DĀNIJĀ IR senlaicīgā Kronborgas pils; tā atrodas pašā Ēresuna krastā, un tai diendienā iet garām simtiem kuģu: gan angļu, gan krievu, gan vācu. Tie visi sveicina veco pili ar lielgabalu šāvieniem: bum! Un pils arī atbild: bum! Lielgabali saka: «Esi sveicināta!» — un pils atbild: «Paldies!» Ziemu neviens nekuģo, jūra aizsalst līdz pašam Zviedrijas krastam — un iestājas īsts braucamais ceļš. Uz tā plīvo dāņu un zviedru karogi, un zviedri ar dāņiem arī saka cits citam «Sveicināti!» un «Paldies!», taču ne vairs ar lielgabalu šāvieniem, bet spiezdami cits citam roku, un braukā cits pie cita pēc maizītēm un kliņģeriem — citu maize
taču vienmēr gardāka! Bet pati labākā tomēr ir vecā Kron- borga. Tās dziļajā, drūmajā pagrabā, kur neviens nekad neieskatās, sēž dānis Holgers. Viņš viss ietērpies dzelzi un tēraudā un atbalsta galvu ar spēkpilnajām rokām. Viņa garā bārda cieši pieaugusi pie galda marmora virsas. Viņš guļ un redz sapnī visu, kas notiek Dānijā. Katrā ziemsvētku priekšvakarā pie viņa ierodas eņģelis un stāsta, ka viss, ko viņš redzējis sapnī, ir patiesība un ka viņš pagaidām var vēl mierīgi gulēt: Dānijai nedraud nekādas nopietnas briesmas. Bet, ja pienāks šis draudīgais mirklis, vecais dānis Holgers lēks kājās, un galda marmora virsa plīsīs, kad viņš vilks no tās nost savu bārdu. Viņš iznāks brīvībā un tā cirtīs ar šķēpu, ka pērkons nograndēs visā pasaulē.
Tā vectēvs stāstīja savam mazdēlam, un zēns zināja, ka tā ir patiesība — stāstīja taču vectēvs. Sirmgalvis stāstīdams grieza no koka lielu dāņa Holgera figūru. Vectēvs mēdza izgriezt figūras kuģu izrotāšanai atbilstoši to nosaukumiem. Tagad viņš bija izgriezis dāni Holgeru; varonis ar garu, sirmu bārdu stāvēja taisni un lepni, turēdams vienā rokā šķēpu, bet ar otru atspiezdamies uz Dānijas ģerboņa. Vectēvs vēl daudz stāstīja par citiem ievērojamiem Dānijas vīriem un sievām, un beidzot mazdēlam sāka likties, ka nu viņš zina ne mazāk par pašu dāni Holgeru, kurš taču visu redzējis tikai sapnī. Zēna galviņa bija pilna ar šiem stāstiem, un, apgulies gultā, viņš cieši piespieda zodu pie pēļa, iedomājies, ka viņam ir bārda, kura cieši pieaugs pie gultas.
Bet vectēvs joprojām sēdēja pie darba, izgriezdams pēdējo figūras daļu — Dānijas ģerboni. Beidzot darbs bija pabeigts, viņš aplūkoja to visu un sāka atcerēties kādreiz lasīto, dzirdēto un to, ko pats bija stāstījis mazdēlam, tad noskuri- nāja galvu, noņēma un noslaucīja brilles, atkal uzlika tās un noteica:
— Jā, manā mūžā droši vien dānis Holgers neieradīsies, bet mazdēls varbūt dabūs viņu redzēt un cīnīsies kopā ar viņu, kad stāvoklis kļūs nopietns.
Tad vectēvs atkal pamāja ar galvu, nenolaizdams acis no figūras; jo ilgāk viņš skatījās uz savu dāni Holgeru, jo skaidrāk redzēja, ka šis darbs viņam labi izdevies. Viņam pat pēkšņi sāka šķist, ka figūra ir izkrāsota, bruņas sāk laistīties, sirdis uz Dānijas vairoga kļuvušas lielākas un sāk liesmot, bet lauvas ar zelta kroņiem galvās — lēkāt.
— Jā, mums, dāņiem, ir pats labākais ģerbonis pasaulē! — sirmgalvis sacīja. — Lauvas — tas ir spēks, bet sirdis — lēnprātība un mīlestība.
Viņš uzmeta skatienu pirmajam lauvam un atcerējās karali Kņudu I Lielo, kurš bija piekalis dāņu tronim diženo An gliju; palūkojās uz otro un atcerējās Valdemaru I Lielo, kurš bija apvienojis Dāniju un pakļāvis vendus, pameta skatu uz trešo un atcerējās Margreti, kura apvienoja Dāniju, Zviedriju un Norvēģiju. Arī sarkanās sirdis ģerbonī kļuva vēl spilgtākas, katra pārvērtās par plīvojošu liesmu, un sirmgalvja domas devās katrai līdzi.
Pirmā ieveda viņu šaurā, drūmā cietuma kamerā, kur sēdēja skaistā gūstekne — Kristiānā Ceturtā meita Eleonora Ulfelte; liesma uz viņas krūtīm pārvērtās par rozi un saplūda ar šīs vislabākās, cildenākās dāņu sievietes sirdi.
— Jā, tā ir dāņu ģerboņa sirds! — vecais atzina.
Un viņa domas sekoja otrās sirds liesmai. Tā viņu noveda pie jūras. Lielgabali šāva, kuģi tinās dūmu mākoņos, un liesma kā ordeņa lente apvija admirāļa Vitfelda krūtis, kurš, lai glābtu Dānijas floti, uzspridzināja sevi un savu kuģi.
