NUDIEN, varētu domāt, ka dīķī kaut kas noticis, bet patiesībā it nekas. Taču visas pīles, ir tās, kuras gluži mierīgi snauda uz ūdens, ir tās, kuras metās uz galvas ūdenī ar asti uz augšu — to viņas labi prot —, pēkšņi sāka steigties uz krastu; valgajos mālos palika viņu pēdu nospiedumi, un tālumā vēl ilgi, ilgi varēja dzirdēt viņas pēkšķam. Ūdens arī saviļņojās, bet mirkli pirms tam tas stāvēja nekustīgs, atspoguļodams kā spogulī katru kociņu, katru krūmiņu, vecu lauku mājiņu ar jumta lodziņiem un bezdelīgu ligzdu, bet galvenais — rožu krūmu pilnos ziedos, kas auga virs ūdens pie pašas mājiņas sienas. Tas viss bija redzams ūdenī ačgārni kā otrādi apgriezta glezna. Bet, kad ūdens saviļņojās, viļņi cits citam uzskrēja virsū un visa aina pazuda. Uz ūdens rāmi šūpojās divas pīļu nomestas spalviņas, bet pēkšņi it kā vējš tās sāka griezt riņķī un dzīt projām. Taču vēja nebija un drīz vien tās atkal mierīgi nogūlās uz ūdens.^Pats ūdens arī pamazām nomierinājās, un tanī
atkal skaidri kļuva redzama mājiņa ar bezdelīgas ligzdu paspārnē un rožu krūms ar visām rozēm. Tās bija brīnišķīgi skaistas, bet pašas to nezināja, jo neviens viņām nebija to teicis. Saulīte spīdēja cauri viņu maigajām, smaržīgajām ziedlapiņām, un ap sirdi rozēm bija tikpat labi kā mums klusu, laimes pilnu pārdomu mirklī.
— Cik dzīve ir skaista! — rozes runāja. — Tikai vienu gan vēl gribētos — noskūpstīt silto, jauko saulīti un tās rozes tur, ūdenī. Tās tik stipri līdzinās mums! Jā, gribētos arī noskūpstīt tos mīļos apakšējos putniņus tur lejā, ligzdā. Virs mums arī ir putniņi. Tie augšējie bāž ārā galviņas no ligzdas un čiepst. Viņiem vēl nav spalviņu kā viņu tēvam un mātei. Jā, mums gan ir jauki kaimiņi gan augšā, gan lejā! Ak, cik skaista ir dzīve!
Augšējie un apakšējie putniņi — apakšējie bija tikai augšējo atspoguļojums — bija zvirbuļi, viņu tēvs un māte tāpat. Viņi bija ievākušies pērnajā bezdelīgas ligzdā un iekārtojušies kā savās mājās.
— Vai tie ir pīļu bērni, kas tur peld pa ūdeni? — zvirbu- lēni prasīja, ieraudzījuši pīļu spalvas.
— Ja kaut ko jautā, tad vajag jautāt gudrāk, — atbildēja zvirbuļu māte. — Vai tad neredzat, ka tās ir spalvas, dzīvas drēbes, kādas es valkāju un kādas būs arī jums, — tikai mūsējās gan ir smalkākas! Tomēr labi gan būtu dabūt šīs spalviņas ligzdā — tās varen silda! Man gan gribētos zināt, kāpēc tā sabijās pīles. Laikam kaut kas noticis tur zem ūdens — ne jau no manis viņas sabijās . . . Kaut gan jāsaka, es jums teicu «pī!» diezgan skaļi . . . Tukšgalvēm rozēm gan vajadzēja to zināt, bet viņas nekad neko nezina, tikai skatās pašas uz sevi ūdenī un smaržo. Kā man apnikuši šādi kaimiņi!
— Paklausieties tos mīļos augšējos putniņus! — rozes teica. — Viņi arī sāk vingrināt balsi. Vēl viņi to neprot, bet drīz vien iemācīsies čivināt. Tad nu visiem būs prieks! Patīkami gan, kad ir tādi jautri kaimiņi!
Tikmēr pie dīķa pieauļoja pāris zirgu; tos atdzina padzerties. Uz viena zirga jāšus sēdēja lauku zeņķis; viņš bija nometis visu, kas mugurā, atstādams tikai melnu platmali. Viņš svilpoja kā putns un iejāja zirgus pašā dziļākajā vietā dīķī.
