REIZ DZĪVOJA kāds švīts; viņam tik vien bija mantas kā zābaku kalpiņš un matu suka, un vēl visskaistākais kaklauts pasaulē, un par šo kaklautu jūs tūliņ dzirdēsiet stāstu.
Kaklauts jau bija tik vecs, ka sāka domāt par precēšanos, un tā nu gadījās, ka viņš nokļuva mazgāšanā kopā ar prievīti.
— Sasodīts! — izsaucās kaklauts. — Nekad neesmu redzējis kaut ko tik slaidu un smalku, tik maigu un piemīlīgu! Vai drīkstu jautāt pēc jūsu vārda?
— To es jums neteikšu, — prievīte atbildēja.
— Kur jūs īsti mājojat?
Taču prievīte bija pārāk kautra, jautājums šķita viņai neparasts, un viņa neatbildēja.
— Jūs laikam esat josta? — kaklauts neatlaidās. — Tāda slepena josta? Es jau redzu, ka jūs esat gan skaista, gan lietderīga, mazā jaunkundzīt!
— Lūdzu, nerunājiet ar mani! — prievīte aizrādīja. — Šķiet, ka neesmu devusi jums nekādu iemeslu tā darīt.
— Ja kāds ir tik skaists kā jūs, tad tas ir pietiekams iemesls, — kaklauts atbildēja.
— Nenāciet man tik tuvu! — prievīte izsaucās. — Jūs izskatāties pārāk vīrišķīgs!
— Es jau arī esmu īsts švīts, — kaklauts paskaidroja, — man pieder zābaku kalpiņš un matu suka.
Tā nu nebija taisnība, tas bija viņa kungs, kam šīs mantas piederēja, kaklauts tikai lielījās.
— Nenāciet man tik tuvu! — prievīte atkārtoja. — Es neesmu pieradusi pie tādas izturēšanās!
— Neaizskarule! — noteica kaklauts. Un tad viņu izņēma no veļas vannas, iecietināja, pārkāra pār krēsla atzveltni saulē un tad izklāja uz gludināmā dēļa. Nu parādījās karstais gludeklis.
— Mīļā kundze, — kaklauts uzrunāja gludekļa plātnīti.
— Mīļā atraitnes kundze, man kļūst gluži silti! Es galīgi pārvēršos, es svilstu, jūs izdedzināsiet manī robu! Uh! Lūdzu jūsu roku!
— Plukata! — noteica gludeklis un lepni brauca pāri kaklautam, jo bija iedomājies, ka ir lokomotīve un velk pa sliedēm vagonus. — Plukata! — viņš atkārtoja.
Kaklautam bija mazliet apspurušas malas, tāpēc nāca šķēres, lai tās nolīdzinātu.
— O! — izsaucās kaklauts. — Jūs laikam esat pirmā balerīna! Cik jauki jūs izstiepjat kājas! Kaut ko tik valdzinošu nekad neesmu redzējis! To neviens cilvēks nevar atdarināt!
— To mēs zinām, — šķēres atteica.
— Jūs esat pelnījusi kļūt par grāfieni! — kaklauts teica.
— Viss, kas man pieder, ir tikai švīta kungs, zābaku kalpiņš un matu suka. Bijusi jel man grāfiste!
— Ko, viņš bildina?! — iesaucās šķēres un dusmās tā iegrieza kaklautam, ka tam vajadzēja iet pensijā.
— Laikam vajadzēs precēt matu suku, — domāja kaklauts. — Brīnums gan, cik labi saglabājušies jūsu zobi, mazā jaunkundzīt! Vai jūs nekad neesat domājusi par precēšanos?
— Un kā vēl! — matu suka atbildēja. — Es taču esmu saderināta ar zābaku kalpiņu!
— Saderināta! — izsaucās kaklauts. Nu vairs nebija neviena, ko viņš varētu precēt, tāpēc viņš sāka nicināt precēšanos.
Laiks gāja uz priekšu, un kaklauts nonāca papīrfabrikas lupatu maisā. Tur bija liela lupatu sabiedrība; smalkās turējās savā barā, rupjās tāpat, kā jau piederas. Katrai bija daudz kas stāstāms, bet kaklautam visvairāk, jo viņš jau bija īsts lielīb- nieks.
— Man ir bijis bezgala daudz dēku! — viņš stāstīja. — Man nebija nekāda miera. Iecietināts es biju gan īsts švīts! Man bija savs zābaku kalpiņš un matu suka, bet tos es nekad nelietoju. Būtu jūs redzējuši mani, kad es gulēju uz sāniem! Savu pirmo mīlestību es gan nekad neaizmirsīšu! Tā bija josta, tik smalka, tik mīksta, tik piemīlīga, manis dēļ viņa ielēca veļas baļļā. Tad bija kāda atraitne, viņa vai dega pēc manis, bet es viņu pametu, un viņa kļuva melna aiz bēdām. Un tad bija pirmā balerīna, viņa mani ievainoja — redzat šo brūci? Varen pārgalvīga bija! Mana paša matu suka bija manī iemīlējusies, viņai izbira visi zobi aiz mīlestības sāpēm. Vispār šādu piedzīvojumu man bez gala, bet visvairāk man sāp sirds prievītes, tas ir, jostas dēļ, kura ielēca veļas baļļā. Man ir daudz kas uz sirdsapziņas, tāpēc es ilgot ilgojos kļūt par baltu papīru!
Un viņš kļuva arī. Visas lupatas kļuva par baltu papīru, bet kaklauts tieši par to pašu baltā papīra loksni, kuru mēs šeit redzam un uz kuras iespiests šis stāsts, un tas notika tāpēc, ka viņš tik briesmīgi lielījās. Un tāpēc mums arī jāpadomā, vai mēs nerīkojamies tāpat, jo mēs, protams, nekad nevaram zināt, vai nenonākam lupatu maisā, nekļūstam par baltu papīru, uz kura iespiež mūsu dzīvesgājumu, neko neslēpjot, un mums jāklīst apkārt un jāstāsta viss tāpat kā kaklautam.