VAI ESAT JAU DZIRDĒJUSI stāstu par veco ielas laternu? Tas nav sevišķi jautrs, taču paklausīties var.
Tā bija veca, godājama ielas laterna, kas nokalpojusi daudzus garus gadus, un nu tai vajadzēja iet atpūtā. Šodien bija pēdējais vakars, kad tā karājās stabā un apgaismoja ielu. Viņa jutās kā veca baletdejotāja, kas uzstājas pēdējo reizi un apzinās, ka jau rīt sēdēs visu aizmirsta savā jumtistabiņā. Laterna ļoti baidījās no rītdienas, jo zināja, ka viņai jāierodas pilsētas domē, kur trīsdesmit seši domnieki pārbaudīs, vai vfņa vispār vēl kur lietojama. Tur noteiks, vai viņu
sūtīs uz kādu nomaļu priekšpilsētas ielu vai uz kādu lauku ciematu. Varēja pat gadīties, ka viņu nosūta uz dzelzs lietuvi pār- kausēšanai. Protams, no viņas vēl daudz ko labu varēja iztaisīt, tikai sāpēja sirds, iedomājoties, ka viņa varbūt nemaz neatcerēsies, ka bijusi ielas laterna, un to viņa nebūt negribēja aizmirst.
Sā vai tā, bet viņai būs jāšķiras no naktssarga un viņa sievas, kuri laternu uzskatīja tikpat kā par savu ģimenes locekli. Laternu uzkāra stabā tai pašā dienā, kad naktssargu pieņēma darbā. Naktssarga sieva toreiz bija jauna un lepna; viņa uzmeta acis laternai tikai vakaros, kad gāja tai garām, bet dienu nelikās to redzam. Turpretī tagad, pēdējos gados, kad visi trīs — naktssargs, viņa sieva un laterna — bija novecojuši, sieva rūpējās par laternu, lēja tanī eļļu un spodrināja stiklu. Godīgs gan bija šis vecais pāris — nekad viņi nenokrāpa laternai ne pilīti eļļas.
Pēdējais vakars darbā, rīt izšķirsies viņas liktenis — šādas drūmas domas mocīja laternu. Vai tad kāds brīnums, ja viņa tumši dega! Miera nedeva arī daudz kas cits. Ko visu laterna nebija te redzējusi, ko visu gribējusi apgaismot! Diezin vai visi šie trīsdesmit seši pilsētas domnieki kopā bija tā lauzījuši galvas par visas pilsētas apgaismošanu kā vecā laterna par šo savu ielu. Skaļi viņa gan nebija izsacījusi savus ierosinājumus, jo bija ļoti godprātīga un arī baidījās aizvainot priekšniecību. Visiem taču zināms, ka priekšniekiem nepatīk, ja apakšniekiem pašiem savas galvas uz pleciem.
Dažreiz tomēr liesma uzšāvās augsti — tais mirkļos, kad laternai ienāca prātā: «Jā, mani tomēr kāds te pieminēs. Piemēram, skaistais jauneklis — tas gan jau sen —, kurš pienāca pie manis ar vēstulīti rokā. Papīrs bija tik smalks, ar zeltītu maliņu un rokraksts tik glīts! Viņš izlasīja vēstulīti, noskūpstīja, paskatījās augšup uz mani, un viņa acis pauda, ka viņš ir laimīgākais cilvēks pasaulē. Un vēl vienu citu acu pāri es atceros — taisni apbrīnojami, kā domas lēkā! Sai ielā bija lepnas bēres: ar samtu izsistajā šķirstā gulēja jauna, skaista sieviete, līķratos bija daudz ziedu un vaiņagu, un ielā dega tik daudz lāpu, ka manu gaismu nemaz nevarēja saskatīt. Liels ļaužu bars
soļoja bēru gājienā, bet, kad lāpas nozuda, es ieraudzīju, ka pie mana staba kāds piespiedies un rūgti raud. Nekad neaizmirsīšu tās sāpes, kas bija viņa acīs, kad viņš pacēla tās augšup!»
