KARSTĀS ZEMĒS saule karsē pārāk stipri, tur cilvēki iedeg tumši brūni, bet viskarstākajās zemēs viņi kļūst par nēģeriem. Šoreiz mēs runāsim tikai par karstajām zemēm, kurās bija ieradies mācīts vīrs no aukstiem apvidiem. Viņš bija domājis skraidīt te apkārt pa pilsētu tāpat kā mājās, bet drīz vien atbrīvojās no šādiem uzskatiem. Viņam un visiem prātīgiem ļaudīm bija jāsēž augu dienu mājās. Logi un durvis bija ciet; izskatījās, it kā mājās visi gulētu vai būtu izgājuši. Šaurā iela ar augstajiem namiem, kurā svešais dzīvoja, bija tā ierīkota, ka saule tanī spīdēja no rīta līdz vakaram. Sādu tveici neviens nevarēja izturēt.
Mācītais vīrs no aukstajām zemēm bija gudrs jauns vīrietis. Viņam šķita, ka viņš sēž kvēlojošā krāsnī. Tas viņu tā ietekmēja, ka viņš kļuva gluži vājš. Pat viņa ēna sarāvās un kļuva daudz mazāka nekā mājās, arī tai saule ķērās klāt, un tā atdzīvojās tikai vakarā pēc saules rieta. Tiešām prieks bija uz viņiem noskatīties. Līdzko istabā ienesa sveci, ēna izstiepās pāri visai sienai, daļēji pat griestiem, jo tai vajadzēja krietni izstaipīties, lai atgūtu spēkus. Mācītais vīrs izgāja ārā uz balkona un arī izstaipījās, un, līdzko zvaigznes iemirdzējās tīrajās, dzidrajās debesīs, tā jutās pilnīgi atspirdzis. Visos balkonos — jo karstās zemēs pie katra loga ir balkons — parādījās ļaudis; svaigs gaiss vajadzīgs arī tiem, kurus saule padarījusi brūnus. Augšā un lejā valdīja rosme — gan uz ietvēm, gan balkonos. Kurpnieki un drēbnieki — visi nāca ārā uz ielas, iznesa tur galdus un krēslus un iededzināja sveces, jā, tūkstošiem sveču! Daži runāja, cits dziedāja, cilvēki pastaigājās, karietes brauca, mūļi rikšoja, zvārguļiem skanot pie slejām, baznīcu zvani dunēja, bēru procesijas vilkās dziesmu pavadībā — jā, lejā patiešām bija liela rosme.
Tikai viens nams iepretim tam, kurā dzīvoja zinātnieks, bija kluss. Un tomēr tur kāds dzīvoja, jo uz balkona bija puķes, kuras tik skaisti ziedēja saules tveicē. Bez laistīšanas tās nevarēja tik krāšņi ziedēt, kādam vajadzēja tās laistīt, tātad namā kāds dzīvoja. Durvis uz balkonu arī vakaros pavērās, bet aiz tām bija tumsa, vismaz pirmajā istabā. No tālākās istabas skanēja mūzika, kura mācītajam vīram šķita ārkārtīgi skaista, bet varbūt viņam tas tikai tā likās; viņam viss ļoti patika šinīs karstajās zemēs, nebijis vienīgi tās saules. Saimnieks, kura namā viņš dzīvoja, teica, ka nezinot, kas pretējā namā dzīvojot, neviena cilvēka tur neredzot un tā mūzika viņam liekoties briesmīgi garlaicīga.
— Tā vien šķiet, ka tur kāds plinkšķina vienu un to pašu, kas viņam nepadodas un nepadodas. «Tūliņ būs" kārtībā!» viņš domā, bet nekas prātīgs neizntik.
