MANAS NABAGA PUĶĪTES pavisam savītušas! — sacīja mazā Ida. — Vakarvakarā tās bija tik skaistas, bet tagad pavisam nokārušas galviņas. Kāpēc tas tā? — viņa jautāja studentam, kurš sēdēja uz dīvāna.
Viņa ļoti mīlēja šo studentu — viņš prata stāstīt visbrīnišķīgākos stāstus un izgriezt no papīra ļoti jocīgas figūras: sirdis ar mazām dejotājām tanīs, puķes un lieliskas pilis ar durvīm, ko varēja atvērt. Liels jokdaris bija šis students!
— Kas tām noticis? — viņa jautāja atkal un parādīja studentam savu novītušo puķu pušķi.
— Zini ko? — students teica. — Puķes bijušas šonakt ballē, tāpēc tagad nokārušas galviņas.
— Bet puķes taču nedejo! — mazā Ida pretojās.
— Dejo! — students atbildēja. — Nakti, kad visapkārt tumšs un mēs visi guļam, tās tik jautri dejo cita ar citu, tādas balles rīko — taisni brīnumi!
— Vai bērni nevar tikt uz viņu ballēm?
— Kāpēc ne, — students sacīja, — mazās margrietiņas un kreimenes taču arī dejo.
— Bet kur dejo visskaistākās puķes? — Ida jautāja.
— Tu taču esi bijusi ārpus pilsētas, tur, kur lielā pils, kurā vasaru dzīvo karalis un kur tik skaists dārzs ar puķēm? Vai atceries gulbjus, kuri peldēja tev klāt pēc maizes drupatām? Tur tad arī notiek īstās balles.
— Es vēl vakar biju tur ar mammu, — mazā Ida sacīja,
— bet kokiem nav vairs lapu, un visā dārzā nav nevienas puķes! Kur tās visas palikušas? Vasaru to bija tik daudz!
— Tās visas ir pilī, — students atbildēja. — Zini, līdzko karalis un galminieki pārceļas uz pilsētu, tā visas puķes tūliņ saskrien pilī, un tur viņām sākas prieki. To tev vajadzētu redzēt! Divas skaistākās rozes nosēžas tronī — tie ir karalis ar karalieni. Sarkanās gaiļasekstes nostājas abās pusēs tronim un klanās — tie ir kambarjunkuri. Tad ierodas visas pārējās skaistās puķes — un sākas balle. Zilie krokusi tēlo mazos jūras kadetus un dejo ar jaunkundzēm — hiacintēm un vijolītēm, bet tulpes un lielās, dzeltenās lilijas — tās ir dāmas pusmūžā, viņas pieskata, lai dejo pieklājīgi un lai vispār uzvedas kārtīgi.
— Bet vai puķītes nesaņem brāzienu, ka dejo karaļa pilī? — Ida vaicāja.
— Neviens taču par to neko nezina, — students aizrādīja.
— Tiesa, nakti tur dažreiz iemet aci vecais sargs ar lielu atslēgu virteni rokās, bet puķes, līdzko sadzird žvadzam atslēgas, tā tūliņ aprimst, noslēpjas aiz garajiem logu aizkariem un slepus skatās ārā tikai ar vienu actiņu. «Te tā kā smaržotu pēc puķēm,» murmina vecais sargs, bet redzēt viņš neko neredz.
— Tīrie joki! — teica mazā Ida un sasita plaukstas. — Un vai es arī varu tās redzēt?
— Vari, — students sacīja. — Tev tikai vajag ieskatīties logos, kad atkal tur nonāksi. Es tur šodien redzēju garu, dzeltenu liliju, tā gulēja uz dīvāna un staipījās — redzams, tēloja galmadāmu.
— Bet vai puķes no botāniskā dārza arī var tur ierasties? Tas taču tik tālu!
— Nebaidies, — students teica, — viņas var lidot, uz kurieni vien grib! Vai esi redzējusi skaistus sarkanus, dzeltenus un baltus tauriņus, kuri izskatās pēc puķēm? Agrāk jau tie arī bija puķes, tikai norāvās no kātiņiem, saplivināja lapiņas kā spārniņus un aizlidoja. Un, ja viņi labi uzvedās, tad saņēma atļauju lidot arī dienu; citām puķēm bija jāsēž mierīgi uz kātiņiem, bet šīs lido, un viņu lapiņas beidzot kļuva par īstiem spārniņiem. Tu pati esi viņus redzējusi. Bet, kas zina, varbūt botāniskā dārza puķes nav nekad bijušas karaļa pilī! Varbūt viņas pat nezina, ka tur naktīs ir tik jautri. Zini, ko es tev teikšu — botānikas profesors, kurš dzīvo turpat blakus dārzam, gan brīnīsies! — kad ierodies viņa dārzā, tad pastāsti kādai puķei par lielo balli karaļa pilī. Tā pastāstīs pārējām, un viņas visas aizspurgs uz turieni. Profesors ieiet dārzā, bet tur nav nevienas puķes, un viņš nekādi nevar saprast, kur tās palikušas!
