ŠAUŠALĪGS NOTIKUMS! — drebinājās kāda vista, kas dzīvoja tai pilsētas daļā, kur šis notikums nebija norisinājies. — Tas ir šaušalīgs atgadījums vistu kūtī! Es nedrīkstētu vairs nakti viena gulēt! Labi gan, ka mēs sēžam uz laktas tādā lielā barā!
Un tad viņa atstāstīja šo briesmīgo notikumu, un pārējām vistām spalvas šausmās saslējās stāvus, bet gailim nolaidās sekste. Skaidrs, ka tā bija patiesība, ko viņi dzirdēja.
Bet stāstīsim labāk no paša sākuma. Tas notika citā pilsētas daļā, kādā vistu kūtī. Saule rietēja, un vistas lēca laktā. Viņu barā bija balta vistiņa ar īsām, pūkainām kājiņām, viņa dēja olas pēc visiem noteikumiem un kā vista bija augsti cienījama. Lecot uz laktas, viņa netīšām ieknāba sev — un viņai izkrita maza, balta spalviņa.
— Re nu, kā man atgadījās! — viņa noteica. — Nekas, jo vairāk spalvu es sev izplūkšu, jo skaistāka izskatīšos.
Tas bija teikts pa jokam, jo viņa bija joku mīļotāja, kaut arī, kā jau sacīts, visai cienījama vista. Un tad viņa iemiga.
Visapkārt valdīja tumsa, vistas sēdēja cieši cita pie citas un bija iemigušas, tikai tā, kas sēdēja vistuvāk baltītei, vēl negulēja. Viņa bija klausījusies tikai ar vienu ausi — tā arī vajag darīt, lai varētu šai pasaulē dzīvot mierā un saticībā. Tomēr viņa jutās spiesta piebikstīt savai kaimiņienei un pačukstēt:
— Vai dzirdēji, kas šeit tika sacīts? Es negribu nevienu nosaukt vārdā, bet mūsu vidū ir vista, kas grib izplūkt sev visas spalvas, lai izskatītos skaista. Ja es būtu gailis, es aci nemestu uz viņas pusi!
Taisni virs vistām bēniņos mājoja pūce ar savu pūces vīru un pūces bērniem. Viņu ģimenē visiem bija smalka dzirde, tāpēc viņiem nepagāja garām neviens vārds no tā, ko vista čukstēja. Pūcēni izbrīnā vārstīja acis, bet viņu māte saplivināja spārnus:
— Bērni, jums tur nav ko klausīties! Galvu zem spārna — un gulēt! Vīrs, vai tu dzirdēji? Kūtī ir vista, kas tiktāl aizmirsusi, kā vistai jāuzvedas, ka izplūc sev visas spalvas! Un tas notiek gaiļa klātbūtnē!
— Klusāk, klusāk! — sēca pūces vīrs. — Bērniem tādas valodas nav jādzird!
— Tas man jāpastāsta kaimiņu pūcei! Viņa ir tik smalki audzināta un uzvedīga! Viņa neticēs savām ausīm! — Un pūcēnu māte aizlidoja.
— Uhū! Uhū! — pēc brītiņa abas pūces brēca, notupušās tieši pretī kaimiņu mājas baložu lākstam. — Vai esat jau dzirdējuši? Vai esat jau dzirdējuši? Kāda vista gaiļa dēļ noplēsusi visas spalvas! Viņa nosals kā likts, ja jau nav nosalusi! Uhū! Uhū!
— Kurr? Kurr? — dūdoja baloži.
— Tepat kaimiņu pagalmā! Mēs to redzējām tikpat kā pašas savām acīm! Tas ir garš stāsts, to nemaz izstāstīt nevar, bet skaidrs, ka tā ir patiesība!
•
— Trraki! Trraki! — baloži rūca agrā rītā savā pagalmā. — Kaimiņos esot kāda vista vai pat divas, kas izplēsušas sev visas spalvas, lai atšķirtos no citām un pievērstu sev gaiļa uzmanību. Tā ir riskanta spēle, jo viegli var saaukstēties, saķert gripu un nomirt, un šīs divas jau arī esot pagalam!
— Augšā! Augšā! Ķikarigā! — brēca gailis, modinādams vistas, un uzlidoja uz žoga. Viņam vēl bija miegs acīs, bet viņš dziedāja pilnā kaklā. — Kaimiņos trīs vistas nobeigušās aiz nelaimīgas mīlestības uz gaili, bet vispirms noplēsušas sev spalvas un palikušas plikā izskatā. Tas ir nemorālisks stāsts, es negribu to paturēt sev, laidīsim to tālāk!
— Laidiet to tālāk! — svilpa sikspārņi, kladzināja vistas un ķikarigāja gaiļi. — Laidiet to tālāk! Laidiet to tālāk!
Un tā šis stāsts apmeta loku pa visu pilsētu, iedams no kūts uz kūti, un beidzot atgriezās tur, kur bija cēlies.
— Piecas vistas, — tā tagad skanēja šis stāsts, — izplūkušas sev visas spalvas, lai parādītu, kura visvairāk novājējusi aiz nelaimīgas mīlestības uz kaimiņu gaili, tad saknābušas cita citu līdz asinīm un nobeigušās — par kaunu un negodu visai vistu ciltij un par lielu zaudējumu viņu īpašniekam.
Un mazā vistiņa, kura bija pazaudējusi spalviņu, nepazina vairs to atgadījumu šai stāstā un, tā kā viņa bija labi audzināta, tad sacīja:
— Man jāsarkst, dzirdot par tādām izdarībām. Nebiju gan domājusi, ka arī mūsu vidū sastopamas personas, kam nav ne jausmas par tiklu uzvedību. So notikumu nedrīkst noklusēt, un es papūlēšos, lai tas iekļūst avīzēs. Tas būs brīdinājums visiem tiem, kam trūkst stingras morāliskas stājas!
Un šis notikums iekļuva avīzēs, visi to lasīja un teica:
— Skaidrs, ka tā ir patiesība! Kādas šausmas!
Un ko mēs teiksim? Tā nudien ir patiesība, ka no vienas nieka spalviņas var izpūst piecas vistas un vēl daudz ko vairāk.