LINU LAUKS stāvēja pilnos ziedos. Tie bija burvīgi, gaišzili ziedi, mīksti kā tauriņa spārni, bet vēl smalkāki par tiem. Saule apspīdēja linus, lietus viņus aplaistīja, un tas liniem bija tas pats, kas mātes mīļais glāsts bērniem.
— Cilvēki runā, ka mēs izskatoties visai raženi, — lini sačukstējās savā starpā. — Mēs dūšīgi stiepjoties garumā un mūsu stiebri esot brangi resni. Mēs gan esam laimīgi! Saule mūs mīļi glāsta, lietus atveldzē, cilvēki runā par mums labu. Mēs esam laimesbērni!
— Nabaga nelgas, — teica sētas mieti, — jūs vēl nepazīstat pasauli. Mēs gan to pazīstam, mums naglas sadzītas miesās.
Un tad viņi čīkstēja tik gaudīgi:
— Snip, snap, snurre,
Bazelurre,
Un dziesmai gals!
— Nav vis gals, — lini pretojās. — Rīt atkal spīdēs saule un lietus mūs spirdzinās. Mēs pat dzirdam, kā augam, mēs jūtam, ka ziedam. Mēs esam laimesbērni!
Te kādu dienu tīrumā sanāca cilvēki, sagrāba linus aiz cekula un izrāva ar visām saknēm. Ai, kā tas sāpēja! Tad liniem nocirta galvas un pašus sameta mārkā, it kā gribētu noslīcināt, pēc tam kaltēja rijā, it kā gribētu izcept, un tas bija briesmīgi.
— Vienmēr jau nevar labi klāties, — lini sevi mierināja. — Vajag arī kaut ko pārdzīvot, lai tiktu pie zināšanām.
Bet nu kļuva vēl ļaunāk. Linus lauzīja, dauzīja, purināja, sukāja — viņi jau nemaz nezināja, kā to visu sauca, ko ar viņiem darīja. Viņi atjēdzās kā kodaļa, no kuras ratiņš vilka smalku pavedienu, turklāt tā rūkdams un sprakšķēdams, ka šiem nebija iespējams pat domas saturēt kopā.
— Bet tomēr mēs bijām laimesbērni, un, kas ir bijis, to neviens nevar atņemt, — viņi domāja, par spīti niknajām sāpēm.
Un tad viņi nonāca stellēs un pārvērtās lieliskā audeklā.
— Nē, tas ir kaut kas apbrīnojami skaists! To mēs nebūtu ticējuši! Ak, šie sētas mieti ar savu
«Snip, snap, snurre,
Bazelurre,
Un dziesmai gals!».
Dziesma nebūt nav galā, tā nule tikai sākas. Jā, mēs esam dabūjuši ciest, bet par to no mums kaut kas iznācis. Mēs esam tik stipri un reizē mīksti, tik balti un gari. Tas ir pavisam kas cits nekā būt stiebram, kaut arī ar ziediem galā. Tīrumā mūs neviens nekopa, ūdeni mēs dabūjām tikai lietus laikā, bet kā tagad mūs aprūpē! Mūs izklāj zaļā zālē, kalpone ik rītu apgriež mūs uz otru pusi un katru vakaru aplaista no lejkannas. Jā, pat mācītāja cienmāte noteica veselu runu, apgalvodama, ka šis esot pats labākais audekls visā draudzē. Vai tā nav laime?
Audeklu ienesa istabā, izklāja uz galda, un šķēres stājās pie darba. Kā nu audeklu grieza, kā plēsa, kā durstīja ar adatu! Tas nesagādāja vis nekādu prieku! No audekla iznāca vesels ducis veļas gabalu, par kuriem sevišķi daudz nerunā, bet kuri katram vajadzīgi. Taisni vesels ducis.
— Nu redzat, — audekls sacīja, — beidzot no mums iznācis kaut kas noteikts. Tas acīmredzot bijis mūsu dzīves uzdevums. Mēs esam divpadsmit, tomēr viens un tas pats. Vajag labas galvas, lai to aptvertu.
Pagāja gadi, un veļa bija novalkāta.
— Mēs labprāt būtu turējuši vēl ilgāk, — katrs veļas gabals sacīja, — bet nevar jau no mums prasīt neiespējamo.