— Bet kā tad puķe var pastāstīt citām puķēm? Tās taču neprot runāt.
— Protams, ka ne, — students piekrita, — toties viņas prot izskaidroties ar pantomīmu. Tu pati esi redzējusi, kā viņas līgojas un kustina zaļās lapiņas, līdzko uzpūš vējiņš. Tas viņām tik jauki izdodas — it kā viņas sarunātos.
— Bet vai profesors saprot viņu pantomīmu? — mazā Ida neatstājās.
— Skaidrs, ka saprot. Kādu rītu viņš ieiet dārzā un redz, ka liela nātre dod ar lapiņām zīmi skaistai, sarkanai neļķei; ar to viņa gribēja sacīt: «Tu esi tik jauka, es tevi ļoti mīlu!» Profesoram tas nepatika, viņš tūliņ iesita nātrei pa lapām — lapas viņai ir pirkstu vietā — un apdedzinājās! No tās reizes viņš vairs nedrīkst nātrei pieskarties.
— Tīrie joki! — Ida atkārtoja un sāka smieties.
— Vai tad bērnam var dzīt galvā tādas blēņas? — kurnēja garlaicīgais padomnieks, kurš arī bija ieradies viesos un sēdēja uz dīvāna.
Viņš nevarēja ciest studentu un mūžīgi sirdījās, it sevišķi, kad tas izgrieza ērmīgas un jocīgas figūriņas, piemēram, cilvēku pie karātavām ar sirdi rokās — viņu pakāruši tāpēc, ka viņš zadzis sirdis, — vai vecu raganu uz slotas kāta ar vīru uz deguna. Tas viss ļoti nepatika padomniekam, un viņš vienmēr daudzināja:
— Nu, vai var dzīt bērnam galvā tādas blēņas? Dumjas izdomas!
Bet Idu bija ļoti ieinteresējis studenta stāsts par puķēm, un viņa domāja par to visu dienu.
«Tātad puķītes nokārušas galviņas tāpēc, ka nogurušas pēc balles.» Un mazā Ida piegāja pie sava galdiņa, kur atradās visas viņas rotaļlietas; arī galdiņa atvilktne bija bāztin piebāzta ar visādām mantām. Lelle Sofija gulēja savā gultiņā un bija aizmigusi, bet Ida viņai sacīja:
— Tev būs jāceļas augšā, Sofij, un jāpārguļ šonakt atvilktnē; nabaga puķes slimas, tās jāieliek tavā gultiņā — varbūt viņas atlabs!
Un viņa izcēla lelli no gultas. Sofija uzmeta Idai pavisam īgnu skatienu, bet neteica ne vārda — viņa bija noskaitusies, ka viņai atņem gultu.
Ida noguldīja puķes gultiņā, glīti apsedza ar sedziņu un lika tām gulēt mierīgi, par to apsolīja padzirdināt tās ar tēju — un tad, rau, tās piecelšoties no rīta pavisam veselas. Nu viņa aizvilka gultas aizkaru, lai saule nespīdētu puķēm acīs.
Studenta stāsts negāja Idai ārā no galvas, un, posdamās uz gulētiešanu, Ida nevarēja noturēties, lai nepamestu acis uz nolaistajiem logu aizkariem; uz palodzēm stāvēja mammas brīnišķīgās puķes — tulpes un hiacintes, un mazā Ida pačukstēja tām:
— Es zinu, ka jums nakti būs balle!
Puķes stāvēja, kā stāvējušas, un pat nepakustējās, nu, bet, ko mazā Ida*zināja, to viņa zināja.
Gulēdama Ida vēl ilgi domāja par to pašu un iztēlojās, cik jauki izskatās, kad puķītes dejo. «Vai patiešām arī manas puķes bijušas pilī uz balli?» viņa nodomāja un ar liegu smaidu uz lūpām iemiga.
Taču nakts vidū mazā Ida pēkšņi pamodās; viņa nupat sapnī bija redzējusi puķes, studentu un padomnieku, kurš bāra studentu par to, ka tas dzenot viņai galvā blēņas. Istabā, kur gulēja Ida, valdīja klusums, uz galda dega naktslampiņa, tētis ar mammu bija cieši iemiguši.
