VAI ESAT REDZĒJUSI tādu īstu senlaiku skapi, gluži nomelnējušu aiz vecuma un izrotātu ar dažādiem kokgriezumiem? Tieši tāds skapis stāvēja kādā istabā, tas bija mantots no vecmāmuļas mātes un no augšas līdz apakšai greznots ar kokā izgrieztām tulpēm un rozēm. Vēl tur bija izgriezti dažādi ērmīgi apļi, un no tiem lūkojās ārā briežu galvas ar žuburainiem ragiem. Pašā skapja vidū bija izgriezts vīrs visā augumā. Smiekli nāca, uz viņu paskatoties, un viņš pats arī smīnēja — par smaidu to nevarēja saukt. Viņam bija āža kājas, mazi radziņi pierē un gara āža bārda. Bērni, kas istabā rotaļājās, godāja viņu par Aža- kājas ģenerālkarakomandiera augš- un apakšseržantu. Tas bija grūti izrunājams tituls, bet maz jau bija to, kam šāds goda nosaukums piešķirts, jo izgriezt kokā kaut ko tādu nav vis viegli. Bet, lai nu kā, izgriezts viņš bija un lūkojās, acu nenolaidis, uz spoguļgaldiņu, kur stāvēja maza, piemīlīga porcelāna gane. Viņai bija apzeltītas kurpes un platmale, pie tērpa jostas sārta roze un rokā gana spieķis. Vārdu sakot, burvīga meitene. Cieši līdzās viņai stāvēja mazs skursteņslauķis, arī no porcelāna, ļoti glīts un smalks. Skursteņslauķis viņš bija aiz nejaušības, tikpat labi viņu būtu varējuši izveidot par princi. Uz pleca viņš turēja kāpnes, pats melns kā ogle, bet seja sārti balta kā meitenei. Tā bija mākslinieka kļūda, jo nav ticams, ka, ap skursteņiem lokoties, iespējams saglabāt tik tīru seju. Skursteņslauķis bija nolikts blakus ganei jau krietni sen, un, ilgu laiku blakus stāvēdami, viņi bija iemīlējušies viens otrā un saderinājušies. Saskanīgs pāris: abi bija jauni, abi no porcelāna un abi vienlīdz trausli.
Turpat netālu bija vēl kāda figūra, trīsreiz lielāka, — vecs ķīnietis, kas varēja locīt galvu. Viņš arī bija no porcelāna un teicās esam mazās ganes vectēvs, kaut arī pierādīt to nevarēja.
Viņš apgalvoja, ka esot meitenes aizbildnis, un piekrītoši locīja galvu, kad Ažakājas ģenerālkarakomandiera augš- un apakšseržants izpauda savu nodomu precēt mazo gani.
— Tu dabūsi kārtīgu vīru, — vecais ķīnietis sacīja ganei,
— nopelniem bagātu vīru, kas, manuprāt, izgriezts no īsta sarkankoka. Tu kļūsi par Ažakājas ģenerālkarakomandiera augš- un apakšseržantieni, un tas tev nebūs jānožēlo: viņam pilns skapis sudraba, ko viņš glabā slepenās atvilktnēs.
— Es negribu dzīvot tumšajā skapī! — gane iebilda. — Esmu dzirdējusi, ka viņam tur esot jau vienpadsmit porcelāna sievas.
— Kas par to? Tu būsi divpadsmitā, — ķīnietis atbildēja.
— Šonakt, līdzko skapis nobrākšķēs, jūs svinēsiet kāzas — tik tiešām kā mani sauc par ķīnieti!
Un viņš palocīja galvu un iemiga.
Bet mazā gane raudāja, lūkodamās uz savu izredzēto, porcelāna skursteņslauķi.
— Es tevi lūdzu, dosimies plašajā pasaulē, — viņa sacīja,
— jo šeit mēs nevaram palikt.
— Ko tu gribi, to gribu arī es, — atbildēja skursteņslauķis. — Dosimies tūliņ projām! Esmu pārliecināts, ka ar savu amatu varēšu tevi uzturēt.
— Ja vien mēs laimīgi tiktu zemē no galda! — gane bažījās. — Man sirds nebūs mierīga, pirms mēs nebūsim tālu projām no šejienes.
