VAIRĀKAS naskas ķirzakas skraidīja pa nokaltuša koka stumbru; viņas varēja labi saprasties, jo visas runāja ķirzaku valodā.
— Kas gan tanī vecajā nagažu paugurā tā rībinās un klabinās? — viena ķirzaka ieteicās. — Es aiz šā trokšņa jau divas naktis neesmu acis aizdarījusi. Tāpat man klājas, kad zobi sāp, tad es arī neguļu.
— Tur kaut kas gatavojas, — teica otra ķirzaka. — Ik nakti līdz pirmajai gaiļa dziesmai pauguru paceļ uz četriem sarkaniem stabiem, lai to labi izvēdinātu, un meža nagažas ir iemācījušās jaunas dejas. Tur kaut kas gatavojas!
— Jā, es nupat runāju ar kādu pazīstamu slieku, — pievienojās trešā ķirzaka, — viņa līda ārā no paugura, kur dienu un nakti urbinājusies pa zemi. Viņa daudz ko dzirdējusi; redzēt jau viņa nevar, nabaga radība, bet kaut kur ietaustīties un noklausīties — to gan. Nagažu paugurā gaidot dižciltīgus ārzemju viesus, kādi Dānijā sen nav redzēti, bet, ko īsti, to slieka negribēja teikt un varbūt arī nezināja. Visas maldugunis ir nolīgtas lāpu gājienam, un sudrabs un zelts, kas paugurā ir papilnam, tieky spodrināts un izlikts mēnesnīcā apstarošanai.
— Kas gan tie ārzemnieki varētu būt? — pārējās ķirzakas prātoja. — Kas te īsti notiks? Dzi, kā tur, iekšā, dūc! Dzi, kā tur rīb!
Tikmēr nagažu paugurs pašķīrās un iznāca pusmūža nagaža; no mugurpuses viņa nebija redzama, tikai no priekšpuses. Tā bija paša meža veča saimniecības vadītāja, viņa attāla radiniece, kas palikusi vecavās. Viņa lepojās ar dzintara sirdi pierē, un viņas kājas kustējās varen naski — tip, tip, tip! Taisni neno- brīnīties, kā viņai šī tipināšana šķīrās — nebija ko redzēt, kad viņa jau atradās meža vidū pie pusnakts stundas kraukļa.
— Jūs laipni ielūdz nagažu paugurā šo pašu nakti, — vecava viņu uzrunāja un pieklājīgi pakniksēja, — bet vai jūs neizdarītu mums lielu pakalpojumu un neiznēsātu ielūgumus? Jums taču arī kaut kas jādara, ja jūs sev mājokli netaisāt un nakšņojat mūsu mežā. Mūs šonakt apmeklēs daži augstas kārtas ārzemju draugi, kuriem ir kaut kas sakāms, un tāpēc pats meža vecis arī nolēmis parādīties.
— Kas būs tie ielūgtie? — krauklis apvaicājās.
— Uz dejām pagalmā varēs ierasties visa pasaule, pat cilvēki, ja viņi pa miegam runā, staigā apkārt vai dara ko citu, kam ar mums kāds sakars. Bet godamielastā būs stingra izlase, tur mēs gribam redzēt tikai pašas virsotnes. Es pat sastrīdējos ar meža veci, jo domāju, ka arī rēgiem tur nebūtu vietas, bet lai jau notiek viņa prāts! Vispirms jāuzaicina jūras vecis ar visām meitām. Viņiem gan nebūs patīkami nākt ārā no ūdens, bet mēs pagādāsim sēdēšanai slapjus akmeņus vai kaut ko vēl labāku, un tad, manuprāt, viņi mūsu lūgumu nenoraidīs. Pēc tam jāuzlūdz visi pirmās šķiras lietuvēni, vadātāji, purvu ūkņas un spīganas, un tad, man šķiet, mēs nevaram atstāt neaicinātu naudu, kas krustcelēs kaltējas, kā arī spoku zirgu un spoku cūku. Jūs jau zināt, ka pēc vecām paražām pie mums baznīcu pamatos ierok zirgu vai cūku, kuru pienākums tad ir uz trim kājām apstaigāt tās mājas, kur gaidāmas bēres. Tiklab zirgs, kā cūka gan īstenībā būtu tuvāk garīdznieku kārtai nekā mūsējai, bet savs amats katram jāpilda; viņi mums tomēr iznāk rada un bieži vien mūs apmeklē.
— Kram! — noteica krauklis un aizlidoja ar ielūgumiem.