Jādams gar rožu krūmu, vēl noplūca vienu rozi un aizsprauda aiz platmales lentes; nu viņš iedomājās, ka ir varen izgreznojies. Padzirdinājis zirgus, zeņķis aizjāja. Pārējās rozes lūkojās nopakaļ aizvestajai un prasīja cita citai:
— Uz kurieni viņa devās?
To gan neviena nezināja.
— Man arī gribētos ceļot pa plašo pasauli! — rozes teica cita citai. — Bet te pie mums arī ir skaisti! Dienu silda saule, bet nakti debesis mirdz vēl spožāk. Tas redzams pa mazajiem caurumiņiem tanīs.
Par caurumiņiem viņas uzskatīja zvaigznes — rozes taču nezināja, kas ir zvaigznes.
— Mēs ienesām dzīvību visā mājā! — zvirbuliene runāja. — Bez tam bezdelīgas ligzda atnes laimi, tā ļaudis saka, tāpēc viņi ļoti priecājas par mums. Bet tāds milzīgs rožu krūms pie pašas mājas tikai vairo mitrumu. Ceru, ka šos kaimiņus aizvāks no šejienes, tad viņu vietā varēs izaugt kaut kas derīgs. Rozes der tikai skatam un smaržai, ja nu vēl — tad cepures izpušķošanai. Esmu dzirdējusi no savas mātes, ka rozes ik gadu nobirstot, tad saimniece salasot tās priekšautā un pārkaisot ar sāli, un tad tās dabūjot kaut kādu franču nosaukumu — es nevaru to izrunāt, un nav arī vajadzības to darīt. Tad tās liekot uz karstām oglēm, lai tās labi krietni smaržotu. Tas ir viss; tās derīgas tikai acu un deguna iepriecināšanai. Tā tas ir!
Pienāca vakars: siltajā gaisā sāka dejot odi un knišļi, vieglie mākoņi laistījās purpura krāsā, un sāka dziedāt lakstīgala. Dziesma traucās pie rozēm, un tanī tika stāstīts, ka skaistums ir saules stars, kas atdzīvina visu pasauli, ka skaistums ir mūžīgs. Bet rozes domāja, ka lakstīgala apdzied pati sevi, — un kā lai viņas arī tā nedomātu? Viņām pat prātā neienāca, ka dziesma būtu par viņām. Viņas tikai vientiesīgi priecājās un domāja: «Vai zvirbulīši ari nevar kļūt par lakstīgalām?»
— Mēs ļoti labi saprotam, ko dzied šis putns, — zvirbulēni sacīja, — tikai viens vārds nav saprotams. Kas tas ir — «skaistums»?
— Tukšs vārds! Tikai izskata pēc! — māte atbildēja. — Tur, kungu mājā, kur baložiem ir sava mītne un viņus ik dienas mielo ar zirņiem un graudiem — pie reizes, es arī esmu ēdusi kopā ar viņiem, un jūs darīsiet to pašu: saki man, ar ko tu saejies, un es pateikšu, kas tu pats esi, — tad lūk, tanī pagalmā ir divi putni ar zaļiem kakliem un cekuliņu uz galvas. Asti viņi var izplest, un, kad izpleš, — nu, īsts ritenis un vēl laistās visādās krāsās, pat virsū skatīties nevar. Sos putnus sauc par pāviem, un tas tad ir tas skaistums. Ja viņus drusku applūkātu, tad nemaz neizskatītos labāki par mums. Uh! Es viņus noknābtu kā niekus, ja viņi nebijuši tik milzīgi!
— Es viņus noknābšu! — teica pats mazākais, vēl pavisam pliks zvirbulēns.
Mājiņā dzīvoja jauns pāris — vīrs ar sievu. Viņi ļoti mīlēja viens otru, abi bija tādi mundri, darbīgi, un mājiņā bija ļoti jauki un omulīgi. Katru svētdienas rītu jaunā sieviete saplūca veselu pušķi visskaistāko rožu, ielēja glāzē ūdeni un nolika to ar rozēm uz lielas koka lādes.
— Nu es arī redzu, ka šodien ir svētdiena! — sacīja vīrs uz savu mīļo sieviņu, tad abi nosēdās blakus un, rokās saķērušies, lasīja rīta dziesmu. Saulīte spīdēja lodziņā uz svaigajām rozēm un uz jauno pāri.
— Taisni nelabi skatīties uz viņiem! — noteica zvirbuliene, ielūkojusies pa lodziņu istabā, un aizlidoja.
