VISLIELĀKĀ zaļā lapa pie mums, protams, ir dadža lapa; ja to apsien ap vidu, tad tas ir priekšauts, uzliek uz galvas, tad lietus laikā tas noder par lietussargu, jo ir varen liels. Dadzis nekad neaug viens pats; kur ir viens, tur ir arī citi, prieks noskatīties. Un visa šī bagātība ir gliemežu pārtika. Lielie baltie gliemeži, no kuriem dižciltīgi ļaudis senāk lika gatavot frikasē, ēda un teica: «Hm! Varen gards!» — jo viņi iedomājās, ka tas labi garšo, — šie gliemeži pārtika no dadžu lapām, tāpēc dadžus sāka sēt.
Bija kāda veca muiža, kur gliemežus vairs neēda, jo tie bija izmiruši, taču dadži ne: tie auga un auga pa visām alejām un visām dobēm, neviens ar tiem netika galā, tas bija īsts dadžu mežs. Sur tur vēl rēgojās kāda ābele vai plūme, citādi neviens neticētu, ka te kādreiz bijis dārzs; visur bija tikai dadži, un tanīs dzīvoja pēdējie mūžvecie gliemeži.
Viņi paši nezināja, cik viņi veci, taču ļoti labi atcerējās, ka agrāk viņu bijis ļoti daudz, ka viņi cēlušies no senas svešzemju ģimenes un ka šis dadžu mežs audzēts viņiem un viņu radiem. Viņi nekad nebija ārpus šī meža bijuši, taču zināja, ka kaut kur pasaulē ir tā saucamā kungu māja, kur gliemeži tiek vārīti, kamērTcļūst melni, un tad tos ieliek sudraba traukā, bet,
kas pēc tam notiek, to viņi nezināja. Viņi nevarēja arī iedomāties, ko nozīmē vārīties un gulēt sudraba traukā, bet zināja, ka tas ir lieliski un sevišķi dižciltīgi. Ne mēslu vabole, ne kurmis, ne slieka, kurus viņi izvaicāja, neko nevarēja pateikt: neviens no viņiem nebija vārīts un ielikts sudraba traukā.
Vecie baltie gliemeži bija paši dižciltīgākie pasaulē — to viņi zināja. Dadžu mežs bija šeit viņu dēļ, tāpat kungu māja bija tāpēc, lai viņus izvārītu un ieliktu sudraba traukā.
Viņi dzīvoja ļoti vientuļi un laimīgi un, tā kā viņiem bērnu nebija, tad pieņēma mazu parastu gliemezīti, kuru audzināja kā pašu bērnu. Tomēr mazulis negribēja nemaz augt, jo bija taču parastais gliemezis. Bet vecie, sevišķi māte, gliemežmāte, domāja, ka varot gan manīt, kā bērns pieņemoties augumā, un lūdza tēvu, ja viņš slikti redzot, lai tad aptaustot mazo gliemež- vāciņu; viņš to izdarīja un atrada, ka mātei taisnība.
Kādu dienu lija stiprs lietus.
— Paklau, kā uz dadžu lapām bungadabungadabungā! — teica gliemežtēvs.
— Un krīt pat lāses! — atsaucās gliemežmāte. — Re, kā līst pa stiebriem lejup! Tu redzēsi, drīz vien te būs kārtīgs slapjums. Es priecājos, ka mums ir tādas labas mājas un ka mazajam arī ir savējā! Patiešām mums ir dots vairāk nekā visiem pārējiem pasaulē; tūliņ redzams, ka mēs esam pasaules valdnieki. Kopš pašas dzimšanas mums jau ir savas mājas, un mūsu dēļ iesēts vesels dadžu mežs! Bet man gan gribētos zināt, cik tālu tas sniedzas un kas ir aiz tā.
— Tur nav it nekā, — gliemežtēvs atbildēja, — labāk kā pie mums nav it nekur un man nav ko vēlēties.
— Man gan gribētos nokļūt tai kungu mājā, tikt izvārītai un ieliktai sudraba traukā, — atzinās gliemežmāte. — Tas noticis ar visiem mūsu senčiem, un vari ticēt, ka tas ir kaut kas īpašs!