Tādas domas jaucās pa galvu vecajai laternai, kura šovakar te spīdēja pēdējo reizi. Sargs, kuru nomaina, zina savus atvie- totājus un var pārmīt ar tiem kādu vārdu, bet laterna nezināja, kas te citvakar spīdēs, citādi būtu devusi vietniekam derīgu padomu, kā jāizturas lietus un miglas laikā, pastāstījusi, cik tālu mēnesnīca apspīd ietvi un no kura stūra pūš vējš.
Uz laipiņas, kas bija pārmesta pār ielas noteku, stāvēja trīs personas, kas bija ieradušās, domādamas, ka laterna pati izraudzīsies sev vietnieku. Pirmā bija siļķes galva, tā spīdēja tumsā un bija pārliecināta, ka pilsētas valde ietaupīs milzumu eļļas, ja uzliks siļķes galvu staba galā. Otrais bija praula gabals, kas arī spīdēja tumsā un klusībā apzinājās, ka dod gan vairāk gaismas nekā šāda tāda siļķes atlieka. Trešais bija jāņtārpiņš; kā tas te uzradies, to pat laterna nespēja saprast, bet te nu viņš bija un spīdēt spīdēja arī. Taču prauls un siļķes galva svinīgi apzvērēja, ka jāņtārpiņš spīdot tikai zināmā gadalaikā un tāpēc par viņa kandidatūru nevarot būt runas.
Vecā laterna sacīja, ka neviens no viņiem nespīdot tik spoži, lai varētu ieņemt viņas vietu. Protams, tam viņi neticēja un, izdzirdējuši, ka laterna pati nevar izvēlēties vietnieku, teica, ka tas esot pat labāk. Ko nu tik veca galva varot vairs zināt, kas šādā vietā liekams, kas ne.
Tai pašā mirklī atdrāzās vējš no tuvīnā ielas stūra, svilpodams izskrēja caur laternas dūmu lūkām un uzsauca:
— Ei, vai tiesa, ka rīt tevis te vairs nebūšot? Tad laikam es tevi šovakar redzu pēdējo reizi. Nu, tad es tev kaut ko dāvināšu. Es tā izvēdināšu tavas smadzenes, ka tu ne vien skaidri atcerēsies visu redzēto un dzirdēto, bet varēsi visu saprast, ja tavā tuvumā kaut ko stāstīs vai lasīs priekšā.
— Tā ir ļoti vērtīga dāvana, — vecā laterna sacīja, — paldies tev par to! Kaut nu tikai domniekiem neienāktu prātā likt mani pārkausēt!
— Cerēsim, ka tas nenotiks, — vējš teica, — un tagad es
izvedināšu tavu atmiņu. Ja tu vel daudz šadu davanu saņemsi, tad vari dzīvot laimīgas vecumdienas.
— Kaut nu tikai mani nepārkausētu! — laterna atkārtoja. — Vai tu vari arī tādā gadījumā galvot par manu atmiņu?
— Neraizējies nu tik daudz, — vējš viņu mierināja un pūta no visa spēka. Tai mirklī parādījās mēness.
— Ko jūs dāvināsiet vecajai laternai? — vējš viņam uzsauca.
— Neko, — tas īgni atcirta. — Pirmkārt, esmu dilstošs, un, otrkārt, laternas man nekad nav spīdējušas, es esmu spīdējis viņām.
Un mēness atkal noslēpās mākoņos, jo negribēja, lai viņu apgrūtina. Tad uz laternas uzkrita ūdens lāse. Tā varēja būt no jumta, bet apgalvoja, ka nākot no pelēkajām debesīm un nesot dāvanu, varbūt pašu labāko.
— Es tevi tā samērcēšu, ka tu varēsi vienā naktī galīgi sarūsēt un sabirzt putekļos, ja vien gribēsi.
Vecajai laternai gan šķita, ka tā ir slikta dāvana, un vējam tāpat.
— Vai tad nekā labāka nav? Kas dod ko labāku? — viņš jautāja un pūta, cik stipri vien varēja, un tad nokrita gaiša zvaigžņu drumsla, novilkdama garu, spožu svītru.
