REIZ BIJA īsts students, kurš mitinājās jumtistabiņā un kuram nepiederēja nekas; reiz bija īsts veikalnieks, kurš apdzīvoja veselu stāvu un kuram piederēja viss nams kopā ar pārtikas veikalu. Un šai veikalā mājoja rūķītis un gādāja par tā labklājību, jo ziemsvētkos vienmēr saņēma no veikalnieka bļodu biezputras ar prāvu sviesta piku vidū. Turīgajam veikalniekam tāda dāvana nekādu robu makā neierāva, pateicīgais rūķītis palika veikalā, un šī viņa rīcība ir visai pamācoša.
Kādu vakaru students ienāca pa sētas durvīm veikalā, lai nopirktu sveci un sieru. Viņam nebija neviena, ko sūtīt pēc šīm mantām, tāpēc viņš nāca pats. Viņš saņēma prasīto, samaksāja, veikalnieks pamāja labvakaru, un viņa sieva darīja to pašu. Viņa gan prata ko vairāk nekā tikai pamāt ar galvu, jo viņai piemita lielas runas dāvanas. Students pamāja savukārt, bet palika stāvam, skatīdamies ap sieru aptītajā papīra lapā. Tā bija izplēsta no kādas vecas grāmatas, ar kuru gan nevajadzēja tā apieties, jo tā bija dzejoļu pilna!
— Man vēl ir vesela grāmata, — veikalnieks sacīja, pamanījis studenta interesi. — Es to dabūju no kādas večiņas par sauju kafijas pupiņu. Ja gribat, varu pārdot to jums par līdzīgu maksu.
— Paldies, — students atteica, — paturiet sieru par šo grāmatu, es varu iztikt ar sviestmaizi vien. Būtu grēks tādu grāmatu saplēst. Jūs esat prātīgs un praktisks vīrs, bet no dzejas saprotat tikpat daudz kā šis kubls kaktā.
Tas nebija diezin cik pieklājīgi teikts, it sevišķi par kublu, bet joks paliek joks — veikalnieks smējās un students tāpat. Vienīgi rūķītis sirdījās, ka tādus vārdus var sacīt veikalniekam, kurš tirgojas ar pirmā labuma sviestu.
Nakti, kad veikalu aizslēdza un visi, atskaitot studentu, jau gulēja, rūķītis iegāja guļamistabā un paņēma veikalnieka
— Paldies, — students atteica, — paturiet sieru par šo grāmatu, es varu iztikt ar sviestmaizi vien.
sievas runājamo, jo guļot viņa to nelietoja. Kam vien viņš veikalā to iedeva, tas ieguva runasspējas un varēja izsacīt savas domas un jūtas tikpat skaidri kā pati runājamā īpašniece. Tomēr šo velti izmantot varēja tikai pa kārtai, un tas bija labi, citādi visi būtu sākuši runāt reizē. Vispirms ar runājamo rūķītis apveltīja kublu, kurā bija samestas vecas avīzes, ko lietoja siļķu ietīšanai.
— Vai tiesa, ka jūs neko nezināt no dzejas? — rūķītis jautāja kublam.
— Kas par niekiem! Kā tad es nezināšu! — kubls atsaucās. — Dzeja ir kaut kas tādš, ko avīzēs iespiež zem svītras un viens otrs izgriež. Manī šīs dzejas ir noteikti vairāk nekā studentā, un es taču neesmu nekāds lielais kubls salīdzinājumā ar veikalnieku.
Tad rūķītis iedeva runājamo kafijas dzirnaviņām. Kā tās rūca, tur bija ko dzirdēt! Pēc tam pie runāšanas tika sviesta muca un naudas skapis. Visi piekrita kublam, un, ja vairums ir vienprātīgs, tad ar to jārēķinās.
— Nu, tagad es tam studentam gan rādīšu! — rūķītis noteica un klusām lavījās pa kāpnēm uz jumtistabiņu, kur students mājoja. Istabiņā dega svece. Rūķītis ieskatījās pa atslēgas caurumu un redzēja, ka students lasa saplēsto grāmatu, ko veikalā iegādājies. Bet kā staroja viņa istabiņa! No grāmatas pacēlās spožs stars, tas kļuva par stumbru, izveidojās par milzu koku, kas augsti izslējās un izpleta zarus pār studenta galvu. Ik lapa vizēja svaiga un zaļa, ik zieds bija skaista meitenes galviņa: viena ar tumšām, mirdzošām, cita ar zilām un brīnišķi dzidrām acīm. Ik auglis bija spulgojoša zvaigzne. Studenta istabiņu pildīja jaukas skaņas un dziesmas. Nudien, tādus brīnumus rūķītis nekad nebija varējis iedomāties, kur nu vēl redzēt un dzirdēt! Viņš palika, izslējies uz pirkstgaliem, pie atslēgas cauruma, kamēr pasakainā gaisma apdzisa. Pat kad students nopūta sveci un devās pie miera, rūķītis vēl aizvien stāvēja pie durvīm, jo burvīgās melodijas joprojām skanēja kā šūpuļa dziesma studentam, kurš laidās miegā.