Tikmēr meža nagažas izmēģināja uz paugura dejas; rokās viņas turēja garus, no miglas un mēness stariem austus šķidrautus, ar kuriem prata visai izveicīgi rīkoties, tos dažādi savijot un atraisot. Deju cienītāji būtu jutušies iepriecināti. Lielā zāle paugura vidū jau bija grezni uzposta: grīda uzmazgāta ar mēness gaismu, sienas nospodrinātas ar mušmiru taukiem un laistījās kā tulpju ziedlapas. Virtuvē bija papilnam uz iesmiem ceptu varžu, suņusēņu buljona, pildītu pūpēžu, skābētu gliemežu, suņuburkšķu salātu, krūkās urdza vecās dūkstenīcas darinātais alus, stikla krūzēs laistījās salpetra vīns no vecajiem baznīcas pagrabiem. Nebija aizmirsti arī dažādi kārumi: sarūsējušas naglas, ko pagrauzties, kaltētas bebrukārkliņu mizas, ko pasūkāt, un zalkteņu ogas, ko pagardināt muti.
Vecais meža vecis lika nospodrināt savu zelta kroni ar smalki saberztu grifeli; tā bija īsta pirmās šķiras prece, un meža vecim nav vis tik viegli tikt pie pirmās šķiras grifelēm. Guļamistabās lika logiem aizkarus, tos pielīmējot ar gliemju gļotām. Vārdu sakot, darbi šķīrās!
— Vēl tikai jāizkvēpina telpas ar zirgu astriem un cūku sariem, tad viss galvenais būs padarīts, — rosīgā vecava beidzot noteica.
— Tētiņ, — ierunājās jaunākā meita, — vai nu mēs drīkstam zināt, kas būs šie ārzemju viesi?
— Jā, tagad es to varu pateikt, — vecis apdomājies atbildēja. — Divām no jums ieradīsies precinieki, jo divas noteikti tiks izprecētas. Pie mums brauc vecais trollis no Norvēģijas, tas, kas mājo Dovres kalnos un kam pieder daudzas klinšu pilis un pat zelta raktuves. Viņš ieradīsies ar abiem dēliem, lai izmeklētu tiem sievas. Vecais trollis ir īsts, krietns norvēģu vecis, rūdīts zellis, turklāt jautras dabas; es viņu pazīstu kopš seniem laikiem, kad sadzērām tubrālības. Viņš toreiz bija atbraucis sev sievu raudzīties un paņēma krīta klinšu ķēniņa meitu. Viņš paņēma sievu uz krīta, kā mēdz sacīt, tikai viņa drīz nomira. Ak, kā es ilgojos satikt veco norvēģu trolli! Par zēniem stāsta, ka tie gan esot izlaisti un vīzdegunīgi, bet gan jau ar gadiem viņi nāks pie prāta. Viņiem tikai vajag rādīt labu paraugu!-
— Un kad viņi ieradīsies? — kāda cita meita iejautājās.
— Atkarīgi no vēja un laika, — meža vecis atteica. — Viņi ceļo, ievērojot taupības principu. Es gan gribēju iestāstīt, lai dodas caur Zviedriju, bet vecais nav pierunājams. Tas man, protams, nepatīk, ka viņš negrib sekot laika garam!
Te palēkdamās piesteidzās divas maldugunis, viena aizskrēja otrai priekšā, tāpēc pienāca pirmā.
— Viņi klāt! Viņi klāt! — tā sauca aizelsusies.
— Uzlieciet man kroni galvā un nostādiet mani mēnesnīcā! — meža vecis pavēlēja.
Meitas pacēla savus miglas autus un palocījās līdz zemei.
Tur nu stāvēja vecais trollis, Dovres vecis, ar kroni no ledus tilkām un pulētiem egļu čiekuriem galvā; mugurā viņam bija lāčādas kažoks un kājās biezi, silti zābaki. Dēliem, kā jau spēkavīriem, krekli uz krūtīm bija vaļā; bikšturus viņi necieta un bikses bija apjozuši ar siksnām.
— Vai šeit to uzskata par kalnu? — jaunākais prasīja, norādīdams uz nagažu pauguru. — Norvēģijā mēs to saucam par kurmju rakumu. Skat, kur caurums arī!
— Ņem acis rokā, puika, ja citādi nevari saredzēt! — vecais apsauca. — Caurums iet zemē iekšā, virs cauruma zeme iet uz augšu.