— Kas tad tas? — iesaucās siļķes galva. — Vai tur nenokrita kāda zvaigzne? Manuprāt, tā iekrita laternā. Nu, ja tik augsti stāvoša persona pieprasa šo posteni, tad mēs varam mierīgi doties mājup un likties cisās.
To viņa darīja un pārējie tāpat, bet vecā laterna pēkšņi sāka spīdēt ļoti spoži un teica:
— Tā bija brīnišķīga dāvana. Es vienmēr esmu priecājusies par mirdzošajām zvaigznēm un ilgojusies no sirds izstarot tādu pašu gaismu kā viņas, bet mani spēki bijuši par vājiem. Viņas tomēr atzinušas manu centību un piešķīrušas man dārgu balvu. Es tagad spēšu visu, ko pati domāju un redzu, likt redzēt arī tiem, ko mīlu. Tā būs liela laime, jo tikai tas prieks, kurā varam dalīties ar citiem, ir īsts prieks.
— Tās ir teicamas domas, — vējš sacīja, — bet tu vēl nezini, ka tad vajadzīgas vaska sveces. Ja tevī nebūs vaska sveces,
tad tu savas izcilās spējas nevarēsi likt lietā. Par to zvaigznes nav padomājušas; viņas laikam pārliecinātas, ka visam, kas spīd, ir vismaz viena vaska svece iekšā. Bet nu es esmu piekusis un došos pie miera.
Nākamajā dienā — nu, šai dienai mēs varam pārlēkt pāri! — nākamajā vakarā laterna gulēja atzveltnes krēslā — un kur? Pie vecā naktssarga. Viņš bija no domniekiem izlūdzies veco laternu kā balvu par savu ilgo, uzticīgo kalpošanu. Domnieki bija gan pasmējušies par viņa lūgumu, tomēr laternu atdevuši. Un nu viņa atdusējās atzveltnes krēslā podiņu krāsns tuvumā, un viņai šķita, ka pieņēmusies apjomā, jo viena piepilda visu krēslu. Vecie ļautiņi sēdēja pie vakariņu galda, laiku pa laikam pameta acis uz laternu un labprāt būtu arī viņai piedāvājuši* vietu pie galda. Vecīši gan dzīvoja pagrabā, pusotra metra zem ielas līmeņa. Te vajadzēja vispirms nokāpt pa cementa kāpnēm, nākt pa flīzēm izliktu gaitenīti — un tad tikai varēja iekļūt istabā. Te valdīja tīrība un spodrība, krāsns labi sildīja un filca strēmeles gar stenderēm nelaida auksto gaisu iekšā. Gultām bija aizkari priekšā, tie bija arī mazajam lodziņam, uz kura palodzes stāvēja divi ērmīgi puķu podi. Matrozis Kristiāns, vecs ģimenes draugs, bija tos atvedis no Indijas. Tie bija māla ziloņi ar vaļējām mugurām; iekšā atradās zeme. Vienā puķu podā zaļoja sulīgi sīpolu loki — tas bija vecīšu sakņu dārzs —, otrā ziedēja kupla pelargonija — tas bija viņu puķu dārzs. Pie sienas karājās liela, krāsaina bilde, kas attēloja Vīnes kongresu, kurā bija vienkopus salasījušies visas pasaules karaļi un ķeizari. Vecs pulkstenis ar smagām svina bumbām skaitīja savu «tik-tak» un vienmēr gāja par ātru, bet vecīši sprieda, ka sliktāk būtu, ja tas kavētos.
Kad vecais naktssargs paskatījās uz laternu un stāstīja sievai, ko abi ar laternu pieredzējuši ilgajos gados, lietū un miglā, īsajās, dzidrajās vasaras naktīs un skarbajās ziemās, kad sniegputeņi brāžas pa ielām un jāsāk ilgoties pēc siltā pagraba dzīvokļa, tad laterna redzēja visu, kas tika stāstīts. Vējš patiešām bija viņai labi izvēdinājis atmiņu.
