi. Tā bija līksma tikšanās.
— Ak tad tu esi tas lielais pasaules staigulis! — laupītāju meitene uzrunāja Kaju. — Nezinu gan, vai esi to pelnījis, ka tevi meklē gan zemes virsū, gan pazemē.
Bet Gerda tūliņ novirzīja sarunu citās sliedēs un apvaicājās par princi un princesi.
— Tie ir aizceļojuši uz svešām zemēm.
— Un meža vārna?
— Jā, meža vārna ir nomirusi, — laupītāju meitene atbildēja. — Viņas sirdspuķīte ir kļuvusi atraitne, apsējusi melnu vilnas dziju ap kāju un gaužas visiem par savu sūro likteni. Bet tie ir nieki! Pastāsti labāk man, kā tev klājies un kur tu sadzini tam gaisagrābslim pēdas!
Un Gerda un Kajs stāstīja.
— Zili zaļi brīnumi pirmdienas rītā! — laupītāju meitene noteica, galvu grozīdama. Tad viņa saņēma abus aiz rokas un nosolījās viņus apmeklēt, ja kādreiz nonākšot tai pilsētā. Pēc tam viņa aizjāja plašā pasaulē, bet Gerda un Kajs rokrokā soļoja tālāk. Un, kur viņi gāja, tur viņus saņēma pavasaris ar ziediem un zaļumiem, zvani zvanīja, un viņi pazina slaidos torņus un savu pilsētu. Viņi līksmi soļoja pa tās ielām un tad uzkāpa jumtistabiņā pie vecmāmuļas, kura viena bija mājās. Viss atradās vecā vietā, sienas pulkstenis skaitīja savu «tik-tak», un rādītāji kustējās, bet, ienākuši pa durvīm, abi atklāja, ka nav
vairs bērni, bet ir jau pieauguši cilvēki. Rozes aiz loga ziedēja kā vienmēr, un tur stāvēja mazie soliņi, uz kuriem viņi bija sēdējuši bērnībā. Viņi apsēdās turpat, saķērušies rokās; sniega karalienes salti zaigojošo ledus valsti viņi bija aizmirsuši kā murgainu sapni. Viņi lūkojās viens otram acīs un pēkšņi saprata veco dziesmu:
— Rozes, lai cik krāšņiem ziediem, tomēr vīst, Mīla, draudzība — tās nāvi nepazīst!
Tā viņi sēdēja, pieauguši un tomēr bērni, bērni savās sirdīs, un ap viņiem bija vasara, silta, labdarīga vasara.