BLUSA, sienāzis un zoskaula švūksts gribēja izmēģināt, kurš no viņiem trim var visaugstāk uzlēkt. Viņi plaši izziņoja sacīkšu dienu un aicināja ierasties visus, kas vien vēlas noskatīties sacensībā.
— Došu savu meitu tam par sievu, kas uzlēks visaugstāk, — ķēniņš sacīja. — Ja runa par dižu mērķi, tad ar balvām nedrīkst skopoties.
Blusa pirmā nostājās skatītāju priekšā. Viņa prata smalki uzvesties un sveicinot klanījās pa kreisi un pa labi. Viņa bija pieradusi uzturēties cilvēku sabiedrībā, un tam ir liela nozīme.
Tad parādījās sienāzis. Viņš gan bija smagāks par blusu, tomēr ar labu stāju un valkāja zaļu formas tērpu, kas tam piešķirts jau piedzimstot. Viņš teicās esam ārzemnieks, cēlies no ļoti senas dzimtas Ēģiptē un arī šeit baudot vispārēju cieņu. Viņu atnesuši no pļavas un ievietojuši trīsstāvu namiņā, kas celts no spēļu kārtīm, pie kam visām bilžainās puses uz iekšu. Namiņam esot arī logi un durvis, un uz tām skaista siržu dāma.
— Es dziedu tik aizgrābjoši, — viņš stāstīja, — ka sešpadsmit vietējie circeņi, kuri čirkstējuši jau kopš mazotnes un tomēr nav pagodināti ar kāršu namiņu, dzirdot manu dziesmu, aiz skaudības kļuva vēl tievāki nekā bija!
Abi, tiklab blusa, kā sienāzis, izklāstījuši visu par sevi, piebilda, ka aizvien domājuši precēt tikai daiļu princesi un nevienu citu.
Svūksts neteica ne vārda, taču par viņu stāstīja, ka viņš toties daudz domājot. Galma suns, apostījis viņu, apliecināja, ka švūksts nācis no labas ģimenes un taisīts no īstas sugas zoss krūšukaula. Vecais galma padomnieks, kam bija piešķirti trīs ordeņi, jo viņš prata klusēt, kad tas nepieciešams, apgalvoja, kā švūksts varot arī pareģot. No viņa kaula iespējams pateikt, kāda būšot ziema — barga vai silta. No kalendāra rakstītāja krūšukaula to vis nevarot pateikt.
— Es pagaidām nesaku nekā, — vecais ķēniņš teica. — Es tikai noklausos visu un paturu savas domas pie sevis.
Tad sākās sacīkstes.
Blusa uzlēca tik augstu, ka neviens viņu nevarēja saredzēt, tāpēc skatītāji nosprieda, ka viņa nemaz neesot lēkusi. Tie nu gan bija salti meli.
Sienāzis uzlēca pustik augstu, bet nelaimīgā kārtā ielēca ķēniņam sejā, un ķēniņš izsacījās, ka tā esot skaidra bezkaunība.
Svūksts ilgu laiku stāvēja nekustēdamies un domāja. Skatītāji jau sāka uztraukties, jo šķita, ka viņš nemaz nedomā lēkt.
— Kad tikai viņam nav sameties nelabi! — galma suns iesaucās un apostīja viņu vēlreiz.
*Hop! Svūksts palēcās un iekrita taisni klēpī princesei, kura sēdēja uz zema, zeltīta soliņa. Ķēniņu tas ļoti iepriecināja.
— Visaugstāk uzlēcis ir tas, kas lēkdams aizsniedzis manu meitu, — viņš paziņoja. — Tā ir liela māksla un augsta gudrība. Kuram katram tas, protams, nevar izdoties, bet švūksts ir pierādījis, ka nav no muļķu mājām.
Un tā švūksts dabūja princesi par sievu.
— Es taču uzlēcu visaugstāk, — blusa kurnēja. — Bet ko nu lieki vārdus tērēt! Lai princese patur to stīvo zosukaula veci! Manas spējas neviens man neatņems, bet šai pasaulē jau ievēro tikai tos, kas māk izplesties un ieņemt vairāk vietas!
Un blusa aizgāja uz svešām zemēm un iestājās tur karadienestā. Stāsta, ka viņa esot tur kritusi kaujā.
Sienāzis apmetās grāvī un sāka pārdomāt, kā gan tai pasaulē iet. Pēdīgi arī viņš atzina:
— Tā ir, vajag prast izplesties! Jā, jā, kas māk, tam nāk!
Un tad viņš uzsāka pašsacerētu gaudīgu dziesmu, no kuras
mēs uzzinājām šo notikumu, kas gan tikpat labi var būt izdomāts, kaut arī ir iespiests grāmatā.