KĀDA MĀTE sēdēja pie sava mazā bērna; viņa bija gauži noskumusi un baidījās, ka bērnam būs jāmirst. Viņa sejiņa bija bāla, acis aizvērtas. Laiku pa laikam viņš dziļi ievilka elpu, it kā nopūstos, un tad māte vēl lielākās bažās noliecās pār mazo radībiņu.
Pie durvīm pieklauvēja, un ienāca veca ubadze, ietinusies rupjā lupatu segā, lai paglābtos no svelošā aukstuma. Arā visu klāja sniegs un ledus, vējš pūta tik asi, ka graizīja seju kā ar nažiem.
Un, tā kā vecā sieva trīcēja aiz aukstuma un bērns uz mirkli bija pierimis, māte uzlika uz plīts katliņu, lai stiprinātu ceļa- gājēju ar siltalus malku. Sieva apsēdās pie šūpuļa un kustināja to, māte atslīga blakus uz vecā krēsla un saņēma bērna rociņu savējā.
— Viņš taču atlabs, vai ne? — māte vaicāja. — Man nevajadzēs viņu zaudēt?
Vecā sieva — tā bija nāve — pamāja tik dīvaini, ka tas varēja nozīmēt tiklab «jā», kā «nē». Māte nolaida acis, un asaras sāka ritēt viņai pa vaigiem. Galva kļuva smaga: trīs naktis un trīs dienas viņa nebija acu aizdarījusi. Nu viņa iemiga, bet tikai uz mirkli, tad uztrūkās, drebēdama aiz vēsuma. Kas tad tas? Viņa lūkojās uz visām pusēm un nesaprata, kas noticis. Vecās sievas nebija vairs istabā un bērna arī ne; svešā bija paņēmusi to līdzi. Istabas kaktā murdēja vecais sienas pulkstenis, grasīdamies sist pusnakts stundu; smagais svina kareklis noslīdēja līdz pat grīdai — plaukš! — un pulkstenis arī apstājās tikšķēt.
Nabaga māte izskrēja no mājas un skaļi sauca savu bērnu.
Arā sniega kupenā sēdēja sieva, ģērbusies garās, melnās drēbēs; viņa sacīja:
— Tavā istabā bija nāve, es redzēju viņu aizsteidzamies ar tavu bērniņu. Nāve ir ātrāka par vēju un nekad neatdod, ko reiz paņēmusi!
— Pasaki — pa kuru ceļu nāve aizgāja? — māte lūdzās. — Pasaki, un es viņu panākšu!
— Ceļu es zinu, — melnā sieva atbildēja, — bet, pirms es to parādu, tev jānodzied man visas dziesmas, kuras tu dziedāji savam bērnam. Man tās patīk, es bieži klausījos, jo esmu nakts, un redzēju arī tavas asaras ritam, kad tu dziedāji.
— Es dziedāšu tev visas, visas, — māte solījās, — tikai neaizturi mani tagad, jo es gribu panākt nāvi un atņemt viņai savu bērnu!
Taču nakts sēdēja mēma un klusa. Māte lauzīja rokas, dziedāja un raudāja. Dziesmu bija daudz, bet asaru vēl vairāk. Tad nakts sacīja:
— Kad tiksi pie tumšā priežu sila, tad pagriezies pa labi — tur aizgāja nāve ar tavu bērnu.
Dziļi mežā ceļi krustojās, un māte vairs nezināja, pa kuru doties. Krustcelēs auga dzeloņplūmes cers, to nerotāja ne lapas, ne ziedi, jo bija taču auksts ziemas laiks, un zaros karājās ledus tilkas.
— Vai neredzēji, pa kuru ceļu aizgāja nāve ar manu mazo bērnu? ^
— Redzēju, — dzeloņplūme atbildēja, — bet es tev neko neteikšu, ja tu mani nesasildīsi pie savām krūtīm. Es tā salstu, ka pārvērtīšos ledū.
Un māte cieši piekļāva dzeloņplūmi pie krūtīm, lai tā atkustu. Dzeloņi spiedās viņai miesā un asinis ritēja lielām lāsēm. Bet dzeloņplūme izraisīja svaigas, zaļas lapas un pat uzziedēja saltajā ziemas naktī — tik silti ir pie noskumušas mātes sirds! Un dzeloņplūme parādīja viņai ceļu.