— Man gan gribētos zināt, vai manas puķes guļ lelles gultiņā, — mazā Ida klusībā noteica un mazliet paslējās augstāk no spilvena, lai paskatītos pa pusviru durvīm, aiz kurām atradās viņas mantiņas un puķes, tad viņa ieklausījās — viņai šķita, ka blakusistabā spēlē klavieres, bet tik klusu un maigi, kā viņa nekad nav dzirdējusi.
«Tur droši vien puķes dejo!» Ida domāja. «Ak dievs, kā man gribētos paskatīties!»
Taču viņa nedrīkstēja celties augšā, lai neuzmodinātu tēti un mammu.
«Kaut jel puķes ienāktu šeit!» viņa vēlējās.
Taču puķes nenāca iekšā, un mūzika visu laiku turpinājās, tāda klusa, maiga, taisni brīnums! Tad mazā Ida vairs neizturēja, klusiņām izkāpa no gultas, uz pirkstgaliem piezagās pie durvīm un ieskatījās blakusistabā. Cik tur bija jauki!
Tanī istabā nedega naktslampiņa, tomēr bija gaišs kā dienu, jo mēness spīdēja pa logu tieši uz grīdas, kur divās rindās stāvēja tulpes un hiacintes; uz palodzēm nebija nevienas puķes, tikai podi ar zemi. Puķes ļoti jauki dejoja cita ar citu: te viņas sastājās lokā, te griezās pa pāriem, turēdamās aiz garajām, zaļajām lapiņām kā aiz rokām. Klavieres spēlēja liela, dzeltena lilija — droši vien to mazā Ida bija redzējusi vasaru. Viņa labi atcerējās, kā students bija teicis: «Ak, cik viņa līdzīga Līnas jaunkundzei!» Visi toreiz pasmējās par viņu, bet tagad Idai patiešām šķita, ka garā, dzeltenā lilija atgādina Līnu, viņa arī klavieres spēlēja tāpat kā Līna — grozīja savu gareno seju te uz vienu, te otru pusi un locīja galvu brīnišķās mūzikas taktī. Idu neviens nepamanīja.
Tad maza Ida vairs neiztureja, klusiņām izkāpa no gultas, uz pirkstgaliem piezagās pie durvīm. .
Pēkšņi mazā Ida ieraudzīja, ka liels, gaiši zils krokuss uzlec taisni uz rotaļlietu galdiņa vidus, pieiet pie lelles gultiņas un atrauj aizkaru; tur gulēja slimās puķes, bet tās žirgti piecēlās un pamāja ar galviņām par zīmi, ka viņas arī gribot dejot. Vecais āksts ar salauztu apakšējo žokli uzslējās kājās un palocījās skaistajām puķēm; tās nemaz neizskatījās pēc slimām, nolēca no galda un sāka līksmot kopā ar citām.
Tobrīd kaut kas noklaudzēja, it kā kāds būtu nokritis uz grīdas. Ida palūkojās uz to pusi — tas bija pūpolvītols, kas arī bija nolēcis no galda pie puķēm, uzskatīdams, ka ir tām rada. Pūpolvītols bija diezgan glīts, izrotāts ar papīra puķēm, tam galotnē sēdēja vaska lellīte ar milzīgu, melnu platmali, taisni tādu kā padomniekam. Pūpolvītols lēkāja puķu vidū un skaļi klaudzināja ar saviem trim koka kruķīšiem — viņš dejoja mazurku, bet puķes neprata to dejot, jo bija pārāk vieglas un nevarēja tā sist ar kājām.
Te vaska lellīte pūpolvītola galotnē pēkšņi izstiepās, sāka griezties riņķī virs papīra puķēm un skaļi brēca:
— Nu, vai var dzīt bērnam galvā tādas blēņas! Dumjas izdomas!
Tagad lelle bija taisni tāda pati kā padomnieks ar savu lielo, melno platmali, tikpat dzeltena un pikta. Bet papīra puķes iesita pa viņa tievajām kājiņām — un viņš atkal sarāvās kā maza vaska lellīte. Tas bija tik komiski, ka Ida nevarēja valdīt smieklus.
Pūpolvītols turpināja deju, un padomniekam gribot negribot vajadzēja dejot līdzi, vienalga, vai viņš izstiepās visā garumā vai palika maza vaska lellīte ar milzīgu, melnu platmali. Beidzot nu puķes, sevišķi tās, kas bija gulējušas lelles gultiņā, sāka aizlūgt par viņu — un pūpolvītols lika viņu mierā. Pēkšņi kaut kas skaļi norībēja atvilktnē, kur gulēja Sofija un pārējās rotaļlietas. Āksts paskrējās pa galda malu, nogūlās uz vēdera un atvēra atvilktni. Sofija piecēlās un pārsteigta palūkojās apkārt.