Kādu nakti mācītais vīrs pamodās. Durvis uz balkonu bija vaļā, vējš šūpoja priekškaru, un viņam šķita, it kā no pretējā nama balkona plūstu brīnišķīgs spožums. Puķes laistījās visskaistākajās krāsās, un starp tām stāvēja slaida, piemīlīga jaunava. Šķita, arī viņa laistījās tā, ka mācītajam vīram apžilba acis, kuras viņš bija plati iepletis, kā jau nule no miega pamodies. Ar vienu lēcienu viņš bija ārā no gultas, klusītiņām pielīda pie aizkara, bet jaunavas vairs nebija, spožuma tāpat ne, puķes vairs nelaistījās, bet stāvēja tikpat skaistas kā vienmēr. Durvis uz balkonu bija pusviru, no nama iekšienes plūda tik valdzinošas mūzikas skaņas, ka tās varēja ikkatru aiznest sapņu valstībā. Tā patiešām bija burvība. Bet kas gan tur dzīvo? Un kur ir ieeja? Visu apakšējo stāvu aizņem veikali, cilvēki taču nevar tiem pastāvīgi skriet cauri.
Kādu vakaru mācītais vīrs sēdēja uz balkona; istabā viņam aiz muguras dega svece, tāpēc gluži dabiski, ka viņa ēna krita uz pretējā nama sienas. Jā, ēna sēdēja tieši starp puķēm uz balkona, un, līdzko mācītais vīrs pakustējās, tā pakustējās arī ēna.
— Nudien, mana ēna ir vienīgais dzīvais radījums tanī namā, — mācītais vīrs sacīja. — Re, cik skaisti tā sēž starp puķēm! Durvis ir pusviru; bijusi nu ēna tik manīga, iegājusi iekšā, apskatījusi visu un tad atgriezusies un man izstāstījusi, ko redzējusi! Jā, tu varētu gan būt man noderīga, — viņš noteica kā pa jokam. — Esi tik laba un ej iekšā! Nu, iesi? — Un viņš pamāja ēnai, un tā darīja tāpat. — Ej vien, tikai nepaliec tur mūžīgi!
Mācītais vīrs piecēlās, ēna uz pretējā nama balkona arī piecēlās, viņš pagriezās, ēna darīja to pašu, un, ja kāds būtu uzmanīgāk palūkojies, tad būtu redzējis, ka ēna ieslīdēja pa pretējā nama balkona pusviru durvīm tanī pašā mirklī, kad mācītais vīrs iegāja istabā un nolaida garo aizkaru.
No rīta mācītais vīrs devās uz konditoreju padzert kafiju un palasīt avīzes.
— Kas tad tas? — viņš teica, izgājis saulē uz ielas. — Man nav vairs ēnas! Tā patiešām ir vakarvakarā aizgājusi un nav atgriezusies. Pavisam nepatīkams gadījums!
Tas viņu kaitināja — ne jau tāpēc, ka ēna aizgājusi, bet tāpēc, ka viņš zināja stāstu par kādu vīru bez ēnas un to zināja arī visi viņa dzimtenē. Ja nu viņš atgrieztos un pastāstītu par šo notikumu, tad visi teiktu, ka viņš grib atdarināt citus, un tas viņam nebūt nebija vajadzīgs. Tāpēc viņš nolēma • neko par to nerunāt, un tas bija prātīgi darīts.
Vakarā viņš atkal izgāja uz balkona. Sveci viņš nolika aiz muguras, jo zināja, ka ēna allaž cenšas noslēpties aiz sava saimnieka, taču viņam neizdevās ēnu atvilināt. Viņš gan apsēdās, gan izstiepās visā augumā, bet ēnas nebija, ēna neieradās. Viņš pāris reižu nokāsējās, bet tas nelīdzēja.
Tas bija nepatīkami! Taču karstās zemēs viss aug tik ātri, ka pēc astoņām dienām mācītais vīrs, sev par lielu prieku, pamanīja, ka, izejot saulē, pie viņa kājām sāk augt jauna ēna. Tātad vecās ēnas saknes bija palikušas. Pēc trim nedēļām viņam jau bija tīri pieklājīga ēna, kura, kad viņš atgriezās ziemeļu zemēs, auga aizvien jo straujāk un tapa tik gara un liela, ka viņš būtu varējis pusi dot projām.
