REIZ DZĪVOJA kāda lāpāmā adata, kura uzskatīja sevi par tik smalku, ka iedomājās esam Šujamā adata.
— Pielūkojiet, ka varat mani noturēt! — viņa brīdināja pirkstus, kas grasījās to satvert. — Nenozaudējiet mani! Ja es nokritīšu uz grīdas, tad neviens nevarēs mani atrast, jo esmu pārāk smalka.
— Vēl jau var iztikt, — teica pirksti un satvēra adatu.
— Redziet, es nāku ar pavadoni! — adata lielījās, jo vilka līdzi garu pavedienu, tikai tam nebija mezgla galā.
Pirksti paņēma virējas tupeli. Tai bija pārplīsusi virsāda, kuru nu vajadzēja salāpīt.
— Tas ir pazemojošs darbs! — lāpāmā adata gaudās. — Es neiešu cauri ādai, es lūzīšu, es lūzīšu!
Un viņai salūza acs.
— Vai es to jau tūliņ neteicu? — lāpāmā adata sirdījās.
— Es taču esmu tādiem darbiem par smalku!
Pirksti domāja, ka adata nekur vairs neder, bet virēja uzlipināja uz adatas acs zīmogu un sasprauda ar to lakatu uz kakla.
— Paskat vien, nu es esmu sakta! — lāpāmā adata lepojās.
— Es jau zināju, ka tikšu augstā godā: kas pats kaut kas ir, no tā vienmēr kaut kas iznāk.
Un viņa smējās, tikai diemžēl nekad nevar pateikt, kad lāpāmā adata smejas. Virējas lakatā viņa jutās tik lepna, it kā sēdētu karietē, un meta skatienus uz visām pusēm.
— Vai drīkstu atļauties jautājumu? — viņa uzrunāja savu kaimiņieni kniepi. — Vai jūs esat no zelta? Jums ir spoža āriene un pašai sava galva, tikai drusku par mazu! Gādājiet, lai tā aug lielāka; visi jau nevar dabūt zīmoglakas galvu! — Un tad viņa saslējās tik stalti, ka izkrita no lakata un ievēlās samazgu spainī, kuru virēja patlaban lēja ārā.
— Nu es dodos ceļojumā! — lāpāmā adata izsaucās. — Kaut tikai es nepazustu! — Bet viņa tomēr pazuda.
— Es esmu par smalku šai pasaulei, — viņa sacīja, nokļuvusi ielas notekā. — Taču man paliek pašapziņa, un tā vienmēr sagādā zināmu gandarījumu.
Un viņa paturēja savu taisno stāju un nezaudēja labo omu.
Kas gan nepeldēja viņai pāri — skaidas, salmi un papīra dris- kas!
- Skat, ka tie steidzas! — lapama adata teica. — Viņi nezina, kas zem tiem atrodas. Es te esmu! Es turos cieši! Re, kur peld skaida, viņa nedomā ne par ko citu, tikai par sevi, tāpēc mani neredz. Tur trauc kāds salms; ak, kā viņš gorās un grozās! Neizliecies nu tik lunkans, gan tu uzskriesi kādam akmenim virsū! Un tur zvāļojas samirkusi avīzes lapa. Sen jau aizmirsts, kas tanī bijis iespiests, bet viņa vēl tā uzpūšas! Es sēžu pacietīgi un mierīgi. To spēj tikai tie, kas apzinās savu vērtību.
Kādu dienu viņai blakus kaut kas iemirdzējās. Lāpāmā adata nodomāja, ka tas esot dimants, bet tā bija tikai pudeles lauska. Kad nu tā tik koši spīdēja, lāpāmā adata to uzrunāja un nosaucās par saktu.
— Jūs laikam esat dimants?
— Jā, kaut kas uz to pusi!
Katrs noticēja otram, ka tas esot kaut kas dārgs un vērtīgs, un abi uzsāka sarunu par šīs pasaules uzpūtību un augstprātību.
— Es esmu dzīvojusi kādas jaunavas kārbiņā, — lāpāmā adata stāstīja, — un šī jaunava bija virēja. Viņas katrai rokai bija pieci pirksti, un kaut ko tik iedomīgu kā tos es savu mūžu nebiju redzējusi. Taču viņi neko citu nedarīja, tikai ņēma mani ārā no kārbiņas un lika atkal atpakaļ.