Vienīgais, par ko viņi brīnījās, bija tas, ka šejieniešu valodu varēja uzreiz saprast.
— Tā tikai vēl trūka, lai jūs savējos nesaprastu! — Dovres vecis nosmējās. — Tad jau varētu domāt, ka jūs tādi pusperēti vien esat.
Tad viņi devās iekšā, kur patiešām bija salasījusies smalka sabiedrība, turklāt tādā ātrumā, ka likās, vējš to sapūtīs kopā. Par katra ērtībām un labsajūtu bija gādāts. Jūras vecis ar savējiem sēdēja lielos ūdens kublos un izsacījās, ka jūtoties kā mājās. Visi uzvedās tā, kā to prasīja labais tonis, tikai abi jaunie norvēģu troļļi tūliņ uzcēla kājas uz galda, jo domāja, ka jauniešiem viss atjauts.
— Kājas nost no bjodas! — vecais trollis uzsauca, tad viņi paklausīja gan, kaut arī vilcinādamies. Viņi kutināja savu gal- dadāmu ar egju čiekuriem, kurus bija sabāzuši kabatās, un bei
dzot novilka zābakus, lai būtu ērtāk sēdēt, un ielika tos viņai klēpī. Toties tēvs, vecais Dovres trollis, — tas bija pavisam kas cits; viņš prata tik skaisti stāstīt par staltajām Norvēģijas klintīm, par ūdenskritumiem, kuri gāžas lejup, balti putodami, dārdēdami kā pērkons un ducinādami kā ērģeles. Viņš stāstīja par lašiem, kas lec augšup pretī krītošiem ūdeņiem, kad kalnu milzis spēlē zelta kokli; viņš stāstīja par ziemas mēness naktīm, kad kamanu zvārguļi šķind un puiši ar degošām lāpām rokās slido pa ledu, kas ir tik caurspīdīgs, ka zem slidotāju kājām var redzēt sabijušās zivis blenžam. Jā, viņš prata tā stāstīt, ka viss kļuva redzams un dzirdams: šķita, ka kokzāģētavās zāģi spalgi spiedz, grauzdamies iekšā kokā, puiši un meitas rotaļās dzied un piecērt kājas dejojot un gani saūjinās kalnos. Viņš pats tā aizrāvās stāstīdams, ka apskāva saimniecības vadītāju un skaļi nošmūkstināja to.
Nu meža nagažām vajadzēja dejot — sākumā parastās dejas ar kāju piesperšanu, ko viņas labi pieprata, pēc tam mākslas un solo dejas. Vai vējš, kā viņas mācēja tirināt kājas, tur neviens netika gudrs, kur tām sākums, kur gals! Tāpat neviens nevarēja pateikt, kur šai virpulī rokas, kur kājas, jo viss gāja juku jukām kā skaidas zāģētavā, un, kad viņas sāka spark- šķināt kā vērpjamais ratiņš, tad spoku zirgam un cūkai sametās nelabi un viņi palīda pagaldē.
— Traka padarīšana! — noteica vecais trollis. — Tā nu gan bija svaidīšanās ar kājām! Bet ko citu viņas prot bez tās kāju tirināšanas un caurvēja taisīšanas?
— To tu drīz dabūsi zināt, — meža vecis sacīja un pasauca jaunāko meitu. Tā bija viegla kā vēsma un dzidra kā mēnesnīca, pati skaistākā no visām māsām. Viņa paņēma mutē baltu skaidiņu un nozuda — tā bija viņas māksla.
Bet vecais trollis sacīja, ka šādu mākslu viņš savai sievai neciestu un viņš arī nedomājot, ka tāda vedekla iederētos viņa mājās.
Otra māsa prata paspert soli sānis un nostāties aiz savas muguras it kā pašas ēna, bet troļļiem ēnas nav, un arī šī māksla netika atzīta par labu.
Trešā māsa Bija citādu viešu: viņa bija mācījusies pie purva dūkstenīcas alu darināt un prata speķot bērzu piepes ar jāņtārpiņiem.
— No tās iznāks laba saimniece, — vecais trollis teica un saskandināja ar viņu, bet nedzēra, jo gribēja palikt skaidrā prātā līdz beigām.
Nu pienāca ceturtās kārta: viņa paņēma kokli, un, kad aizķēra pirmo stīgu, tad visiem vajadzēja pacelt kreiso kāju, jo troļļi ir kreiļkāji, bet, kad aizķēra otro stīgu, tad visiem vajadzēja rīkoties pēc viņas gribas.
