KĀDĀ IELĀ stāvēja vecs, vecs nams. Tam bija gandrīz trīssimt gadu — to varēja lasīt uz loga dzegas, kurā bija iegriezts gadaskaitlis kopā ar tulpēm un apiņu stīgām; tur bija iegriezts arī vesels dzejolis ar senlaiku burtiem, un virs katra loga bija izgriezts kāds ģīmis, kas visādi vaibstījās. Otrais stāvs bija izvirzīts uz priekšu pāri apakšējam; zem jumta atradās skārda notekas caurule ar pūķa galvu; lietum vajadzēja tecēt lejā no pūķa rīkles, bet tas tecēja no vēdera, jo notekai bija caurums.
Visi pārējie nami šai ielā bija jauni un glīti, ar lielām logu rūtīm un gludām sienām. Bija skaidri redzams, ka tie negrib
ielaisties ar veco namu, tie laikam domāja: «Cik ilgi vēl tas krāms stāvēs uz ielas visiem par apsmieklu? Tas izvirzījums neļauj nevienam pa mūsu logiem redzēt, kas notiek tanī ielas pusē. Kāpnes ir tik platas kā pilī un tik augstas, it kā vestu uz zvanu torni. Dzelzs margas atgādina ieeju vecā kapličā, un uz durvīm ir misiņa pogas — pārāk bezgaumīgi!»
Otrpus ielas arī bija jauni un spodri nami, un tie domāja to pašu, ko pārējie, bet pie viena loga sēdēja mazs zēns ar sārtiem vaigiem un gaišām, starojošām acīm; viņam patika vecais nams visvairāk saules un mēness gaismā. Raudzīdamies uz vecā nama mūri, kur apmetums bija šur tur nobirzis, zēns redzēja visburvīgākās ainas — ielu, kāda tā agrāk bijusi, namus ar platām kāpnēm, dzegām un smailiem jumtiem, viņš redzēja zaldātus ar āvām un notekas ar pūķu un čūsku galvām. Jā, tas bija nams, uz ko vērts skatīties! Un tanī dzīvoja vecs vīrs, kurš staigāja īsās plīša biksēs un garos svārkos ar lielām misiņa pogām un nēsāja parūku, kura patiešām izskatījās pēc īstas parūkas. Katru ritu pie viņa ieradās vecs kalpotājs, kurš uzkopa māju un aprūpēja veco saimnieku, pārējā laikā vecais dzīvoja namā viens pats; dažreiz viņš pienāca pie loga un paraudzījās ārā, tad mazais zēns pamāja viņam un vecais pamāja savukārt; tā viņi kļuva pazīstami un draugi, lai gan nekad nebija sarunājušies, bet tas viņus netraucēja.
Mazais zēns dzirdēja vecākus runājam:
— Vecajam vīram jau klājas labi, bet viņš ir tik briesmīgi vientuļš!
Nākamajā svētdienā zēns ietina kaut ko papīrā, izgāja uz ielas un, ieraudzījis veco sulaini ejam projām, uzrunāja viņu:
— Paklau — vai tu nevari uznest šo tam vecajam vīram tur, augšā? Man ir divi alvas zaldātiņi, te ir viens, lai tas tiek viņam, es zinu, ka viņš ir tik briesmīgi vientuļš.
Vecais kalpotājs izskatījās gluži priecīgs, pamāja un uznesa alvas zaldātiņu augšā. Pēc tam viņš nonesa ziņu, vai mazajam zēnam neesot patika pašam ierasties ciemos. Vecāki atļāva, un zēns iegāja vecajā namā.
Un misiņa pogas uz kāpņu margām laistījās daudz spožāk nekā parasti, varētu domāt, ka tās nopulētas ciemiņam par godu, un izgrieztie taurētāji — jo durvīs bija izgriezti taurētāji starp tulpēm — taurēja visā spēkā, viņu vaigi bija piepūsti daudz stiprāk nekā agrāk. Jā, viņi taurēja: «Trarararā! Mazais zēns ierodas! Trarararā!» Un tad durvis atdarījās. Viss gaitenis bija pilns ar bruņinieku un zīda drēbēs ģērbtu dāmu ģīmetnēm: bruņas žvadzēja, un zīds čaukstēja. Un tad bija kāpnes, kuras veda vispirms augšup un tad mazuliet lejup, un zēns nonāca terasē, kura izskatījās visai trausla ar caurumiem sienās un plaisām grīdā, bet tur visur auga zaļa zāle un lapas; visa terase, pagalms un mūris bija zaļuma pārņemti, terase izskatījās pēc dārza, taču bija tikai terase. Tur stāvēja senlaicīgi puķu podi kā galvas ar ēzeļa ausīm; puķes auga tanīs tā, kā viņām patika. Kādā podā stiepās uz visām pusēm skaisti ziedošas neļķes, zaļie dzinumi skaidri sacīja: «Gaiss mūs glāsta, saule skūpsta un sola uz svētdienu vēl vienu ziedu. Vienu ziediņu svētdienai!»