Tad viņus saplēsa driskās, pluinīja, kapāja, spaidīja, vārīja, un beidzot no viņiem iznāca teicams, smalks, balts papīrs.
— Tas nu gan ir pārsteigums un turklāt visai patīkams! — papīrs sacīja. — Nu esmu smalkāks nekā jebkad, nu uz manis varēs rakstīt. Ko gan visu nesarakstīs!
Patiešām, uz papīra rakstīja skaistus stāstus un dzejas, tos lasīja priekšā, cilvēki klausījās un kļuva gudrāki un labāki.
— Vai par to mēs varējām sapņot, kad bijām tikai sīki, zaļi stiebri ar ziliem ziediem, — papīrs sacīja, — ka reiz izplatīsim cilvēku vidū prieku un zināšanas! Ik reizi, kad domājam: «Nu dziesmai gals,» — mēs atkal ceļamies uz jaunu dzīvi, uz labāku esību. Es droši vien došos ceļojumā pa visu pasauli — un cilvēki lasīs mani. Tā ir liela laime!
Bet papīrs netika ceļojumā, tas nonāca spiestuvē, un viss, kas uz tā bija uzrakstīts, tika iespiests grāmatā, daudzos simtos grāmatu. Tas bija gudri darīts. Ja viens pats aprakstītais papīrs būtu ceļojis apkārt pa pasauli, tad jau pusceļā būtu saplīsis un sadriskāts.
— Tas ir pats prātīgākais, — domāja aprakstītais papīrs.
Lai ceļo grāmatas, es palieku mājās un tikšu turēts cieņā un
godā kā vectēvs.
Tad aprakstīto papīru sasēja sainī un nolika pie malas.
— Pēc darba der atpūsties, — papīrs sacīja. — Ir labi salasīties visām lapām kopā un apsvērt, kas uz tām rakstīts. Pazīt pašam sevi — tas ir nepieciešams, ja gribam kaut ko darīt progresa labā. Tomēr man šķiet, ka vēl kaut kas notiks. Dzīvē visam jāiet uz priekšu.
Kādu dienu papīru sabāza plītī un pielaida uguni. Citur jau viņš nederēja. Pat tirgotājs neņēma viņu pretī, jo aprakstītā papīrā nevar tīt sviestu vai desu. Bērni stāvēja apkārt, visi gribēja redzēt papīru uzliesmojam, redzēt pelnos sarkanās dzirkstis, kas cita pēc citas aši dziest.
— Tie ir skolēni, kas nāk ārā no skolas, — vecmāmuļa teica, — un pati pēdējā dzirksts ir skolotājs. Visi domā, ka viņš jau aizgājis, bet viņš tomēr parādās vēlāk par citiem.
Kā iešvirkstējās papīra vīstoklis, kā mirklī iedegās vienās liesmās! Tās uzsitās augsti gaisā — lini nekad nebija slējuši tik augsti savus zilos ziediņus. Tās mirdzēja tik spoži, kā baltais audekls nekad nebija mirdzējis. Visi burti pēkšņi iekvēlojās tumši sarkani, vārdi un domas izgaisa ugunī.
— Nu es ceļos pretī saulei, — papīrs teica, un šķita, ka to atkārto tūkstošiem balsu. Liesmas izšāvās caur skursteni, bet vēl augstāk par tām — cilvēka acij gandrīz nesaskatāmas — virpuļoja gaisā sīkas, smalkas daļiņas — taisni tik daudz, cik linu laukam bija ziedu. Tās bija vieglākas par liesmu, kas tās radījusi, un, kad no papīra palika pāri tikai pelni, tās vēl dejoja
gaisā, un, ko tās aizskāra, tam uzspieda savu zīmogu. Tās bija sarkanās dzirkstis, un prieks bija noskatīties, kā tās aizlido pasaulē.
Bērni stāvēja pie saltajiem pelniem un dziedāja:
— Snip, snap, snurre,
Bazelurre,
Un dziesmai gals!
Bet sīkās, smalkās daļiņas teica cita citai:
— Dziesmai nekad nav gala! Tas ir dzīvē pats skaistākais, ka viss turpinās un nekas nezūd! Mēs to zinām, tāpēc esam laimīgas!
Taču bērni to nevarēja ne dzirdēt, ne saprast, un tas arī pagaidām nebija vajadzīgs, jo viņi vēl bija mazi.