Kad mācītais vīrs pārradās mājās, tad sāka rakstīt grāmatas par to, kas pasaulē ir patiess, labs un skaists. Tā pagāja dienas un pagāja gadi, daudzi gadi. Kādu vakaru viņš sēdēja savā istabā un kāds klusu pieklauvēja pie durvīm. Viņš sauca: «Iekšā!» — bet neviens nenāca. Viņš atvēra durvis un ieraudzīja neticami kalsnu cilvēku. Viņam kļuva gluži dīvaini ap sirdi. Tomēr šis cilvēks bija ģērbies ārkārtīgi smalki, jādomā, bija ievērojams vīrs.
— Ar ko man gods runāt? — mācītais vīrs prasīja.
— Jā, es jau domāju, ka jūs mani nepazīsiet, — sacīja svešinieks. — Es esmu ieguvis ķermeni, man ir miesa un drēbes. Jūs gan nekad nedomājāt ieraudzīt mani šādā stāvoklī? Jūs nepazīstat vairs savu veco ēnu? Jūs droši vien neticējāt, ka es kādreiz atgriezīšos. Man ir klājies ārkārtīgi labi, kopš šķīros no jums. Esmu kļuvis ļoti bagāts; ja gribu atpirkties no karadienesta, tad tas pavisam viegli izdarāms.
Un viņš nošķindināja veselu virkni dārgu breloku, kuri viņam karājās pie pulksteņa saites, un izbāza roku caur resnu zelta ķēdi, kuru nēsāja ap kaklu. Viņa pirksti bija briljanta gredzenu pilni; tiklab zelts, kā briljanti bija īsti.
— Nē, es to nevaru aptvert! — mācītais vīrs noteica. — Ko tas nozīmē?
— Jā, tas nav nekas parasts, — ēna sacīja. — Taču jūs arī nepiederat pie parastajiem cilvēkiem, un es, kā jūs zināt, kopš bērnības esmu staigājis pa jūsu pēdām. Kad jūs atklājāt, ka esmu pietiekami nobriedis, lai sāktu patstāvīgu dzīvi, tad es gāju pats savu ceļu. Esmu sasniedzis pilnīgu labklājību, bet man uznāca ilgas redzēt jūs vēlreiz, pirms jūs mirstat. Gribējās arī redzēt* vēlreiz šo pusi — katrs taču mīl savu tēvzemi. Es zinu, ka jūs esat dabūjis citu ēnu. Vai esmu kaut ko parādā tai vai jums? Esiet tik laipns un pasakiet to!
— Nē, vai tu patiešām tas esi? — mācītais vīrs brīnījās.
— Tie nudien ir brīnumi! Es nekad nebūtu ticējis, ka mana vecā ēna atgriezīsies pie manis cilvēka izskatā!
— Sakiet taču — cik man jāmaksā? — ēna neatlaidās.
— Man nepatīk būt kādam parādā.
— Kā tu tā vari runāt! — mācītais vīrs viņam pārmeta.
— Kas tie par parādiem? Tu esi pilnīgi brīvs! Es neizsakāmi priecājos par tavu laimi. Apsēdies taču, vecais draugs, un pastāsti kaut drusku, kā tas viss noticis un ko tu redzēji karstajās zemēs tanī namā mums iepretim!
— Labi, to es jums pastāstīšu, — ēna sacīja un apsēdās,
— bet jums jāapsola, ka neteiksiet nevienam šinī pilsētā, ka esmu bijis jūsu ēna, vienalga, kur jūs mani sastaptu. Es grasos precēties; esmu spējīgs uzturēt ne vienu vien ģimeni.
— Vari justies drošs, — teica mācītais vīrs, — es neteikšu nevienam, kas tu īstenībā esi. Es solu to tev, te ir mana roka — vīrs un vārds!