— Vai viņi spīdēja? — pudeles lauska apvaicājās.
— Spīdēja? — lāpāmā adata pārvaicāja. — Kur nu! Taču augstprātīgi viņi bija ari bez spīdēšanas. Pieci brāļi, visi dzimuši pirksti, lai gan bija dažāda garuma. Malējais, īkšķis, izskatījās īss un strups, viņš tomēr varēja vistālāk atliekties nost no citiem. Mugura viņam gan locījās tikai vienā vietā, bet ko šis plātausis tikai nemelsa! Viņš gribēja iegalvot, ka cilvēks, kam īkšķi nocērtot, kļūstot nederīgs karadienestam. Otrais
pirksts, krējumlaiža, līda iekšā gan saldā, gan skābā, rādīja uz sauli un mēnesi un spieda uz spalvu, kad pārējie pirksti rakstīja. Trešais, garais Ansis, skatījās citiem pāri pār galvu; ceturtajam, zeltnesim, bija zelta stīpa ap vidu. Piektais, mazais Pē- cītis, nedarīja nekā, pat no kafijas tasītes turējās atšāvies un lepojās ar savu slinkumu. Lielībnieki viņi bija un palika, tāpēc es viņus pametu.
— Un nu mēs sēžam šeit un spīdam, — nobeidza pudeles lauska.
Tai mirklī kāds notekā ielēja ūdeni, tas plūda pāri krastiem un aizrāva lausku līdzi.
— Arī viņai trūkst pastāvības, — lāpāmā adata nosodoši nogrozīja galvu. — Vienīgi es palieku uz vietas, esmu pārāk labi audzināta, lai drāztos pa galvu pa kaklu sazin uz kurieni!
Un viņa palika sēžam lepna un stīva un nodevās visādiem prātojumiem:
— Es laikam būšu cēlusies no saules stara — tik smalka es esmu. Tā vien šķiet, it kā saule tieši mani meklētu zem ūdens. Ak, es esmu tik tieva, ka pat miesīga māte nevarētu mani atrast! Būtu man vēl vecā acs, kas tika salauzta, es varbūt apraudātos par šīs pasaules nīcību. Bet nē, to es nedarīšu, jo raudāt nav smalki.
Kādu dienu te atskrēja daži puikas; viņi rakņājās pa noteku, lasīdami ārā vecas naglas, grašus un dažādas citas mantas. Tā bija netīra nodarbošanās, bet viņiem tā sagādāja prieku.
— Au! — iebrēcās viens, sadūries uz lāpāmās adatas. — Kas tas par nelieti?
— Neesmu nekāds nelietis, bet smalka dāma! — lāpāmā adata atsaucās, bet neviens viņā neklausījās. Zīmoglaka bija nolupusi un adata kļuvusi melna. Taču melns dara slaidu, tāpēc viņa domāja, ka ir vēl smalkāka nekā agrāk.
— Paskat, kur peld olas čaumala! — puikas iesaucās un iesprauda lāpāmo adatu labi cieši čaumalā.
— Istaba ar baltām sienām un melna iemītniece — tas labi sader kopā! — lāpāmā adata nopriecājās. — Nu mani vismaz var redzēt! Kad tikai man neuznāk jūrasslimība un nekļūst nelabi! Taču nekas ļauns viņai nenotika.
— No jūrasslimības nav ko bīties, ja ir tērauda iekšas. Turklāt jāpatur prātā, ka esmu pārāka par cilvēkiem un viņu kaites man nieks. Jo smalkāks kāds ir, jo vairāk var panest. '
— Krāks! — noteica olas čaumala, kad pār viņu pārbrauca kravas mašīnas ritenis.
— Ai, kā mani spiež! — lāpāmā adata brēca. — Nu gan man uznāks jūrasslimība! Es lūzīšu! Es lūzīšu!
Bet viņa nesalūza, kaut arī ritenis pārbrauca viņai pāri. Viņa gulēja, izstiepusies visā garumā, — nu, lai tad viņa tā arī paliek!