Trešā liesma noveda viņu pie nožēlojamām Grenlandes būdiņām. Tur sludināja mīlestību vārdos un darbos misionārs Hanss Egede, liesma pārvērtās par zvaigzni uz viņa krūtīm, par sirdi dāņu ģerbonī.
Un sirmgalvja domas aizsteidzās priekšā ceturtajai liesmai — viņš zināja, kur tā viņu novedīs. Nabaga zemnieces nožēlojamajā būdiņā stāvēja Frederiks Sestais un rakstīja ar krītu uz sijas savu vārdu; liesma sašūpojās uz viņa krūtīm un saplūda ar viņa sirdi. Zemnieku būdā viņa sirds kļuva par vienu no dāņu ģerboņa sirdīm. Un vectēvs izslaucīja acis: viņš personīgi pazina šo labo karali Frederiku ar sudrabaini sirmiem matiem un godīgām, zilām acīm un bija kalpojis viņam. Sirmgalvis sakrustoja rokas un iegrima domās, klusēdams lūkodamies uz priekšu.
Tad ienaca vedekla un teica, ka esot jau vels, laiks atpūsties un vakariņas uz galda.
— Cik labi tev tas izdevies, vectētiņi — viņa teica. — Dānis Holgers un viss mūsu ģerbonis. Nudien šķiet, ka es būtu kur redzējusi šo seju.
— Nē, to tu redzējusi neesi, — atbildēja vectēvs. — Bet es gan redzēju un izgriezu to pēc atmiņas. Tas bija toreiz, kad angļi stāvēja pie mums reidā, tūkstoš astoņi simti pirmā gada otrajā aprīlī, un tad mēs visi atkal jutām, ka esam agrākie brašie dāņi. Es atrados uz kuģa «Dānija» Steina Billes eskadrā, un man blakus stāvēja matrozis. Nudien, lodes taisni bijās no viņai Viņš jautri dziedāja senas dziesmas, nepiekusis lādēja lielgabalu un tik šāva. Nē, teic, ko gribi, tas nebija vienkāršs mirstīgais! Es vēl aizvien redzu acu priekšā viņa seju, bet, no kurienes viņš bija, kur pēc tam palika, — neviens nezināja. Man bieži nācis prātā, ka tas bijis pats vecais dānis Holgers, kurš ieradies pie mums no Kronborgas un palīdzējis briesmu brīdī. Nu, tad es viņu arī izgriezu.
Figūra meta lielu ēnu uz sienu un pat uz griestiem; šķita, ka aiz tās stāv dzīvs dānis Holgers — ēna kustējās, bet varbūt tāpēc, ka svece dega nevienādi. Vedekla noskūpstīja sirmgalvi un aizveda viņu pie liela atzveltnes krēsla; vecais apsēdās pie galda, apsēdās arī vedekla ar vīru, sirmgalvja dēlu un zēna, kurš nu gulēja miegā, tēvu; vectēvs arī vakariņu laikā runāja par dāņu lauvām un sirdīm, par spēku un lēnprātību, paskaidrodams, ka ir arī cits spēks, ne vien tas, kas balstās uz šķēpu. Viņš norādīja uz plauktu, kur atradās vecas grāmatas, starp tām visas Holberga komēdijas. Redzams, tās šeit bieži lasīja; tās taču ir joku pilnas un tanīs parādītie senlaiku tipi un personas šķiet dzīvojam vēl šodien.
— Jā, arī viņš prata dot triecienus, — vectēvs sacīja. — Viņš centās apcirst visas cilvēku kroplības un stūrainības. — Tad sirmgalvis pamāja uz spoguli, aiz kura bija aizsprausts kalendārs ar Apaļā torņa attēlu, un turpināja: — Tiho Brahe arī prata lietot šķēpu, bet viņš nelietoja to tāpēc, lai izlietu asinis, bet lai izcirstu pareizu ceļu pie debesu zvaigznēm. Un Torvald- sens tāda paša vienkārša, man līdzīga kokgriezēja dēls, Tor-
valdsens, kuru jūs paši esat redzējuši, vīrs ar platiem pleciem, kura vārds zināms visā pasaulē. Viņš valdīja pār kaltu un zobenu, bet es protu tikai izdrāzt. Jā, dānis Holgers parādās dažādos veidos, un Dānijas slava skan visā pasaulē. Uzdzersim uz Bertela Torvaldsena veselību!
Bet zēns tikmēr skaidri redzēja sapnī seno Kronborgas pili, pagrabu un pašu dāni Holgeru, kura bārda pieaugusi pie galda. Holgers guļ un redz visu to, kas notiek Dānijā, redz arī to, kas notiek nabaga kokgriezēja istabiņā, dzird visu, ko tur runā, un māj miegā ar galvu.
— Jā, tikai atcerieties mani, dāņi! Tikai atcerieties mani! Es būšu klāt briesmu brīdī!
Bet pār Kronborgu mirdz gaiša diena; vējš atnes no kaimiņu zemes mednieku ragu skaņas; garām brauc kuģi un sveicina: bum! bum! Un no Kronborgas atbild: bum! bum! Bet dānis Holgers nepamostas, lai cik skaļi šauj lielgabali, — tas taču ir tikai «Sveicināti!» un «Paldies!». No tādiem šāvieniem viņš neuzmodīsies, bet, kad pienāks īstais brīdis, tad viņš pamodīsies katrā ziņā — dānis Holgers vēl ir spēka pilns!