Skursteņslauķis mierināja viņu un rādīja, kā lai gane liek mazās kājiņas uz izvirpotajām spoguļgaldiņa sānu šķautnēm un zeltītajiem rotājumiem. Viņš ņēma talkā arī savas kāpnes, un beidzot abi atradās uz grīdas. Bet tad viņi izdzirdēja savādu troksni, paskatījās uz veco skapi un satrūkās: visi kokā grieztie brieži bija izstiepuši garus kaklus, grozīja galvas un cilāja ragus. Ažakājas ģenerālkarakomandiera augš- un apakšseržants palēcās un uzsauca vecajam ķīnietim:
— Viņi bēg projām! Viņi bēg projām!
Bēgļi sabijās un iespruka palodzes atvilktnē.
Tur atradās trīs vai četras nepilnas kāršu kavas un šā tā uzstādīts leļļu teātris. Patlaban izrādīja kādu komēdiju, un visas dāmas — kārava, ercena, kreiča un pīķa dāmas — sēdēja pirmajā rindā un apvēdinājās ar savām tulpēm un rozēm. Kalpi stāvēja viņām aiz muguras un lepni rādīja visiem, ka viņiem galvas ir augšā un apakšā, kā jau spēļu kārtīm mēdz būt. Uz skatuves pašreiz uznāca divi mīlētāji, kuri velti cerējās, un ga- nīte sāka raudāt, jo luga atgādināja viņas pašas likteni.
— Es to nevaru izturēt! — viņa izsaucās. — Man jātiek no atvilktnes ārā!
Bet, kad viņa nokļuva uz grīdas un pameta acis uz augšu, tad redzēja, ka vecais ķīnietis pamodies un lokās ar visu stāvu.
— Nu viņš bruks mums virsū! — ganīte ievaimanājās un pakrita uz porcelāna celīšiem. Viņa bija pavisam satriekta.
— Man ienāca prātā labs padoms, — skursteņslauķis ieteicās. — Vai nevaram paslēpties tai lielajā vāzē, kas tur stūrī? Mēs tur varētu atdusēties uz rozēm un lavandām un šļakstīt viņam ūdeni acīs, kad viņš tuvotos.
— Tas neko nepalīdzēs, — gane atbildēja. — Es zinu, ka vecais ķīnietis kādreiz bijis saderināts ar šo vāzi un, kā mēdz teikt, veca mīlestība nerūs. Nē, mums cits nekas neatliek kā doties plašā pasaulē!
— Vai tev patiešām ir drosme nākt man līdzi plašā pasaulē? — skursteņslauķis jautāja. — Vai tu esi padomājusi, cik pasaule liela un ka mēs nekad te vairs neatgriezīsimies?
— Esmu, un drosmes man netrūkst, — viņa atbildēja.
Tad skursteņslauķis cieši uzlūkoja viņu un sacīja:
— Mans ceļš iet caur skursteni. Vai tev nav bail līst cauri podiņu krāsnij un tās rieriem? Tad mēs nokļūsim skurstenī, un tur es jūtos kā savās mājās. Mēs uzkāpsim tik augstu, ka neviens mūs nevarēs dabūt rokā, un pašā augšā ir caurums, pa kuru varam tikt plašajā pasaulē.
Un viņš pieveda gani pie krāsns durtiņām.
— Tumšs kā akā! — gane noskurinājās, tomēr droši sekoja skursteņslauķim cauri krāsnij un cauri rieriem, kur valdīja melna nakts.
— Nu mēs esam pie skursteņa! — viņas draugs teica. — Un skat, kur augšā mirdz spoža zvaigzne!
Patiešām pie debesīm spīdēja spilgta zvaigzne, it kā gribēdama rādīt viņiem ceļu. Un viņi kāpa, līda, ķepurojās augšup;
Viņš ņema talkā ari savas kāpnes, un beidzot abi atradās uz grīdas.
tas bija stāvs un bezgala grūts ceļš, bet skursteņslauķis balstīja gani un palīdzēja viņai, norādīdams vietas, kur jāliek mazās porcelāna kājiņas. Tā viņi sasniedza augšu un apsēdās uz skursteņa malas, jo bija ļoti piekusuši, un tas nebija nekāds brīnums.