Tas pats atkārtojās arī nākošajā svētdienā — svaigas rozes parādījās glāzē katru svētdienas ritu, bet rožu krūms ziedēja tikpat krāšņi. Zvirbulēniem, kuriem jau bija uzaugušas spalvas, arī gribējās lidot kopā ar māti, bet zvirbuliene teica viņiem: — Sēdiet mājās! — un viņi palika sēdot.
Bet viņa lidoja, lidoja un pēkšņi ieķērās ar kājiņu zirga astru cilpā, ko putnu ķērāji zēni bija piestiprinājuši pie zara. Cilpa tā iegriezās zvirbulienei kājiņā, it kā gribētu to pārgriezt. Kas tās bija par sāpēm! Un kādas bailes! Zēni pieskrēja klāt un rupji sagrāba putnu.
— Parasts zvirbulis! — viņi noteica, tomēr nepalaida putnu vaļā, bet ienesa savā pagalmā, sizdami knipjus viņai pa knābi, līdzko viņa iepīkstējās. Pagalmā tolaik mita kāds večuks, kurš vārīja ziepes bārdai un rokām apaļos un stūrainos gabalos. Večuks bija ļoti jautrs, vienmēr klīda no vienas vietas uz otru, nekur ilgi neuzkavējās. Viņš ieraudzīja zēniem rokās putnu un dzirdēja, ka viņi laidīšot to vaļā — ko viņi iesākšot ar parastu zvirbuli!
— Pagaidiet! — viņš sacīja. — Mēs ar viņu kaut ko izdarīsim. Tas tik būs skaistums!
Zvirbuliene, to dzirdot, sāka drebēt pie visām miesām, bet večuks izņēma no lādītes, kur glabājās visbrīnišķīgākās krāsas, veselu vīšķi vizuļzelta lapiņu, lika zēniem atnest olu, notriepa zvirbulieni ar olas baltumu un aplīmēja ar zelta lapiņām. Zvirbuliene kļuva zeltīta, bet viņa pat nedomāja par savu krāšņumu, tikai drebēja vienā gabalā. Tikmēr večuks atrāva no veco svārku sarkanās oderes strēmelīti, izgrieza to zobainu kā gaiļa seksti un uzlīmēja zvirbulienei uz galvas.
— Tagad paskatīsimies, kā zelta putniņš lidos! — večuks sacīja un palaida zvirbulieni vaļā, kura šausmās metās projām. Kas tas bija par spožumu! Visus putnus pārņēma satraukums — gan zvirbuļus, gan vārnu, nevis kādu gadu vecu putneli, bet lielu, pieaugušu! Visi metās pakaļ zvirbulienei, gribēdami uzzināt, kas tas ir par tik svarīgu putnu.
— Traki gan! Traki gan! — ķērca vārna.
— Pagaidi! Pagaidi! — čiepstēja zvirbuļi.
Bet viņa negribēja gaidīt; šausmu pārņemta viņa lidoja mājup, bet spēks kļuva aizvien vājāks, ik mirkli viņai draudēja kritiens, bet putnu bars auga augumā. Tur bija gan lieli, gan mazi putni; daži pielidoja pavisam klāt, lai ieknābtu viņai.
— Re, kā! Re, kā! — viņi čivināja un čiepstēja.
— Re, kā! Re, kā! — sāka čiepstēt arī mazuļi, kad viņa pielidoja pie ligzdas. — Tas droši vien ir pāvs! Re, kāds raibs! Pat virsū skatīties nevar, kā teica māte. Pī! Tas ir tas skaistums!
Un visi putnēni sāka knābt viņu ar saviem knābīšiem tā, ka zvirbuliene nekādi nevarēja iekļūt ligzdā un aiz šausmām nespēja pat «pī!» pateikt, kur nu vēl — «es esmu jūsu māte!». Pārējie putni arī sāka knābt zvirbulieni un izrāva viņai visas spalvas. Asinīm noplūdusi, viņa iekrita pašā rožu krūma vidū.
— Nabaga putniņš! — teica rozes. — Mēs tevi apsegsim. Piekļauj sava galviņu pie mums!
Zvirbuliene vēlreiz izpleta spārnus, tad piespieda tos cieši pie ķermeņa un nomira pie savām kaimiņienēm — svaigajām, skaistajām rozēm.
— Pī! — sacīja zvirbulēni. — Kur tad mūsu mamma palikusi? Varbūt viņa tīšām iztaisīja tādu joku? Tiesa, laiks mums sākt dzīvot pēc sava prāta. Ligzdu viņa atstājusi mums mantojumā, bet tā var piederēt tikai vienam no mums. Mums katram taču būs sava ģimene! Kam tā piederēs?