Māte nonāca pie liela ezera, kur neredzēja ne pārceltuves, ne laivas. Ezers nebija tik stipri aizsalis, ka varētu iet pa ledu, un arī ne tik vaļējs un sekls, lai varētu brist pāri, bet mātei bija jātiek otrā krastā, lai panāktu nāvi un atņemtu tai bērnu. Māte nometās ceļos pie ūdens, lai izdzertu ezeru. Nevienam cilvēkam tas nav pa spēkam, bet nelaimīgā māte cerēja uz brīnumu.
— Nepūlies veltīgi! — ezers viņu uzrunāja. — Labāk padomāsim, vai nevaram kaut kā vienoties. Es vācu pērles, un tavas acis ir visdzidrākās pērles, kādas jebkad esmu redzējis. Izraudi tās manī, tad aiznesīšu tevi uz lielo siltumnīcu otrā krastā, kur nāve audzē puķes un kokus un katrs stāds ir cilvēka dzīvība.
— Es atdošu visu par savu bērnu! — māte raudot teica. Viņa raudāja, kamēr viņas acis iekrita ezerā un kļuva par dārgām pērlēm. Tad ezers pacēla viņu kā šūpolēs un pārnesa uz otru krastu, kur jūdzēm tālu stiepās nāves siltumnīca. Nevarēja saprast, vai tas ir kalns ar mežiem un alām vai bezgal- daudzas istabas. Bet nabaga māte jau neko nevarēja redzēt — viņa bija savas acis izraudājusi.
— Kur varu atrast nāvi, kas paņēmusi manu bērnu? — viņa jautāja.
— Nāve nav vēl ieradusies, — atbildēja veca, pelēka sieva, kas nāves prombūtnē uzraudzīja siltumnīcu. — Kā tu esi te gadījusies, un kas tev palīdzējis atkļūt uz šejieni?
— Visi man ir palīdzējuši, — māte sacīja, — un tu arī būsi žēlsirdīga un palīdzēsi man. Saki — kur varu atrast savu bērnu?
— To es nezinu, — vecā sieva atteica, — un tu jau arī nevari neko redzēt. Šonakt ir novītušas daudzas puķes un nokaltuši daudzi koki. Drīz ieradīsies nāve un nesīs tos pārstādīt uz aizsaules dārzu. Tu jau laikam zini, ka ikvienam cilvēkam ir sava dzīvības puķe vai koks, kas nu katram pielemts. Tie neatšķiras no citiem stādiem zemes virsū, tikai tajos pukst sirdis. Arī bērnu sirdis pukst, un tev pēc sirdspukstiem jāprot pazīt, kurš ir tavs bērns. Bet ko tu man dosi, ja es tev pasacīšu, kas tev vēl jādara?
— Man nav vairāk nekā, — māte bēdīgi atbildēja, — bet es esmu ar mieru iet tevis dēļ līdz pasaules galam.
— Tur man nav ko meklēt, — vecā sieva pasmīnēja, — bet tu varētu atdot man savus garos, melnos matus. Tu labi zini, cik skaisti ir tie, un man tie arī patīk. Es tev došu savus baltos vietā, tukšā tev nebūs jāpaliek.
— Tu neko vairāk nevēlies? — māte priecīgi iesaucās. — Matus es tev došu labprāt!
Un viņa atdeva kuplos, skaistos matus un paņēma vecās sievas plānās, baltās šķipsnas.
Tad viņas iegāja nāves lielajā siltumnīcā, kur puķes un koki auga juku jukām. Zem stikla logiem glabājās gleznas hiacintes, un blakus raisīja ziedus zaļoksnēji maijrozīšu ceri. Baseinus klāja ūdensaugi — daži svaigi un lekni, citi panīkuši un kukaiņu apsēsti. Te slējās raženas palmas, ozoli un platānas, te smiltājā pletās pieticīgās kaķpēdiņas un ziedēja kautrais mārsils. Katrs koks un puķe glabāja kāda cilvēka dzīvību, vienalga, vai šis cilvēks mājoja Ķīnā, Grenlandē vai kur citur plašajā pasaulē. Sur tur lieli koki auga mazos podiņos — un saspiestās saknes draudēja pārplēst šauro trauku, šur tur labā, treknā zemē nīka vārguļi, aplikti ar sūnām, kopti un loloti. Nabaga māte pieliecās pie katra stādiņa, ieklausīdamās tā sirdspukstos, un starp miljoniem citu pazina savu bērnu.