— Kungu māja varbūt ir sen jau sabrukusi vai tā aizaugusi ar dadžiem, ka neviens no turienes nevar izkļūt ārā, — sacīja gliemežtēvs. — Taču nav nekādas jēgas steigties, bet tu mūžīgi steidzies, un mazais sāk rīkoties tāpat; vai viņš nav triju dienu
laikā uzlīdis stiebrā līdz galotnei? Galva reibst, uz viņu paskatoties!
— Nesāc nu bārties, — gliemežmāte viņu mierināja, — viņš lien ļoti apdomīgi, mums noteikti būs daudz prieka no viņa, un mēs, vecie, taču dzīvojam tikai viņa dēļ. Bet vai tu esi padomājis, kur ņemsim viņam sievu? Kā tev šķiet, vai tur tālāk dadžu mežā nevar būt vēl kāds no mūsu sugas?
— Manuprāt, melno gliemežu tur būs daudz, — atbildēja vecais, — melnie gliemeži bez mājām, bet tā ir zema publika, un iedomības viņiem bez gala. Mēs gan varētu uzticēt šo uzdevumu skudrām. Tās šaudās šurpu turpu it kā darīšanās, tās droši vien zinās, kur meklēt sievu mūsu dēlam.
— Protams, mēs zinām pašu skaistāko daiļavu, — skudras pavēstīja, — tikai baidāmies, ka tur nekas neiznāks, jo viņa ir ķēniņiene!
— Nav nekāda nelaime, — vecie atbildēja. — Vai viņai ir māja?
— Viņai ir pils! — skudras teica. — Visbrīnišķīgākais skudru pūznis ar septiņsimt ieejām!
— Sirsnīga pateicība! — gliemežmāte atsaucās. — Mūsu dēls nelīdīs iekšā skudru pūznī! Ja jums nekas labāks nav padomā, tad dosim šo uzdevumu odiem. Tie lido apkārt gan lietū, gan jaukā laikā un pazīst dadžu mežu no visām pusēm.
— Mums ir līgava jūsu dēlam! — ziņoja odi. — Simt cilvēka soļu no šejienes sēž ērkšķu krūmā maza gliemezīte ar mājiņu; viņa ir gluži vientuļa un īstā precību vecumā. Tas ir tikai simt cilvēka soļu no šejienes!
— Jā, lai tad viņa ierodas pie mums! — vecie sacīja. — Dēlam pieder vesels dadžu mežs, bet viņai viens pats krūmiņš!
Mazajai gliemezītei aizsūtīja ziņu. Pagāja veselas astoņas ' dienas, kamēr viņa ieradās, bet tieši tas jau norādīja, ka viņa ir no labas sugas.
Tad svinēja kāzas. Astoņi jāņtārpiņi spīdēja no visa spēka. Kāzas vispār bija klusas, jo vecie gliemeži nevarēja panest skaļus priekus. Toties gliemežmāte sacīja lielisku runu, tēvs nevarēja — viņš bija pārāk aizkustināts. Viņi novēlēja jaunajiem visu dadžu mežu un teica, kā vienmēr bija teikuši,
ka tas ir pats labākais mežs visā pasaulē un, ja jaunie krietni un godīgi uzvedīsies un vairosies, tad kādreiz ar visiem bērniem nokļūs kungu mājā, kur viņus novārīs melnus un ieliks sudraba traukā. Un, kad runa bija noturēta, vecie ielīda savās mājās un vairs nerādījās; viņi iemiga.
Jaunais gliemežu pāris valdīja pār mežu un atstāja ļoti daudz pēcnācēju. Taču tie nekad netika vārīti un nekad neie- kļuva sudraba traukā. Tāpēc viņi nosprieda, ka kungu māja sabrukusi un ka visi cilvēki pasaulē nomiruši, un, tā kā neviens necēla iebildumus, tad tā laikam bija taisnība. Un lietus lija uz dadžu lapām un bungoja pa tām, saule spīdēja, lai dadžu mežs zaļotu, un viņi bija ļoti laimīgi, visa ģimene bija laimīga, patiešām gan!