— Protams, jums te nebūs vietas, kad es apgādāšos ar sievu un bērniem! — teica pats jaunākais.
— Man būs vairāk sievu un bērnu nekā tev! — sauca otrs.
— Bet es esmu visvecākā! — aizrādīja trešā.
Zvirbulēni sāka ķildoties, plīkšķināja spārniņus, knāba cits
citam un — pukš! — krita ārā no ligzdas cits aiz cita. Taču, gulēdami arī zemē garšļaukus, viņi joprojām sirdījās, šķieba galviņas uz sāniem un mirkšķināja uz augšu pavērsto aci. Viņiem bija savs paņēmiens bozties.
Lidot viņi jau šā tā prata, mazliet vēl pavingrinājās un nolēma šķirties, bet, Tai pazītu cits citu satiekoties, norunāja trīs reizes pievilkt kreiso kājiņu un sacīt «pī!».
Jaunākais, kurš pievāca ligzdu, papūlējās iesēsties tanī pēc iespējas plašāk; tagad viņš bija te īsts saimnieks, tikai uz īsu brīdi. Nakti pa mājiņas logiem izšāvās sarkanas liesmas un pārņēma jumtu; sausie salmi uzliesmoja, māja nodega, un kopā ar to sadega arī zvirbulis; jaunais pāris laimīgi izglābās.
No rīta uzlēca saulīte; daba izskatījās tik atsvaidzināta, it kā pa nakti būtu stiprinājusies veselīgā miegā, bet mājiņas vietā rēgojās tikai apdegušas sijas, balstīdamās pret ķieģeļu skursteni, kurš nu bija kungs pats sev. Drupas vēl stipri kūpēja, bet rožu krūms stāvēja tikpat svaigs un ziedošs; katrs zariņš, katra roze atspīdēja klusajā dīķa ūdenī kā spogulī.
— "Ak, kāds jaukums! Rozes — un blakus kādas ēkas apdegušās drupas! — teica kāds garāmgājējs. — Varen jauka ainava! Tā jāizmanto!
Un viņš izņēma no kabatas grāmatiņu ar tīrām, baltām lappusēm un zīmuli — viņš bija mākslinieks. Garāmgājējs aši uzmeta ar zīmuli kūpošās drupas, apdegušās sijas, sašķiebušos skursteni — tas šķiebās aizvien jo vairāk — un pašā priekšā ziedošu rožu krūmu. Krūms patiešām bija skaists, un tā dēļ ari uzzīmēja visu šo ainu.
Dienu lidoja garām divi šeit dzimušie zvirbuli.
— Kur tad māja? — viņi prasīja. — Kur ligzda? Pī! Viss nodedzis, un mūsu kašķīgais brālītis ari sadedzis. Tas viņam par to, ka pievāca viens pats visu ligzdu! Bet rozes palikušas neskartas! Joprojām rāda savus sarkanos vaigus. Droši vien nemaz nebēdājas par kaimiņu nelaimi. Neciešamās! Pat runāt ar viņām negribas! Un vispār te viss ir kļuvis pavisam slikts. Viena vienīga nejēdzība!
Un viņi aizlidoja.
Reiz rudenī gadījās brīnišķīga, saulaina dieniņa — nudien, varēja domāt, ka pienākusi vasara. Pagalmā pie kungu mājas augstā lieveņa viss bija sauss un tīrs; tur pastaigājās baloži — gan melni, gan balti, gan zilgani; viņu spalvas laistīt laistījās saulītē; vecās balodienes slēja gaisā spalviņas un aizrādīja jaunajām:
— Grrrupās! Grrrupās!
Tā taču bija skaistāk un izskatīgāk.
— Kas ir tie brrūnie tarrkšķi, kas te šaudās mums pa kājām? — prasīja veca balodiene ar zalgansarkanām actiņām. — Brrūnie tarrkšķi! Brrūnie tarrkšķi!
— Tie ir zvirrbuļi! Lāga putniņi! Mēs vienmēr esam lepojušies ar savu lēnprātību — lai viņi paknābā kopā ar mums! Viņi nejaucas sarunās un tik jauki pievelk kājiņu!
Zvirbuli patiešām pievilka kāju — katrs trīs reizes ar kreiso kājiņu — un teica «pī!». Tāpēc viņi tūliņ pazina cits citu — tie bija trīs zvirbuli no nodegušās mājas.
— Te gan lepni ēd! — zvirbuli teica.