— Vārds un ēna! — ēna atbildēja, jo tā tai bija jāatbild.
Vispār bija ārkārtīgi dīvaini, cik ļoti ēna līdzinājās cilvēkam. Viņai bija vissmalkākā auduma drēbes melnā krāsā, lakādas zābaki un cilindrs, kuru varēja tā salocīt, ka palika pāri tikai dibens un malas, nemaz nerunājot par to, ko mēs jau zinām, — par brelokiem, zelta ķēdi ap kaklu un briljanta gredzeniem. Jā, ēna bija ārkārtīgi smalki ģērbusies, un taisni tas padarīja viņu līdzīgu cilvēkam.
— Tagad es pastāstīšu, — ēna sacīja atsēzdamās un uzlika kājas lakādas zābakos tieši uz zinātnieka jaunās ēnas piedurknes; šī ēna gulēja kā pūdelis pie sava kunga kājām. Varbūt tas notika aiz ēnas augstprātības vai varbūt aiz vēlēšanās pielipināt to pie savām kājām — tas nav zināms. Taču jaunā ēna pat nepakustējās: viņai tik ļoti gribējās dzirdēt, kā var tikt brīvībā un kļūt patstāvīgai.
— Vai zināt, kas dzīvoja tanī namā? — jautāja ēna. — Pats brīnišķīgākais visā pasaulē — Poēzija! Es pavadīju tur trīs nedēļas — tas ir tikpat daudz kā trīstūkstoš gadu — un spēju visu izlasīt, ko dzejnieki sacerejuši. Ja es ta saku, tad ta ir patiesība: esmu visu redzējis un zinu visu.
— Poēzija! — izsaucās mācītais vīrs. — Jā, viņa bieži mīt kā vientujniece lielās pilsētās. Poēzija! Jā, es viņu redzēju īsu mirkli, man bija miega pilnas acis. Viņa stāvēja uz balkona un laistījās kā ziemeļblāzma, kā puķe no dzīvām liesmām. Stāsti, stāsti! Tu biji uz balkona. Tu iegāji iekšā un . . .
— Es atrados priekšnamā, — ēna turpināja. — Jūs sēdējāt otrpus ielas un redzējāt tikai priekšnamu. Tas nebija apgaismots, tur valdīja krēsla, bet pa vaļējām durvīm varēja redzēt veselu virkni apgaismotu istabu. Gaisma būtu mani iznīcinājusi, ja es tūliņ būtu devies pie Poēzijas, bet es biju prātīgs un nogaidīju. Tā vienmēr vajag rīkoties!
— Un ko tu tur redzēji? — mācītais vīrs centās izdibināt.
— Es redzēju visu un pastāstīšu jums to, tikai . . . Tas nav aiz lepnuma — taču kā brīvs vīrs ar tām zināšanām, kas man ir, nemaz nerunājot par manu materiālo stāvokli, es vēlētos, lai mani uzrunātu ar «jūs».
— Lūdzu, piedodiet man! — izsaucās mācītais vīrs. — Tas ir vecs paradums, no kura grūti atbrīvoties. Jums ir pilnīga taisnība, pacentīšos to iegaumēt. Bet nu pastāstiet man visu, ko jūs tur redzējāt!
— Visu! — ēna atbildēja. — Es redzēju visu un zinu visu.
— Kādas izskatījās iekšējās telpas? — mācītais vīrs taujāja. — Vai tanīs bija kā vēsā mežā? Vai kā svētā templī? Vai zāles atgādināja zvaigžņu pilnas debesis, kādas redz tikai kalnu augstienēs?
— Tur bija viss, — ēna sacīja, — bet es negāju tur iekšā, es paliku priekštelpā, krēslā, tur es jutos lieliski, es redzēju visu un zinu visu. Esmu taču pavadījis tik ilgu laiku Poēzijas galma priekštelpā.