Tad zēnu ieveda istabā, kur sienas bija apsistas ar cūkādu, uz kuras bija iespiestas zelta puķes.
— Apzeltījums izbalēs, Cūkas āda pastāvēs! —
tā teica sienas.
Te stāvēja izgriezumiem rotāti krēsli ar augstām atzveltnēm un paroceņiem abās pusēs.
— Apsēdies! Apsēdies! — tie-aicināja. — Oi, kā man lauž kaulus! Dabūšu reimatismu tāpat kā vecais skapis! Reimatismu mugurā! Oi!
Un tad beidzot zēns nonāca istabā ar erkeru, pie kura sēdēja vecais saimnieks.
— Paldies par alvas zaldātiņu, mazais draugs! — vecais vīrs sacīja. — Un paldies, ka tu esi ieradies pie manis!
— Tā! Tā! — vai: — Khā! Khā! — teica vecās mēbeles. To bija tik daudz, ka tās stājās cita citai ceļā, gribēdamas redzēt mazo zēnu.
Vidū pie sienas karājās skaistas jaunas dāmas ģīmetne — viņa bija jauna un līksma, bet ģērbusies kā senos laikos, ar pūderētiem matiem un stīvu tērpu: viņa neteica ne «Tā!», ne «Kha!», bet laipni uzlukoja mazo zēnu, un viņš tūliņ prasīja vecajam vīram:
— Kur tu to dabūji?
— Pie vecu mantu tirgotāja, — vecais vīrs atbildēja. — Tur ir daudz tādu ģīmetņu, bet neviens tās nepazīst, un gleznotāji sen nomiruši, bet senos laikos es šo dāmu pazinu — arī viņa ir mirusi kopš piecdesmit gadiem.
Zem ģīmetnes aiz stikla bija sakaltušu puķu pušķītis: tām droši vien arī bija piecdesmit gadu — tik vecas tās izskatījās. Un lielā pulksteņa svārsteklis šūpojās šurpu turpu, rādītāji kustējās, un viss istabā kļuva aizvien vecāks, tikai neviens to nemanīja.
— Mājās man teica, ka tu esot briesmīgi vientuļš, — mazais zēns sacīja.
— O! — vecais atsaucās. — Mani pastāvīgi apmeklē senas domas ar visu, ko tās var nest sev līdzi, un nu arī tu esi ieradies. Man klājas labi! — Un tad viņš paņēma no plaukta bilžu grāmatu, tanī bija lielas procesijas, brīnišķīgas karietes, kādas tagad nekur neredz, zaldāti kā krusta kalpi un amatnieki ar plīvojošiem karogiem. Drēbniekiem bija karogs ar šķērēm, kuras turēja divi lauvas, kurpniekiem karogs bez zābaka, toties ar divgalvainu ērgli, lai kurpnieki varētu teikt: «Tas ir pāris!» Jā, tā bija gan varena grāmata!
Vecais vīrs iegāja otrā istabā pēc ievārījuma, āboliem un riekstiem. Patiešām šinī vecajā namā bija lieliski!
— Es nevaru te izturēt! — teica alvas zaldātiņš, kurš stāvēja uz kumodes. — Viss tik tukšs un bēdīgs! Nē, kas pieradis pie ģimenes dzīves, tam šeit nav vietas. Es nevaru vairs izturēt! Diena ir tik gara, un vakars vēl garāks, te jau nav kā pie jums, kur tavs tēvs un māte tik omulīgi sarunājas un tu ar pārējiem bērniem taisāt visādus trikus. Nē, vecais saimnieks ir pārāk vientuļš! Vai tu domā, ka viņu kāds noskūpsta? Domā, ka uz viņu kāds laipni paskatās? Vai viņam ir eglīte svētkos? Zārku viņš dabūs — tas ir viss. Nē, es nevaru te izturēt!
— Tev nevajag būt tik grūtsirdīgam, — mazais zēns sacīja. — Man te viss šķiet brīnišķīgi, un te taču nāk ciemoties vecās atmiņas ar visu, ko tās nes līdzi!
— Es tas neredzu un nepazīstu! — alvas zaldatiņš palika pie sava. — Es nevaru te izturēt!
— Tev jāvar! — mazais zēns atbildēja.