Bet baloži lakstojās ap balodītēm, pašapmierināti slēja spalviņas gaisā, izrieza guzas un spriedelēja:
"— Paskat', paskat' uz to guzaino balodīti! Re, kā viņa rij zirņus! Re, viņa ķer pašus labākos, pašus prāvākos zirņus! Krr! Krr! Skat, kā viņa izriež guzu! Skat, viņai drīz būs pliks pauris! Skat, kāda daijaviņa, kāda dusmupūce! Krr! Krr! — Un viņu acis aiz dusmām kļuva sarkanas. — Grrupās! Grrupās! Brrūnie tarrkšķi! Brrūnie tarrkšķi! Krr! Krr! — Tā pie viņiem notika, tā notiek un notiks tūkstošiem gadu.
Zvirbuļi ēda un klausījās, un arī sāka stāties grupās, bet viņiem tas nemaz nepiederējās. Paēduši viņi pameta baložus, paspriedelēja par viņiem, tad pašmauca zem režģiem taisni dārzā. Dārza pusē durvis uz istabu bija vaļā, un viens zvirbulis uzlēca uz sliekšņa — viņš bija labi paēdis un tāpēc drosmes pilns.
— Pī! — viņš teica. — Re, kur es drošs!
— Pī! — atsaucās otrs. — Es esmu drošāks par tevi!
Un viņš pārlēca pāri slieksnim. Tur neviena nebija — to ļoti labi redzēja trešais zvirbulēns un ielaidās pašā istabas vidū, teikdams:
— Ja jau iet iekšā, tad iet, kā pienākas, vai neiet nemaz! Ērmīga gan ir šī cilvēku ligzda! Bet kas tur nolikts? Kas tas īsti ir?
Tieši zvirbuļu priekšā ziedēja rozes, atspoguļodamās dzidrajā ūdenī, blakus rēgojās apdeguši baļķi, balstīdamies pret skursteni, kurš teju pat grasījās nogāzties.
— Kas tad tas? Kā tas viss gadījies kungu namā?
Visiem trim zvirbuļiem iegribējās laisties pāri rozēm un
skurstenim, bet viņi atsitās pret sienu. Gan rozes, gan skurstenis bija tikai uzzīmēti, nevis īsti: mākslinieks bija tos uzzīmējis pēc mazā uzmetuma.
— Pī! — zvirbuļi teica cits citam. — Tas viss ir par tukšu! Tikai izskata pēc. Pī! Tas jau ir tas skaistums! Vai jūs te kaut ko saprotat? Es itin neko!
Tad istabā ienāca cilvēki — un zvirbuļi izlidoja ārā.
Pagāja dienas un gadi, baloži aizvien vēl dūdoja, lai neteiktu — kurnēja; sirdīgie putni! Zvirbuļi ziemu sala un cieta badu, bet vasaru dzīvoja bez bēdu. Visi bija apgādājušies ar ģimenēm vai apprecējušies, vai kā nu to sauc. Viņiem bija jau mazuļi, un, protams, katrs putnēns bija skaistāks un gudrāks par visiem pārējiem putnēniem pasaulē. Viņi izklīda uz visām pusēm un, ja sastapās, tad pazina cits citu pēc kreisās kājiņas trīsreizējas pievilkšanas un sevišķa sveiciena «pī!». Pati vecākā no bezdelīgu ligzdā piedzimušajiem putnēniem bija zvirbuliene; viņa bija palikusi vecavās, viņai nebija ne savas ligzdas, ne bērnu. Viņai ienāca prātā doties uz kādu lielu pilsētu, un viņa aizlidoja uz Kopenhāgenu.
Karaļa pils tuvumā, pašā kanāla malā, kur stāvēja liellaivas ar āboliem un māla traukiem, viņa ieraudzīja lielu, krāsainu namu. Logi, apakšā plati, uz augšu kļuva šauri. Zvirbuliene palūkojās vienā logā, palūkojās otrā, un viņai šķita, ka viņa ieskatījusies tulpju ziedu kausiņos: visas sienas bija raibu raibas no zīmējumiem un vinjetēm, bet katras tulpes vidū stāvēja balti cilvēki — vieni no marmora, otri no ģipša —, bet zvirbuliene jau neprata atšķirt marmoru no ģipša. Uz nama jumta stāvēja bronzas kaujasrati ar bronzas zirgiem, kurus vadīja uzvaras dieviete. Tas bija Torvaldsena muzejs.
— Sito spožumu! — noteica zvirbuliene. — Tas droši vien ir skaistums! Pī! Tas gan ir kaut kas vairāk par pāvu!