— Bet ko jūs tur redzējāt? Vai pa zālēm staigāja senie dievi? Vai tur notika varoņu cīņas? Vai tur rotaļājās mīļi bērni un stāstīja savus sapņus?
— Es jums saku, ka biju tur, tātad redzēju visu, kas bija redzams. Būtu jūs tur nonācis, tad nekļūtu par cilvēku, bet es kļuvu! Es tur>iepazinos ar savu iekšējo būtību, ar savu iedzimto radniecību ar Poēziju. Toreiz, kad biju pie jums, es par to nemaz nedomāju. Taču vienmēr — to jūs zināt — es saules lēktā un rietā kļuvu apbrīnojami liels un mēnesnīcā biju pat labāk saredzams nekā jūs. Bet toreiz es vēl neizpratu savu iekšējo būtību, taču priekšnamā es to aptvēru — es kļuvu cilvēks! Es pametu turieni pilnīgi nobriedis, bet jūsu vairs nebija karstajās zemēs. Man sametās kauns parādīties agrākajā izskatā, man vajadzēja zābaku, drēbju un visa tā ārējā spīduma, pēc kura pazīst cilvēku. Es atradu sev patvērumu — jums es varu to pateikt, jūs jau to savā grāmatā nerakstīsiet, — es atradu patvērumu zem kādas saldumu pārdevējas svārkiem, tur es paslēpos. Sievai nebija ne jausmas, ko viņa slēpj. Tikai vakaros es viņu pametu un skraidīju mēnesnīcā pa ielām, izstiepos visā garumā uz mūriem — tad tik jauki kut mugura! Skraidīju augšup un lejup, lūkojos pa visaugstāko stāvu logiem zālēs, skatījos caur jumtu. Es iemetu acis tur, kur neviens nevarēja ieskatīties, redzēju to, ko neviens redzēt nedrīkstēja!
īstenībā pasaule ir zemiska. Es nemaz negribētu būt cilvēks, ja vien visi neapgalvotu, ka tas ir kas sevišķs. Es redzēju pašu neticamāko pie sievietēm un vīriešiem, pie vecākiem un viņu mīļajiem bērniņiem. Es redzēju to, ko nevienam nevajadzētu redzēt, bet ko katrs tā gribētu redzēt, — visus kaimiņu grēkus un pārkāpumus. Ja es būtu izdevis avīzi, kā visi to lasītu! Bet es rakstīju tieši pašiem cilvēkiem un uzdzinu tiem bailes visās pilsētās, kur vien ierados. Visi tā bijās no manis un tā mīlēja! Profesori sauca mani par kolēģi, drēbnieki apģērba mani (drēbju man tagad bez gala!), naudas kalēji kala man naudu, sievietes jūsmoja par manu skaistumu, un tā es kļuvu tas, kas tagad esmu. Un nu es atvadīšos. Te ir mana vizītkarte. Es dzīvoju saules pusē un lietainā laikā esmu vienmēr mājās.
Ena aizgāja.
— Tas nu gan ir dīvaini, — mācītais vīrs noteica.
Pagāja dienas un gadi, un tad ēna atkal ieradās.
— Nu, kā klājas? — ēna apvaicājās.
— Ak, — mācītais vīrs atbildēja, — es rakstu par patiesību, krietnumu un skaistumu, bet neviens negrib par to neko dzirdēt. Esmu galīgā izmisumā, man tas tā ķeras pie sirds!
— Man gan ne, — ēna atbildēja. — Es pieņemos miesās, un pēc tā ir jācenšas. Jūs neprotat dzīvot pasaulē. Jūs kļūsiet vēl slims. Jums vajag ceļot. Es gribu šovasar doties ceļojumā, brauciet man līdzi. Man labprāt gribētos dabūt ceļabiedru. Vai negribat braukt līdzi kā mana ēna? Man tas būtu liels prieks! Ceļojumu es apmaksāšu!