Virs viņiem pletās plašā debesu velve, kā piebērta ar spožām zvaigznēm, zem viņiem slējās visi pilsētas namu jumti. Viņi lūkojās visapkārt un redzēja, cik pasaule plaša. Nabaga ganīte nebija domājusi, ka tā tik bezgala liela. Viņa atbalstīja galviņu pret skursteņslauķa plecu un sāka tik rūgti raudāt, ka roze aiz pārbīļa atrisa viņai no jostas.
—Tas ir briesmīgi! — viņa šņukstēja. — Es to nevaru izturēt! Pasaule ir pārmērīgi liela! Kaut es labāk būtu palikusi uz spoguļgaldiņa! Man nebūs miera, iekams es netikšu atpakaļ! Es nācu tev līdzi plašajā pasaulē, nāc man līdzi atpakaļ uz mājām, ja tu mani patiesi mīli!
Skursteņslauķis mēģināja ar viņu prātīgi aprunāties, atgādināja gan veco ķīnieti, gan Ažakājas ģenerālkarakomandiera augš- un apakšseržantu, bet viņa tikai skaļi elsoja un tik ilgi skūpstīja savu mīļo draugu, kamēr tas paklausīja, lai gan zināja, ka dara aplam.
Un tā viņi ar lielām pūlēm kluburēja pa skursteni lejup, izlīda caur rieriem un nokļuva krāsnī. Tas nebija nekāds vieglais ceļojums, turklāt abi jutās dziļi nelaimīgi. Viņi paglūnēja caur krāsns durtiņām, lai redzētu, kas notiek istabā. Tur valdīja klusums, bet viņi ieraudzīja veco ķīnieti guļam uz grīdas. Viņš bija nokritis no galda, steigdamies bēgļiem pakaļ, mugura atsprāguši nost, galva aizvēlusies labu gabalu tālāk, Ažakājas ģenerālkarakomandiera augš- un apakšseržants stāvēja, kur stāvējis, un bija iegrimis domās.
— Tas ir šausmīgi! — mazā gane iesaucās. — Vectēvs ir saplīsis gabalos, un tā ir mūsu vaina! Es to nepārdzīvošu!
Un viņa lauzīja mazās, gleznās rociņas.
— Vectēvu vēl var salīmēt, — skursteņslauķis viņu mierināja. — Es tev saku, viņu vēl var salīmēt. Neraudi tik gauži! Kad viņam salīmēs muguru un ieliks galvā pamatīgu kniedi, viņš būs tikpat kā jauns un mēs saņemsim no viņa vēl dažu labu brāzienu!
— Vai tu tā domā? — gane jautāja. Un viņi atkal uztrau- sās uz galda, kur jau bija stāvējuši.
— Tad nu tiktāl mēs esam tikuši! — skursteņslauķis rūgti nopūtās. — Tās pūles mēs gan varējām ietaupīt.
— Kaut nu tikai vectēvu varētu salabot! — gane bažījās. — Diezin vai tas dārgi maksā?
Veco ķīnieti tomēr salaboja. īpašnieki lika viņam pielīmēt muguru un iedzīt pakausī pamatīgu kniedi. Viņš izskatījās tikpat kā jauns, tikai galvu palocīt gan nevarēja.
— Jūs esat tapis varen augstprātīgs, kopš saplīsāt gabalos, — Ažakājas ģenerālkarakomandiera augš- un apakšseržants aizrādīja. — Manuprāt, jums gan nav iemesla celt degunu mākoņos. Kā tad paliek — vai dabūšu jūsu mazmeitu par sievu?
Skursteņslauķis un ganīte lielā uztraukumā vērās vectēvā, baidīdamies, ka viņš piekrītoši pamās ar galvu. Taču viņš vairs nevarēja galvu pakustināt, un viņam bija kauns atzīties, ka pakausī iedzīta kniede. Tā abi porcelāna ļautiņi palika kopā, svētīja vectēva kniedi un dzīvoja mīļi un saticīgi, kamēr saplīsa.