Viņa vēl atcerējās bērnībā dzirdēto mātes paskaidrojumu, kas ir vislielākais skaistums. Tad viņa nolaidās lejā — pagalmā. Arī šeit bija brīnišķīgi. Uz sienām bija zīmētas palmas un dažādi zari, bet pagalma vidū auga liels, ziedošs rožu krūms. Tas lieca savus svaigos, ziediem apbērtos zarus pār marmora kapa plāksni. Zvirbuliene pielidoja pie tās, pamanījusi tur vēl dažus zvirbuļus. — Pī! — Un viņa trīs reizes pievilka kreiso kājiņu. Tā zvirbuliene sveica gadu gadā visus sastaptos zvirbuļus, bet neviens šo sveicienu nesaprata — tie, kas šķīrušies, jau katru dienu nesastopas. Tagad viņa atkārtoja sveicienu gluži vienkārši aiz paraduma. Un, lūk, divi vecie zvirbuļi un viens jaunais arī trīs reizes pievilka kreiso kājiņu un teica «pī!».
— A, sveicināti, sveicināti!
Izrādījās, ka tie bija divi vecie zvirbuļi no bezdelīgu ligzdas un viena jaunā ģimenes atvase.
— Tad lūk, kur mēs sastapāmies! — viņi sacīja. — Te ir slavena vieta, tikai nav no kā iedzīvoties! Tāds jau ir tas skaistums! Pī!
No blakusistabām, kur stāvēja lieliskās statujas, iznāca daudz ļaužu, visi pienāca pie kapa plāksnes, zem kuras atdusējās dižais meistars, kurš bija radījis visas šīs marmora statujas, un ilgi, ilgi stāvēja pie tās klusēdami, bet gaišām sejām. Daži pievāca nobirušās rožu ziedlapiņas un noglabāja tās piemiņai. Apmeklētāju vidū bija ļaudis no tālienes — no diženās Anglijas, no Vācijas, no Francijas. Pati skaistākā dāma paņēma vienu rozi un noglabāja to sev pie krūtīm. To redzot, zvirbuļi nodomāja, ka šeit valda rozes un ka šī celtne īstenībā domāta tām. Pēc zvirbuļu domām, tas rozēm bija pārāk liels gods, bet, tā kā visi apmeklētāji godāja tās, tad zvirbuļi arī negribēja atpalikt.
— Pī! — viņi sacīja un sāka mēzt zemi ar astēm un šķielēt uz rozēm ar vienu aci. Ilgi nebija jāskatās, viņi tūliņ pazina savas vecās kaimiņienes. Mākslinieks, kurš bija uzskicējis rožu krūmu un mājas apdegušās drupas, bija vēlāk palūdzis saimniekiem atļauju izrakt krūmu un iedāvinājis to muzeja arhitektam. Pasaulē nevarēja būt nekā skaistāka par šīm rozēm, un arhitekts iestādīja visu ceru uz Torvaldsena kapa. Tagad tas tur ziedēja kā dzīvs skaistuma iemiesojums un sniedza visas savas smaržīgās ziedlapas par piemiņu cilvēkiem, kuri bija te ieradušies no tālām zemēm.
— Vai jūs esat pieņemtas amatā šeit pilsētā? — zvirbuļi apvaicājās rozēm.
Un rozes pamāja viņiem — tās arī pazina brūnos kaimiņus, bija ļoti priecīgas par šo sastapšanos.
— Cik jauka ir dzīve! — rozes sacīja. — Dzīvot, ziedēt, sastapties ar veciem draugiem, ik dienas redzēt visapkārt mīļas, līksmas sejas! Te katra diena ir kā lieli svētki!
— Pī! — zvirbuļi teica cits citam. — Jā, tās ir mūsu vecās kaimiņienes! Mēs atceramies, kā viņas te radās. Kā nu ne! Taisnā ceļā no dīķa uz šejieni! Pī! Re, kādā godā iekļuvušas! Nudien, dažiem laime pienāk pavisam negaidīta! Un kāds labums no šādiem sarkaniem klekšiem? Pat saprast nevar. Re, kur guļ kāda nobirusi ziedlapa! Redzu! Redzu!
Un visi sāka knābt to: ziedlapiņa bija nobirusi, bet cers stāvēja tikpat svaigs un zaļš; rozes smaržoja saulītē virs Torvaldsena kapa un noliecās pie pašas plāksnes, it kā vainagojot viņa nemirstīgo vārdu.