— Te viņš ir! — māte iesaucās un izstiepa roku pēc sīka krokusa, kas pusvītis liecās zemup.
— Neaiztiec to! — vecā sieva brīdināja. — Nostājies tuvāk un, kad nāve pienāks — viņai katru mirkli jābūt klāt —, tad neļauj izraut šo puķi un piedraudi, ka izrausi kādu citu. No tā viņai bail. Viņai jāatbild par to liktenim — neviens stāds bez viņa atļaujas nevar tikt izrauts.
Pēkšņi viņas skāra salta vēsma, un māte noprata, ka nāve beidzot it klāt.
— Kā tu atradi ceļu uz šejieni? — nāve brīnījās. — Kā tu atkļuvi te pirms manis?
— Es esmu māte! — viņa atbildēja.
Un nāve izstiepa garo roku pēc sīkā stādiņa, bet māte turēja to, cieši aptvērusi, tomēr tik maigi, ka nepieskārās nevienai lapiņai. Tad nāve uzdvesa saltu elpu uz mātes rokām: elpa bija ledaināka par ziemeļu vēju, un viņas rokas bezspēcīgi noslīga.
— Tu nevari pastāvēt pret mani! — nāve sacīja.
— Bet liktenis var gan! — māte atbildēja.
— Es pildu viņa gribu, — nāve teica, — es esmu viņa dārzniece. Es pārstādu viņa kokus un puķes lielajā aizsaules dārza, nezināmā zemē, kad pienācis viņu laiks. Kā tie tur aug un kā tur izskatās, to es nedrīkstu tev teikt.
— Atdod manu bērnu! — māte sāka raudāt un lūgties. Tad viņa pēkšņi sagrāba divas skaistas puķes un uzsauca nāvei: — Es izraušu visas tavas puķes, jo tu esi novedusi mani izmisumā!
— Neaiztiec tās! — nāve saķēra viņas roku. — Tu sauc sevi par nelaimīgu un tagad gribi padarīt nelaimīgu kādu citu māti.
— Kādu citu māti! — atkārtoja nabaga sieviete un palaida stādus vaļā.
— Te ir tavas acis, — nāve sacīja. — Es izzvejoju tās no ezera, kur tās tik spoži mirdzēja, bet nezināju, ka tās ir tavējās. Ņem — tās redz daudz skaidrāk nekā līdz šim — un ieskaties šai dziļajā akā. Es tev parādīšu, kāda dzīve gaida abas šīs puķes, kuras tu gribēji izraut, tad tu redzēsi, ko būtu pazudinājusi un iznīcinājusi.
Māte ielūkojās akā. Tā bija svētlaime redzēt, cik daudz svētības nes viens cilvēks savai apkārtnei, cik daudz prieka un mīlas viņš izplata ap sevi, bet — ak vai! — otra cilvēka dzīve sastāvēja no rūpēm un raizēm, posta un trūkuma.
— Tas viss ir likteņa nolikts, — nāve piebilda.
— Kura ir laimes un kura nelaimes puķe? — māte gribēja zināt.
— To es tev neteikšu, — nāve atbildēja, — bet to gan, ka
tu redzēji ari sava bērna dzīvesgājumu. Viena no abām bija tava bērna dzīve, viņa nākotne, ja viņš paliktu pie tevis.
Māte šausmās skaļi iekliedzās:
— Kura bija mana bērna dzīve? Teic man to! Un, ja tā ir sāpju pilna, tad atpestī nevainīgo bērnu no ciešanām! Paglāb viņu no posta un bēdām! Nes viņu labāk projām! Pārstādi aizsaules dārzā! Aizmirsti manas asaras, aizmirsti manas lūgšanas un visu, ko esmu darījusi!
— Es lāgā nesaprotu, — nāve sacīja, — vai tu vairs negribi savu bērnu atpakaļ?
Māte nokrita ceļos, lauzīdama rokas.
— Es gribu tikai vienu — lai manam bērnam nav jācieš! Un, ja liktenis lēmis viņam ciest šai pasaulē, tad lai manas lūgšanas netiek uzklausītas un lai mans bērns paliek tavās rokās!
Un viņa nolieca galvu uz krūtīm.
Bet nāve devās ar viņas bērnu uz aizsaules dārzu.