REIZ DZĪVOJA princis, kas gribēja precēties, bet tikai ar īstu princesi. Viņš apceļoja visu pasauli, bet nevarēja tādu atrast. Princešu bija papilnam, bet kā lai izdibina, vai tās ir īstas? Viņš netika nekādā skaidrībā un atgriezās mājās gluži bēdīgs, jo tik ļoti gribēja precēt īstu princesi.
Kādu vakaru uznāca briesmīgs negaiss: zibeņi šaudījās, pērkons graitda, lietus gāzās straumēm. Tas patiešām bija
drausmīgi! Tad kāds pieklauvēja pie pils vārtiem, un vecais ķēniņš pats izgāja tos atvērt.
Pie vārtiem stāvēja princese. Ak vai, kāda viņa izskatījās! Ūdens plūda viņai no matiem un drēbēm, pat no kurpēm, bet viņa sacīja, ka esot īsta princese.
«Nu, to mēs drīz vien dabūsim zināt!» nodomāja vecā ķēniņiene. Viņa iegāja guļamistabā uzklāt princesei gultu. Uz gultas dēļiem viņa uzlika zirni, bet tam virsū divdesmit matračus un divdesmit dūnu pēļus.
Uz tiem nu princesei vajadzēja pārgulēt nakti.
No rīta ķēniņiene apvaicājās, kā viņa gulējusi.
— Ak, briesmīgi slikti! — princese atbildēja. — Visu nakti neaizvēru ne acu. Nezinu gan, kas tai gultā bija, bet es gulēju uz kaut kā tik cieta, ka man visa mugura vienos zilumos. Šausmīgi!
Nu bija skaidrs, ka viņa ir īsta princese, ja sajutusi zirni caur divdesmit matračiem un divdesmit dūnu pēļiem. Te vairs nevarēja būt nekādu šaubu. Tāpēc princis viņu apprecēja, jo nu viņš zināja, ka dabū par sievu īstu princesi. Bet zirni novietoja retu lietu muzejā, kur tas vēl šobaltdien atrodas, ja vien kāds to nav paņēmis.
Tas ir patiess notikums, tik tiešām!