— Tas nu ir par daudz! — mācītais vīrs izsaucās.
— Kā nu to ņem. Ja gribat būt mana ēna, tad jums viss būs par brīvu!
— Kaut kas traks! — mācītais vīrs noteica.
— Tāda ir pasaule, — ēna atbildēja, — un tāda tā arī paliks.
Un ēna aizgāja.
Mācītajam vīram neklājās labi. Rūpes un raizes vajāja viņu, un tas, ko viņš rakstīja par patiesību, krietnumu un skaistumu, visam lielajam vairumam bija tas pats, kas govij rozes. Beidzot viņš nopietni saslima.
— Jūs patiešām izskatāties pēc ēnas! — paziņas viņam teica, un viņam pārskrēja drebuļi no domām, kuras iedvesa šie vārdi.
— Jums jābrauc uz kūrvietu, — sacīja ēna, kura bija atkal iegriezusies pie viņa. — Nekas cits jums nepalīdzēs. Es ņemšu jūs līdzi mūsu vecās pazīšanās dēļ. Es maksāšu par ceļojumu, jūs to aprakstīsiet un pakavēsiet man laiku ceļā. Es nopietni gribu braukt uz kūrvietu. Mana bārda neaug, kā pienākas, tā taču ir slimība, jo bārdai jābūt! Esiet prātīgs un pieņemiet manu piedāvājumu; mēs brauksim kā labi draugi.
Un viņi aizbrauca. Ēna bija kungs, un viņas kungs bija ēna. Viņi visur gāja un brauca kopā blakus viens otram vai viens aiz otra atkarībā no saules. Ēna vienmēr prata ieņemt goda- vietu, bet mācītais vīrs to nemanīja. Viņš bija labsirdīgs, sirsnīgs un lēnprātīgs, tāpēc kādu dienu teica ēnai:
— Tā kā nu mēs esam ceļabiedri un kopā auguši kopš bērnības, vai mēs nevarētu sadzert tubrālības? «Tu» taču skan daudz draudzīgāk!
— Jūs runājat sirsnīgi un labvēlīgi, — ēna atbildēja, kura īstenībā bija tagad kungs, — un es jums gribu tikpat sirsnīgi un vaļsirdīgi atbildēt. Jūs kā mācīts vīrs droši vien zināsiet, cik dīvaina ir cilvēka daba. Ir cilvēki, kuri nevar paciest pelēka papīra smaku, viņiem kļūst nelabi. Ir tādi, kuriem skrien tirpuļi pār kauliem, kad dzird velkam ar nagu pa stiklu. Man savukārt ir līdzīga nepatīkama sajūta, kad jūs mani uzrunājat ar «tu», es jūtos galīgi nomākts, piespiests pie grīdas kā toreiz, kad kalpoju jums. Jūs redzat, ka tā ir tikai slimīga izjūta, nevis lepnums. Es nevaru atļaut sacīt jums «tu», runājot ar mani, bet es labprāt sacīšu jums «tu», tā ka jūsu vēlēšanās būs izpildīta vismaz pa pusei.
Un tagad ēna uzrunāja savu agrāko kungu ar «tu». Tas gan domāja, ka glīti neesot uzrunāt ēnu ar «jūs», kamēr viņa šim sakot «tu», bet neko nevarēja darīt.
Viņi ieradās kūrvietā, kur bija daudz ļaužu un starp tiem brīnišķīgi skaista princese, kuras slimība bija ļoti skaidrs skatiens, un tas daudzus padarīja nemierīgus.
Viņa tūliņ pamanīja, ka nule atbraukušais svešinieks ir gluži citāds nekā pārējie.
— Stāsta, ka viņš atbraucis, lai uzaudzētu bārdu, bet es jau zinu īsto iemeslu: viņam nav ēnas!
Nu viņa kļuva ziņkārīga un tāpēc promenādes laikā sāka ar svešinieku sarunu. Kā princese viņa bez kādām ceremonijām viņam teica:
— Jūsu slimība ir tā, ka jums nav ēnas!