— Tas ir bīstams sievišķis! — noskurinājās vecais trollis, bet abi dēli izgāja ārā patrakot, jo viņiem kļuva garlaicīgi.
— Un ko prot piektā meita? — vecais trollis jautāja.
— Es esmu mācījusies mīlēt visu norvēģisko, — viņa atbildēja, — un precēšos tikai tad, ja man būs cerības nokļūt Norvēģijā.
Bet jaunākā māsa iečukstēja vecajam trollim ausī:
— Viņa saklausījusies dziesmas, kur sacīts, ka nākamajos plūdos pasaule iešot bojā un palikšot pāri tikai Norvēģijas klintis kā pieminekļi. Viņa tad cer tur paglābties, jo viņai ļoti bail no plūdiem.
— Ho, ho! — iesmējās vecais trollis. — Tad tā tas bija domāts? Bet ko prot septītā un pēdējā?
— Pirms septītās ir sestā, — meža vecis aizrādīja, jo viņš prata skaitīt līdz desmit.
— Es māku teikt cilvēkiem patiesību, vairāk neko, — sestā meita atbildēja.
— Nu, labi meli ģimenes dzīvē dažreiz ir zelta vērti, — Dovres vecis dziļdomīgi noteica. — Un ko tad prot pati pēdējā?
Izrādījās, ka viņa prata stāstīt pasakas, turklāt bez kāda skaita.
— Te tev ir mani pieci pirksti, — teica vecais trollis, — pastāsti pasaku par katru no tiem.
Nagaža satvēra viņa rokas locītavu tik stingri, ka viņš guldzoši iesmējās, tad sāka stāstīt. Kad viņa nonāca pie zeltneša, kas lepojās ar spožu gredzenu, it kā jau būtu paredzējis saderināšanos, Dovres vecis sacīja:
— Turi ciet, kas ir tavs! Sī roka ir tava, es ņemu tevi par sievu!
Bet mazā meža nagaža aizrādīja, ka vēl nav izstāstījusi pasaku par zeltnesi un Pēru, spēlmanīti.
— To mēs klausīsimies ziemu, — trollis atteica, — tāpat mēs gribam dzirdēt par egli, par bērzu, par garu veltēm un spel- goņu. Tik skaisti stāstīt kā tu neviens kalnos neprot! Mēs sēdēsim klinšu pilī, kur krāsnī sprakšķ sveķainas priežu šķilas, un dzersim medaļu no seno Norvēģijas ķēniņu zeltītajiem dzeramajiem ragiem — kalnu milzis man vienu pāri iedāvināja. Un, kad mēs tur sēdēsim, mūs apciemos ūdensmeita un dziedās mums visas dziesmas, ko govju un kazu ganes dzied kalnu pļavās. Un lasis lēkās ūdenskritumā un sitīsies pret stāvajām klinšu sienām, bet netiks ārā. Jā, skaisti ir vecajā, mīļajā Norvēģijā, tev tur patiks. Bet kur tad mani puikas?
Jā, kur tad viņi bija? Viņi skraidīja pa klajumu un pūta nost maldugunis, kas bija tik labprātīgi ieradušās lāpu gājienā.
— Kas tā par dauzīšanos apkārt? — vecais trollis viņus bargi saņēma. — Esmu izraudzījies jums jaunu māti; ja gribat precēties, tad varat ņemt kādu no tantēm.
Bet puiši atbildēja, ka viņi gan labprāt teiktu galdarunas un sadzertu tubrālības, uz precēšanos viņiem prāts nenesoties. Un tad viņi teica runas, dzēra tubrālības un gāza glāzes apkārt, lai parādītu, ka izdzēruši tās sausas. Pēc tam viņi novilka svārkus un likās uz galda gulēt, jo kautrēties nebija paraduši. Bet vecais trollis dejoja ar savu jauno līgavu un apmainīja ar viņu zābakus, jo tas ir smalkāk nekā mainīt gredzenus.
— Gailis jau dzied! — uzsauca vecava, kas vadīja saimniecību. — Nu jātaisa aizvirtņi ciet, lai saule mūs nesadedzina!
Un paugurs aizslēdzās ciet!
Bet ārā pa sabirzušo koku augšup — lejup tekāja ķirzakas, un viena teica otrai:
— Ak, kā man patika vecais Norvēģijas trollis
— Man tie zēni gan patika labāk, — sacīja slieka. Bet viņa taču neko nevarēja redzēt, nabaga radība!