Svētdienu pēcpusdienās vecais vīrs uzmeklēja kādu grāmatu, visbiežāk ceļbjumu aprakstus, lasīja par Āfriku, par mūžamežiem un ziloņiem, kas savvaļā klīst, un vecā sieva klausījās, mezdama domīgus skatienus uz māla ziloņiem, kas kalpoja par puķu podiem.
— Es tā apmēram varu to visu iedomāties, — viņa sacīja, un laterna karsti ilgojās, kaut viņā ieliktu kādu vaska sveci, jo tad vecīte visu skaidri saredzētu: staltos kokus, biezos, savijušos zarus, kailos melnos cilvēkus jāšus uz zirgiem un ziloņu barus, kuru smagās kājas mīda meldrus un krūmus.
— Ko man der manas spējas, ja te nav nevienas vaska sveces! — laterna nopūtās. — Viņiem ir tikai eļļa vai tauku sveces, bet tās man neder.
Kādu dienu no pieliekamā iznesa veselu riekšavu vaska sveču galiņu. Lielākos dedzināja, mazos vecīte izlietoja diegu vaskošanai, kad šuva. Vaska sveces nu gan bija, taču nevienam neienāca prātā ielikt kaut galiņu laternā.
— Vai te nav jālej asaras! — laterna bēdājās. — Man ir milzu bagātības, bet es nespēju tanīs dalīties. Viņi nezina, ka es varu pārvērst šīs balsinātās sienas par viskrāšņākajām tapetēm, par saulainām birzīm, par visu, ko vien viņi vēlas! Viņiem nav par to ne jausmas, un es viņiem nekādi nevaru palīdzēt.
Citādi gan laterna jutās labi, viņa, tīra un spoža, gulēja savā krēslā, un vecīši mīlēja viņu, kaut arī paziņas vairākkārt izteicās, ka tādu grabažu neesot vērts turēt mājās.
Kādreiz, tā bija vecā naktssarga dzimšanas diena, vecīte smaidīdama sacīja laternai:
— Es gribu šodien sarīkot ilumināciju viņam par godu.
Laterna priekā nočīkstināja skārda vāku, domādama, ka nu beidzot viņiem ataususi gaisma, taču vecīte atkal ielēja viņā eļļu. Laterna dega visu vakaru, bet ar grūtu sirdi noprata, ka zvaigznes piešķirtās izcilās spējas, pati labākā velte, paliks neizmantota. Tad viņa sapņoja — un, ja ir tādas izcilas spējas, tad var arī laterna sapņot —, ka vecīši miruši, viņa pati nonākusi dzelzs lietuvē, kur viņu pārkausēs. Viņai sametās tikpat baigi kā toreiz, kad bija jāstājas trīsdesmit sešu domnieku priekšā. Bet, kaut gan viņa varēja sarūsēt un pārvērsties putekļos, tomēr to nedarīja, nonāca kausējamā krāsnī un tika izveidota par skaistu dzelzs svečturi — pat vaska svecēm neva
rēja skaistāku vēlēties! Svečturi nolika mājīgā istabā uz rakstāmgalda, plauktos bija daudz grāmatu, pie sienām gleznas. Sai istabā dzīvoja dzejnieks, un viss, ko viņš domāja vai rakstīja, pārvērtās īstenībā. Istaba kļuva te par biezu, tumšu mežu, te par saules apstarotu pļavu, kurā cēli pastaigājas svētelis, te par kuģa klāju bangojošā jūrā . . .
— Ir gan man brīnišķīgas spējas! — vecā laterna sacīja pa- mozdamās. — Gandrīz gribētos, lai mani pārkausē. Nē, tas tomēr nedrīkst notikt, kamēr vecīši dzīvi. Viņi mīl mani tādu, kāda esmu, viņi mani spodrina, lej manī eļļu un tur mani cieņā un godā. Gribu atmaksāt viņiem ar tādu pašu mīlestību, kādu viņi parāda man.
Un kopš tās reizes viņa atguva sirdsmieru, un to vecā, krietnā ielas laterna patiešām bija pelnījusi.