— Jūsu karaliskā augstība ir ceļā uz izveseļošanos, — ēna atbildēja. — Es zinu, jūsu kaite ir tā, ka jums pārāk skaidrs skatiens. Tā kādreiz gadās, bet nu jūs esat teju pat atlabusi. Man ir gluži neparasta ēna. Vai neesat ievērojusi personu, kas pastāvīgi man seko? Pārējiem ir parastas ēnas, bet man parastais nepatīk. Cilvēki bieži vien tērpj savus kalpotājus smalkākās drēbēs, nekā paši valkā, tāpēc es savu ēnu esmu saposis kā īstu cilvēku. Jūs redzat, ka es pat ēnu esmu viņam iedevis. Protams, tas maksā dārgi, bet man patīk, ka man ir kaut kas sevišķs.
«Vai es patiešām esmu izveseļojusies?» domāja princese. «Sī kūrvieta nudien ir pati labākā pasaulē, ūdenim te ir apbrīnojams spēks. Bet es vēl nebraukšu projām no šejienes, tagad te ir tik interesanti! Svešais princis — un princim viņam jābūt — man ārkārtīgi patīk. Kaut tikai viņam neuzaugtu barda, jo tad viņš brauks projām!»
Vakarā lielajā zālē bija balle, un princese dejoja ar ēnu. Viņa bija viegla, bet viņš vēl vieglāks; tāds dejotājs viņai vēl nebija gadījies. Viņa pastāstīja, no kādas zemes ieradusies, un viņš šo zemi zināja, bija reiz to apmeklējis, bet princeses tieši tolaik nebija mājās. Viņš bija ielūkojies pa visiem pils logiem, redzējis gan šo, gan to, tāpēc varēja atbildēt princesei uz visiem viņas jautājumiem un pat dot tādus mājienus, kas viņu pilnīgi pārsteidza. Laikam gan viņš ir gudrākais cilvēks zemes virsū, viņa domāja un izjuta lielu cieņu pret ēnu. Otru reizi dejojot, princese iemīlējās ēnā, un ēna to saprata ļoti labi, jo princese tagad neurbās vairs viņā ar skatieniem. Trešo reizi dejojot, princese teju pat gribēja viņam to pateikt, taču viņa bija prātīga: viņa iedomājās savu valsti un ļaudis, pār kuriem būs jāvalda. Asprātīgs viņš ir, viņa klusībā sprieda, tas ir labi. Dejo viņš izcili — arī tas ir labi. Bet vai viņam ir pamatīgas zināšanas? Tas arī ir svarīgi. Vajadzēs viņu pārbaudīt.
Un viņa griezās pie ēnas ar tik svarīgu un grūtu jautājumu, uz kuru p^:i nevarēja atbildēt, un ēna rādīja pavisam izbrīnītu seju.
— Uz to jūs nevarat atbildēt, — princese teica.
— To es esmu mācījies agrā bērnībā, — ēna atbildēja. — Esmu pārliecināts, ka pat mana ēna, kura stāv pie durvīm, varēs to atbildēt.
— Jūsu ēna? — princese brīnījās. — Tas būtu patiešām pārsteidzoši!
— To es gan neapgalvoju, — ēna sacīja, — bet es domāju, ka viņa var, jo ir taču tik ilgi sekojusi man un daudz ko dzirdējusi no manis. Bet man jāpievērš jūsu karaliskās augstības uzmanība uz kādu apstākli: mana ēna ļoti lepojas, ka viņu uzskata par cilvēku, tāpēc izturieties tā pret viņu. Citādi viņa būs sliktā omā un nevarēs jums pareizi atbildēt.
. — Tas man patīk! — princese noteica. Viņa piegāja pie mācītā vīra, kurš stāvēja pie durvīm, un sāka runāt ar viņu par sauli un mēnesi un par dažādām cilvēku īpašībām, un mācītais vīrs atbildēja ļoti gudri un ļoti labi.