Ienāca vecais vīrs ar jautru smaidu un ienesa visgardāko ievārījumu, ābolus un riekstus; mazais zēns vairs nedomāja par alvas zaldātiņu.
Laimīgs un apmierināts mazais zēns devās uz mājām. Pagāja dienas un nedēļas, vecais vīrs un zēns joprojām māja viens otram ar galvu, un tad mazais zēns ieradās vecajā namā otrreiz.
Izgrieztie taurētāji pūta: «Trarararā! Mazais zēns klāt! Tra- rararā!» Zobeni un bruņas vecajās bruņinieku ģīmetnēs žvadzēja, zīda drēbes čaukstēja, cūkas āda stāstīja, un vecajiem krēsliem bija reimatisms mugurā: «Oi!» Viss bija tāpat kā pirmo reizi, jo šeit gan diena, gan stunda bija pilnīgi vienādas.
— Es nevaru vairs izturēt! — alvas zaldātiņš teica. — Es jau raudāju alvu! Te ir pārāk bēdīgi. Kaut mani labāk iesauktu karā un es tur zaudētu rokas un kājas! Tā taču būtu vismaz pārmaiņa. Es nevaru te izturēt! Tagad es zinu, ko nozīmē atmiņas. Manējās arī apciemoja mani, un vari ticēt, ka liela prieka no tām nebija, es biju gatavs teju pat lēkt nost no kumodes! Es redzēju jūs visus tik skaidri, it kā jūs stāvētu manā priekšā: bija svētdienas rīts, kad jūs visi sapulcējāties ēdamistabā pie galda un dziedājāt rīta dziesmu kā ikkatru rītu; jūs stāvējāt nopietni, ar saliktām rokām, tēvs un māte arī tur bija, tikpat svētsvinīgi noskaņoti; te atvērās durvis un ienāca mazā māsiņa Marija, viņai vēl nebija pilni divi gadi, un viņa dejoja vienmēr, līdzko dzirdēja mūziku vai dziedāšanu, vienalga, kādu, tikai nevarēja uztvert takti — jūs taču dziedājāt, tik gari vārdus vilkdami; viņa stāvēja te uz vienas, te otras kājas, galvu palie- kusi uz priekšu, bet nekas neiznāca. Jūs stāvējāt ļoti nopietni, bet es iekšķīgi iesmējos un tāpēc nokritu no galda un dabūju pierē punu, kas man vēl tagad ir, jo nebija labi no manas puses smieties. Tas viss, ko esmu redzējis un piedzīvojis, parādās man tagad, un tās laikam ir tās vecās atmiņas ar visu, ko tās nes līdzi. Saki — vai jūs arī tagad dziedat svētdienu rītos? Pastāsti manj)ar mazo Mariju! Un kā klājas manam biedram,
otram alvas zaldātiņam? Jā, viņš gan var justies laimīgs! Es nevaru te izturēt!
— Tu esi dāvināts, — zēns aizrādīja. — Tev jāpaliek šeit. Vai tu to nesaproti?
Vecais vīrs ienāca ar lielu kasti, kurā bija daudz visādu brīnumlietu: visādas kārbiņas un bundžiņas, vecas kārtis, tik lielas un apzeltītas, kādas tagad nekur neredz. Viņš atvēra visādas lielas atvilktnes un arī klavieres, uz kuru vāka bija ainava; klavieres čērkstēja, kad vecais vīrs tās spēlēja, dungodams kādu dziesmu.
— To viņa kādreiz dziedāja, — viņš sacīja, pamādams uz ģīmetni, ko bija nopircis pie vecu mantu tirgotāja, un viņa acis gaiši mirdzēja.
— Es gribu iet karā! Es gribu iet karā! — iesaucās alvas zaldātiņš, cik skaļi vien varēja, un nolēca no kumodes.
Jā, kur nu viņš palika! Viņu meklēja gan vecais vīrs, gan zēns, bet nekur nevarēja atrast.
— Gan es viņu vēlāk dabūšu rokā, — vecais vīrs teica, bet neatrada gan nekad; grīda bija vienās plaisās un caurumos, zaldātiņš bija kādā iekritis un nu gulēja vaļējā kapā.
Diena pagāja, mazais zēns pārnāca mājās, pagāja vairākas nedēļas. Logi bija galīgi aizsaluši, mazajam zēnam vajadzēja uzpūst uz rūtīm, lai atkustu kaut mazs laukumiņš, pa kuru varētu paskatīties uz veco namu; sniegs bija pārklājis visus ķeburus un uzrakstus, tas sedza kāpnes, un nams izskatījās galīgi pamests. Tāds tas arī bija, jo vecais vīrs bija miris.
