TU DROŠI VIEN esi redzējis palielināmo stiklu, apaļu kā brillēm, kurš visu palielina simtkārt. Ja to pieliek pie acs un skatās uz kādu ūdens lāsi, pasmeltu no dīķa, tad var redzēt tūkstošiem ērmīgu dzīvnieciņu, kurus citādi nekad ūdenī neredz. Tie atgādina ar vēžiem pilnu bļodu, kuri lien cits pāri citam. Un viņi ir tik alkatīgi! Viņi rauj cits citam te rokas, te kājas nost, nokož galvas un astes un līksmojas un priecājas turklāt.
Reiz dzīvoja kāds vecs vīrs, kuru visi sauca par Skrīpi Skrāpi. Viņš vienmēr gribēja panākt no visa to vislabāko un, ja tas nekādi neizdevās, tad ķērās pie buršanas.
Kādu dienu viņš sēdēja un raudzījās caur palielināmo stiklu ūdens lāsē, kuru bija pasmēlis no peļķes grāvī. Kā tur ņudzēja
un mudžēja! Tūkstošiem mazu dzīvnieciņu lēkāja un kūleņoja, koda cits citam un aprija cits citu.
— Bet tas taču ir riebīgi! — teica vecais Skrīpis Skrāpis.
— Vai tad nevar panākt, lai viņi dzīvotu mierā un saticībā un katrs rūpētos tikai pats par sevi?
Viņš domāja un domāja, bet neko nevarēja izdomāt; vajadzēja ķerties pie buršanas.
— Nokrāsošu viņus, lai viņi skaidrāk saredzami, — viņš sacīja un ielēja ūdenī kaut ko sarkanam vīnam līdzīgu, tikai tās bija raganu asinis, ņemtas no auss ļipiņas, pati labākā šķirne par deviņiem feniņiem. Nu visi ērmīgie dzīvnieciņi kļuva rož- sārti un ūdens lāse atgādināja lielu pilsētu, pilnu ar kailiem mežoņiem.
— Kas tev tur ir? — prasīja kāds cits vecs burvis, kuram nebija vārda — un ar to viņš varēja lepoties.
— Ja tu uzminētu, kas tas ir, — Skrīpis Skrāpis atbildēja,
— tad es tev to uzdāvinātu. Taču uzminēt nebūs viegli, ja nav nekādas jausmas par to.
Un burvis, kuram nebija vārda, paskatījās caur palielināmo stiklu. Patiešām, viņš redzēja veselu pilsētu, kuras iedzīvotāji skraidīja apkārt kaili. Taisni šausmas!
Bet vēl šausmīgāk bija noskatīties, kā viņi cits citu grūstīja un dunkāja, kampa un ķēra, koda un plēsa. Kurš bija apakšā, tas gribēja tikt augšā, kurš bija augšā, tam bija jānāk lejā.
«Re, re! Viņa kāja garāka par manējo. Hop! Nost ar to! Un tam ir mazs puns, bet tas sāp. Nu, lai viņam sāp vēl vairāk!»
Un viņi metās tam virsū, plēsa viņu gabalos un aprija, jo viņam bija puns. Un tur viens sēdēja kā meitene kaktiņā un vēlējās tikai mieru un saticību. Nu, lai viņš panāk šurp! Un visi raustīja, plosīja un pluinīja to, kamēr aprija.
— Tas ir varen jocīgi! — teica burvis bez vārda.
— Bet kas tas ir, pēc tavām domām? — prasīja otrs. — Vai tu vari to pateikt?
— Nu, tas taču skaidri redzams! — viņš atbildēja. — Tā ir Parīze vai kāda cita lielpilsēta — tās jau visas vienādas. Tā ir lielpilsēta!
— Tā ir ūdens lāse no peļķes! — Skrīpis Skrāpis noteica.