BIJA SPELGOŅAS SALS, sniga, un iestājās tumsa; aizritēja šā gada pēdējais vakars. Sinī saltumā un tumsā pa ielām klīda maza meitene ar kailu galvu un basām kājām. Kad viņa iznāca no mājām, viņai, protams, bija tupeles kājās, bet ko tas līdzēja? Tupeles bija pārāk lielas, māte bija tās izvalkājusi. Meitene pazaudēja tās, kad skrēja pāri ielai, lai izvairītos no divām ātri braucošām karietēm. Vienu tupeli viņa vairs neatrada, otru paķēra kāds puika un aizskrēja ar to. Viņam šķita, ka tupele noderēs kā šūpulis, kad pašam kādreiz būs bērni.
Tā nu meitene gāja basām kājām, kuras bija zili sarkanas aiz aukstuma. Vecā priekšautā viņa nesa sērkociņu kārbiņas un vienu turēja rokā. Visu garo dienu neviens nebija neko pircis, neviens nebija viņai ne grasi iedāvājis. Drebēdama aiz aukstuma un izsalkuma, viņa gāja aizvien tālāk. Zēl bija noskatīties uz nabadzīti.
Sniega pārslas sedza viņas garos, gaišos matus, kuri skaistās cirtās krita viņai uz kakla, bet par tiem viņa nedomāja. Visos logos mirdzēja ugunis, ielās smaržoja pēc ceptas zoss. Bija taču Vecgada vakars. Jā, par to viņa domāja.
Kādā kaktiņā starp diviem namiem, no kuriem viens bija vairāk izvirzīts uz ielu nekā otrs, viņa atsēdās un savilkās kamolā. Kājas viņa bija pavilkuši zem sevis, taču tās sala vēl vairāk, un uz mājām iet viņa nedrīkstēja. Viņa nebija nevienu sērkociņu pārdevusi un nevienu grasi saņēmusi. Skaidrs, ka tēvs viņu piekaus, turklāt mājās arī bija auksti. Virs galvas bija gan jumts, bet caur to pūta vējš, kaut arī lielākās spraugas bija aizbāztas ar salmiem un lupatām. Viņas rociņas aiz aukstuma kļuva gluži stingas. Ak, viens sērkociņš nāktu par labu, ja viņa drīkstētu izvilkt no kārbiņas kaut vienu, paraut gar sienu un sasildīt pirkstus! Viņa izvilka vienu sērkociņu. Cirks! Kā tas dzirkstīja un dega! Tā bija silta, gaiša
Mazā uzvilka vēl vienu sērkociņu. Nu viņa sēdēja zem lieliskas egles, daudz lielākas un skaistāk izpušķotas nekā tā, ko viņa bija redzējusi. . .
liesma; viņa aizlika tai roku priekšā; tā dega kā maza, brīnumaina svecīte. Meitenei šķita, ka viņa sēž pie lielas dzelzs krāsns ar misiņa kājām un durtiņām. Uguns liesmoja tik jauki un sildīja tik labi! Meitene jau izstiepa kājas, lai tās sasildītu, bet liesma nodzisa, krāsns pazuda, un meitenei palika rokā tikai apdegušais sērkociņa gals.
Viņa uzvilka otru sērkociņu: tas iedegās, liesma krita uz mūri, kas kļuva pēkšņi caurspīdīgs. Galds bija apsegts ar sniegbaltu galdautu, uz tā stāvēja porcelāna trauki, smaržoja cepta zoss, pildīta ar āboliem un žāvētām plūmēm. Un pats lieliskākais bija tas, ka zoss izlēca no bļodas un ar nazi un dakšiņām krūtīs čāpoja pa grīdu taisni šurp pie meitenes. Bet sērkociņš nodzisa — un meitenes priekšā palika tikai biezais, saltais, mitrais mūris.
Mazā uzvilka vēl vienu sērkociņu. Nu viņa sēdēja zem lieliskas egles, daudz lielākas un skaistāk izpušķotas nekā tā, ko viņa bija redzējusi, ieskatoties pa stikla durvīm bagātā tirgotāja mājā. Tūkstošiem svecīšu dega zaļajos zaros, no kurienes meitenē vērās raibas bildītes, redzētas veikalu logos. Mazā izstiepa roku uz priekšu, bet sērkociņš nodzisa, uguntiņas cēlās aizvien augstāk un pārvērtās zvaigznēs; viena krita lejup, atstājot debesīs garu uguns svītru.
Tagad kāds mirst, meitene nodomāja, jo vecmāmuļa, vienīgā, kas bija viņu mīlējusi, tika stāstījusi, ka, zvaigznei krītot, kāda dvēsele atstāj šo pasauli.
Viņa atkal uzvilka sērkociņu: viss kļuva gaišs, un šai mirdzumā stāvēja viņas vecmāmuļa, tik dzidra un vizoša, tik maiga un mīļa.
— Vecmāmiņ! — meitene iesaucās. — Ņem mani līdzi! Es zinu, līdzko nodzisīs sērkociņš, tā tu pazudīsi tāpat kā siltā krāsns, gardā ceptā zoss un lielā, skaistā egle!
Un viņa aši uzrāva visus sērkociņus, kas bija viņai rokā, jo viņa gribēja paturēt vecmāmiņu pie sevis. Sērkociņi uzliesmoja tik spoži, ka kļuva gaišāk nekā dienu. Un vecmāmiņa nekad nebija bijusi tik dižena. Viņa paņēma meiteni uz rokām, un abas lidoja mirdzumā un spožumā augsti, augsti, tur, kur nav ne aukstuma, ne bada, ne baiļu, — viņas bija debesīs.
Bet kaktiņā, piespiedusies pie mūra, saltajā rīta stundā sēdēja meitene ar sārtiem vaigiem un smaidu uz lūpām — mirusi vecā gada pēdējā vakarā. Nu Jaungada saule apspīdēja mazo līķi. Bērns sēdēja sastindzis ar sērkociņiem; viena kārbiņa bija izdegusi.
— Viņa gribējusi sasildīties, — cilvēki runāja. Neviens nezināja, kādu skaistumu viņa bija redzējusi un kādā spožumā kopā ar vecmāmiņu devusies uz debesīm pretī Jaungada priekiem.