Vakarā pie durvīm piebrauca katafalks, uz tā uzlika zārku ar veco vīru, kuram vajadzēja atdusēties laukos ģimenes kapličā. Neviens viņu nepavadīja, visi viņa draugi bija miruši. Mazais zēns pameta zārkam rokasskūpstu, kad to veda garām.
Pēc dažām dienām vecajā namā notika ūtrupe; zēns redzēja pa logu, kā nes ārā vecos bruņiniekus un vecās dāmas, kā nes puķu podus ar garajām ausīm, vecos krēslus un vecos skapjus. Dažus nesa uz vienu, citus uz otru pusi, pie vecu mantu tirgotāja pirktā ģīmetne nonāca pie viņa atpakaļ un palika tur karājamies — tā nevienam nebija vajadzīga.
Pavasari veco namu noplēsa, jo tas esot tīrais krāms, tā visi sacīja. No ielas varēja ielūkoties istabās ar cūkas ādu uz sienām, kura bija saplīsusi un karājās lēveriem; zaļie augi uz terases bija kļuvuši pavisam mežonīgi un vijās ap nokritušajiem baļķiem. Beidzot šo vietu notīrīja pavisam.
— Tas ir labi!— kaimiņu nami nopriecājās.
Seit uzcēla skaistu namu ar lieliem logiem un baltām, gludām sienām, bet nama priekšā, kur kādreiz bija stāvējis vecais nams, ierīkoja mazu dārziņu, un vīnstīgas stiepās uz kaimiņu nama mūri; ap dārziņu bija dzelzs režģi un tanīs dzelzs vārtiņi; tas izskatījās visai grezni, un garāmgājēji apstājās un lūkojās caur režģiem. Zvirbuļi dučiem sēdēja uz vīnstīgām un čivināja nepārtraukti, cik skaļi varēja, bet ne jau par veco namu — to viņi nespēja atcerēties. Bija pagājuši tik daudzi gadi, mazais zēns bija pieaudzis un kļuvis par krietnu vīru — par to viņa vecāki nevarēja vien nopriecāties. Viņš bija nupat kā apprecējies un ievācies ar savu sievu šinī namā ar dārzu; viņš stāvēja blakus sievai, kura stādīja dobē kādu iepatikušos lauku puķi; viņa stādīja to ar savu mazo rociņu un piespieda tai zemi cieši klāt.
— Ai! Kas tas?
Viņai bija kaut kas iedūries rokā. Mīkstajā zemē rēgojās kaut kas smails. Un varat iedomāties — tas bija alvas zaldātiņš, kas bija vecajam vīram pazudis, izmests ārā kopā ar visādiem gružiem un gadiem ilgi gulējis zemē.
Jaunā sieva apslaucīja zaldātiņu zaļā lapā un pēc tam savā smalkajā kabatas lakatiņā — cik tas jauki smaržoja! Zaldātiņam šķita, ka viņš pamostas no ģīboņa.
— Parādi man viņu, — jaunais vīrs sacīja, tad pasmaidīja un papurināja galvu. — Nē, viņš laikam nav tas zaldātiņš, bet viņš man atgādina kādu notikumu, kad es vēl biju mazs zēns.
Un viņš pastāstīja sievai par veco namu, veco vīru un alvas zaldātiņu, ko bija vecajam dāvinājis, jo vecais bijis briesmīgi vientuļš; viņš pastāstīja visu tā, kā bija noticis īstenībā, un jaunajai sievai saskrēja asaras acīs, domājot par veco namu un veco vīru. *
— Iespējams tomēr, ka tas ir tas pats alvas zaldātiņš, — viņa noteica, — es gribu to uzglabāt un pārdomāt visu, ko tu man pastāstīji, bet tev jāparāda man vecā vīra kaps.
— To es gan nezinu, kur tas atrodas, un to nezina neviens, — viņš atbildēja. — Visi viņa draugi bija miruši, nevienam nebija daļas gar viņu, un es toreiz biju gluži mazs zēns.
— Cik drausmīgi vientuļš viņš ir bijis! — sieva nopūtās.
— Drausmīgi vientuļš, — atsaucās alvas zaldātiņš, — bet kāda laime apzināties, ka tu neesi aizmirsts!
— Laime! — kāds iesaucās tepat blakus, bet tikai alvas zaldātiņš, to dzirdēdams, atskatījās un ieraudzīja cūkādas tapetes strēmeli, kura gan bija bez apzeltījuma un izskatījās kā slapja lupata, taču savs uzskats tai bija, un to tā arī izsacīja:
— Apzeltījums izbalēs, Cūkas āda pastāvēs!
Taču alvas zaldātiņš tam vis neticēja.