— Jums ir balle? — viņa nobrīnījās. — Kāpēc jūs man to neteicāt?
— Vai gribi dejot ar mani? — vaicāja āksts.
— Varens kavalieris! — Sofija noteica un uzgrieza viņam muguru, tad atsēdās uz atvilktnes malas un gaidīja — varbūt viņu uzlūgs kāda puķe, bet tām tas nenāca ne prātā. Sofija skali nokāsējās, bet ari tad neviens viņai netuvojās. Āksts dejoja viens pats, turklāt tīri labi.
Redzēdama, ka puķes pat neskatās uz viņu, Sofija pēkšņi novēlās no atvilktnes uz grīdas un ar tādu troksni, ka visi saskrēja ap viņu un sāka jautāt, vai viņa nav sasitusies. Visi runāja ar viņu ļoti laipni, sevišķi tās puķes, kas nupat bija gulējušas viņas gultiņā. Sofija nemaz nebija sasitusies, un mazās Idas puķes sāka pateikties viņai par brīnišķīgo gultiņu, tad ieveda viņu mēness aplī uz grīdas un sāka dejot ar viņu, bet pārējās puķes virpuļoja viņām apkārt. Tagad Sofija bija ļoti apmierināta un sacīja puķēm, ka labprāt atdodot viņām savu gultiņu — viņai esot labi atvilktnē.
— Paldies! — puķes atbildēja. — Taču mēs tik ilgi dzīvot nevaram. Rīt mēs pavisam nomirsim. Pasaki tikai mazajai Idai, lai viņa mūs apglabā dārzā, kur aprakts kanārijputniņš; vasaru mēs atkal izaugsim un būsim vēl skaistākas!
— Nē, jums nevajag mirt! — Sofija teica un noskūpstīja puķes. Tobrīd durvis atvērās un istabā ienāca vesels pūlis puķu. Ida nekādi nevarēja saprast, kur tās gadījušās — laikam no karaļa pils. Priekšgalā nāca divas daiļas rozes ar zelta kronīšiem galvā — karalis ar karalieni. Viņiem sekoja, klanīdamies uz visām pusēm, brīnišķīgas lefkojas un neļķes. Muzikanti — lielas magones un peonijas — pūta tukšās zirņu pākstīs, gluži piesarkuši aiz piepūles, bet zilie zvaniņi un mazās, baltās snieg- pulkstenītes tā skanēja, it kā tām būtu piekārti zvārgulīši. Tā nu gan bija jautra mūzika! Tad sekoja vesela virtene citu puķu, un visas dejoja — gan zilās vijolītes, gan dzeltensārtās kliņ- ģerītes, gan margrietiņas un kreimenes. Puķes tik skaisti dejoja un skūpstījās, ka prieks skatīties!
Beidzot puķes novēlēja cita citai labu nakti, nu arī mazā Ida klusiņām ielīda savā gultiņā un visu nakti sapņoja par puķēm un visu redzēto.
No rīta viņa uzcēlās un aizskrēja pie sava galdiņa paskatīties, vai tur ir viņas puķītes.
Viņa atvilka aizkaru — jā, tās gulēja gultiņā, bet pavisam, pavisam savītušas! Sofija tāpat gulēja savā vietā atvilktnē un izskatījās briesmīgi miegaina.
— Vai tu atceries, ko tev lika man pateikt? — Ida viņai jautāja.
Bet Sofija stulbi raudzījās viņā un nepleta muti vaļā.
— Kur tu esi nejauka! — Ida teica. — Un viņas vēl dejoja ar tevi!
Tad viņa paņēma kartona kastīti ar glīti uzzīmētu putniņu uz vāka, atvēra to un ielika tur mirušā» puķes.
— Te jums būs skaists zārciņš, — viņa sacīja. — Un, kad atnāks mani Norvēģijas brālēni, mēs ieraksim jūs dārzā, lai nākamajā vasarā jūs izaugtu vēl skaistākas.
Jonass un Ādolfs, Norvēģijas brālēni, bija sprigani puikas; tēvs bija iedāvājis katram jaunu loku, un viņi atnāca parādīt tos Idai. Viņa pastāstīja par nabaga puķēm, kuras nomirušas, un atļāva apglabāt tās. Zēni gāja pa priekšu ar lokiem uz pleciem, viņiem sekoja mazā Ida ar mirušajām puķēm kastītē. Dārzā izraka kapiņu. Ida noskūpstīja puķes un ielaida kastīti bedrē, bet Jonass un Ādolfs izšāva pār kapu bultas no lokiem — viņiem taču nebija ne šauteņu, ne lielgabalu.