ŠIM STĀSTAM ir divas daļas, un bez pirmās varētu tīri labi iztikt, bet tā sniedz dažas visai derīgas priekšzināšanas, tāpēc jums arī tā būs jāuzklausa. Mēs ciemojāmies uz laukiem kādā savu paziņu mājā. Tieši todien, kad sākās šis stāsts, mūsu namatēvs bija izbraucis — un mums vajadzēja uzņemt viņa viešņu, kādu dāmu ar mopsi uz rokas, kura bija ieradusies no tuvīnā miestiņa. Viņa sacīja, ka gribējusi nodot mūsu namatēvam kādus papīrus. Mēs ieteicām viņai ielikt tos aploksnē un uzrakstīt namatēva vārdu un adresi.
Viņa paklausīja, paņēma spalvu, mirkli vilcinājās un lūdza vēlreiz pateikt visu, kas rakstāms uz aploksnes, tikai labi lēni. Mēs to darījām, un viņa rakstīja, bet pusvārdā apstājās, nopūtās un teica:
— Es taču esmu nabaga vientuļa sieviete!
Kamēr viņa rakstīja, mopsis bija nolikts uz grīdas un sāka ņurdēt. Viņš bija nācis līdzi sava prieka un veselības labad, nevis lai sēdētu uz grīdas. Viņam bija strups deguns un tauka mugura.
— Viņš nekož, — dāma sacīja, — un zobu viņam arī nav. Viņš pieder, tā sacīt, pie manas ģimenes, ir visai uzticams, tikai tāds paīgns. Tur vainīgi mani mazbērni, tie viņu par daudz apceļ. Kā viņi spēlē kāzas, tā viņam jābūt par līgavas māsu, un tas to veco nabadziņu pārāk piepūlē.
Viņa atstāja mums savus papīrus, paņēma mopsi uz rokas un aizgāja. Tā ir stāsta pirmā daļa, bez kuras gandrīz varēja iztikt.
Mopsis nomira! Tā ir otrā daļa.
Tas notika pēc nedēļas; mēs ieradāmies miestiņā un apmetāmies viesnīcā. Pa mūsu istabas logiem varēja redzēt pagalmu, ko ciešs dēļu žogs pārdalīja uz pusēm. Vienā pusē bija izkārtas gan svaigas, gan ģērētas ādas un atradās visi ģērēšanas amata rīki, un tie piederēja mums pazīstamajai dāmai, ģērmaņa at
raitnei. Mopsis bija torīt nomiris un aprakts tepat pagalmā. Atraitnes mazbērni — protams, ģērmaņa atraitnes, jo mopsis bija miris kā vecpuisis, — izraka kapu, un tas nudien bija skaists kaps, kurā patīkami atdusēties. Kapa kopiņu aplika ar lauskām un apbārstīja ar smiltīm, bet virsū uzsprauda saplīsušu alus pudeli ar kaklu uz augšu. Tā nebija domāta kā norādījums uz mopša netikumiem, tā bija tikai rota.
Bērni dejoja ap kapu, un vecākais puika, praktisks septiņgadīgs zeperis, ierosināja nodot mopša kapu visas publikas apskatei. Ieejas maksa — viena bikšu poga; tāda manta ir katram puikam un pat mazām meitenēm. So priekšlikumu vienbalsīgi pieņēma.
Un visi bērni no ielas un arī no šķērsieliņām nāca iekšā, samaksājuši noteikto ieejas maksu. Dažs labs to pēcpusdienu skraidīja ar vienu bikšturi pār plecu, bet toties viņš bija redzējis mopša kapu, un tas gan bija pogas vērts.
Bet aiz ģērmaņa pagalma cieši pie ieejas durvīm stāvēja noskrandusi meitenīte; viņai bija tik jauki, cirtaini mati, tik zilas un dzidras acis, kādas reti dabū redzēt. Mazā nerunāja ne vārda, neraudāja, bet ikreiz, kad durvis pavērās, lūkojās pa tām iekšā, cik ilgi varēja. Viņai nebija nevienas pogas — to viņa zināja un tāpēc stāvēja šeit tik noskumusi, kamēr apskate bija beigusies un visi aizgājuši. Tad viņa apsēdās, aizspieda acis ar iedegušajām rociņām un gauži raudāja; viņa vienīgā nebija dabūjusi redzēt mopša kapu.
Tās bija tik lielas sirdssāpes, kādas pieaugušie bieži vien nemaz nespēj izjust.