«Kas tas par cilvēku, kuram ir tik gudra ēna?» viņa domāja. «Ja es izvēlēšos viņu par vīru, tad viņš būs par svētību gan manai tautai, gan valstij. Jā, es to darīšu!»
Un viņi drīz vienojās, princese un ēna, tikai neviens to nedrīkstēja zināt, pirms princese nebija atgriezusies savā valstī.
— Neviens, neviens, pat mana ēna ne! — ēna piekodināja, jo viņai bija savi iemesli.
Beidzot viņi ieradās princeses valstī.
— Paklau, mans draugs, — ēna uzrunāja mācīto vīru,
— tagad es esmu sasniedzis tādu laimi un varenību, kāda vien iespējama, un gribu kaut ko darīt arī tavā labā. Tu dzīvosi pilī pie manis, braukāsi kopā ar mani manā karaliskajā karietē un saņemsi gadā simttūkstoš dālderu, bet tev jāļauj, lai katrs tevi sauc par ēnu, un tu nedrīksti nevienam teikt, ka esi kādreiz bijis cilvēks. Un vienreiz gadā saulainā dienā, kad es rādīšos tautai, sēdēdams uz balkona, tev jāguļ pie manām kājām, kā tas ēnai piederas. Jo man jāsaka tev, ka es precēšu princesi un šovakar mums būs kāzas.
— Nē, tas ir par traku! — izsaucās mācītais vīrs. — To es negribu, un to es nedarīšu! Tas taču nozīmē piekrāpt visu valsti un princesi turklāt! Es pateikšu visu! Pateikšu, ka esmu cilvēks un tu tikai pārģērbta ēna!
— Tam neviens neticēs, — ēna sacīja. — Esi prātīgs, citādi pasaukšu sardzi!
— Es tūliņ iešu pie princeses! — sauca mācītais vīrs.
— Es gan būšu pirmais pie viņas, bet tu tiksi cietumā, — atteica ēna.
Un tā arī notika, jo sardze klausīja tam, kuram šovakar būs kāzas ar princesi.
— Tu drebi! — princese teica, kad ēna ienāca pie viņas.
— Vai kaut kas noticis? Tu nedrīksti šovakar saslimt, jo mums taču būs kāzas!
— Es esmu piedzīvojis kaut ko tik šausmīgu, ka to pat iedomāties nevar, — ēna atbildēja. — Jā, cik nu tādas nabaga ēnas smadzenes var izturēt! Mana ēna ir sajukusi prātā, viņai šķiet, ka viņa ir cilvēks, un sauc mani — vari iedomāties! — par savu ēnu!
— Tas ir šausmīgi! — princese nodrebēja. — Viņu taču ieslodzīja?
— Protams. Baidos, ka viņa nekad neatveseļosies.
— Nabaga ēna! — noteica princese. — Viņa ir ļoti nelaimīga. Būtu patiešām labs darbs atbrīvot viņu no tās drusciņas dzīvības, kas viņā vēl mīt, un, kad es padomāju, ka mūsu laikos tauta allaž nostājas zemāko pusē, pret augstākajiem, tad, manuprāt, taisni nepieciešams visā klusībā novākt viņu pie malas.
— Tas tomēr ir cietsirdīgi, jo viņa man uzticīgi kalpoja, — ēna liekuļoti nopūtās.
— Tev ir cēls raksturs! — princese izsaucās un palocījās viņa priekšā.
Vakarā visa pilsēta bija vienās ugunīs, lielgabali šāva un zaldāti salutēja. Tās tik bija kāzas! Princese un ēna iznāca uz balkona, lai parādītos tautai, kura uzsauca viņiem vēlreiz «urā»!
Mācītais vīrs neko nemanīja no visiem šiem priekiem un gavilēm — viņš jau bija novākts pie malas.