— Te ir neizsakāmi skaisti, — rūķītis sacīja, — to es nebiju gaidījis. Man šķiet, ka vajadzēs palikt pie studenta.
Taču viņš bija prātīgs vīriņš, tāpēc visu vēlreiz apsvēra un tad nopūtās:
— Jā, bet studentam taču nav biezputras!
Un tad viņš gāja lejup. Jā, viņš atgriezās pārtikas veikalā un ieradās īstā laikā, jo kubls bija veikalnieka sievas runājamo gandrīz jau nodeldējis. Viņš bija paspējis izrunāt visu savu saturu un nupat gribēja sākt atkal no gala. Rūķītis steigšus paņēma runājamo un aiznesa tās īpašniecei atpakaļ, bet kopš tā laika viss veikals, sākot ar krāsns iekura skaliņiem un beidzot ar naudas skapi, uzskatīja kublu par augsti mācītu vīru. Un, kad vakaros veikala īpašnieks lasīja no avīzes sievai priekšā kaut ko par teātra izrādēm vai gleznu izstādēm, visi ticēja, ka šī gudrība nāk no kubla.
Bet mazais rūķītis vairs nevarēja vakaros mierīgi sēdēt lejā un klausīties visus šos prātīgos rakstus un spriedumus. Līdzko jumtistabiņā iedegās svece, viņš juta, ka viņu kaut kas velk uz turieni kā stipras enkura tauvas. Viņam vajadzēja steigties augšā un piekļauties pie atslēgas cauruma. Viņu satvēra nezināms pārvarīgs spēks, kādu izjūtam bangojošā jūrā, kad plosās negaiss un vētra krāc. Asaras spiedās viņam acīs — kāpēc, to viņš pats nezināja, bet reizē ar smeldzošām sāpēm viņš izbaudīja neizsakāmu svētlaimi. Cik skaisti būtu, ja viņš drīkstētu kopā ar studentu sēdēt zem brīnumainā koka! Nē, tas nebija iespējams, viņam vajadzēja palikt pie atslēgas cauruma. Viņš stāvēja aukstajā gaitenī, kad rudens vēji brāzās iekšā pa bēniņu lūku, un tie bija salti, tik salti! Taču nabadziņš juta to tikai tad, kad jumtistabiņā gaisma apdzisa un skaņas izgaisa vēju auros. Brr! Sermuļi pārskrēja viņam pār muguru, viņš drebinādamies tipināja lejup un ielīda savā siltajā kaktiņā, kur bija tik patīkami un omulīgi. Un, kad nāca ziemsvētki ar biezputras bļodu, kurai vidū gozējās prāva sviesta pika, — jā, kas gan tad bija labāks par veikala īpašnieku!
Reiz nakts vidū rūķīti pamodināja drausmīga bungošana pa aizvirtņiem. Naktssargs skaļi svilpa, jo bija izcēlies liels ugunsgrēks. Ielā bija tik gaišs kā dienu. Kur dega — šai namā vai pie kaimiņiem? Visus sagrāba briesmīgas bailes. Veikalniece bija tik uztraukta, ka izņēma no ausīm zelta auskarus
un noglabāja kabatā, lai vismaz kaut kas tiktu paglābts. Veikalnieks skrēja pēc saviem vērtspapīriem un kalpone pēc zīda šalles, ko nesen iegādājusies. Katrs gribēja paglābt savu dārgāko mantu, un to gribēja arī rūķītis. Vienā lēcienā viņš bija augšā pie studenta, kurš mierīgi stāvēja pie loga un noskatījās uz ugunsgrēku, kas plosījās kaimiņu pagalmā. Rūķītis paķēra no galda brīnišķo grāmatu, iebāza savā sarkanajā cepurītē un piespieda pie krūtīm. Nama lielākais dārgums tagad atradās drošās rokās. Rūķītis izskrēja uz jumta, apsēdās uz skursteņa gala un vēroja ugunsgrēku. Nu viņš zināja, kam pieder viņa sirds.
Bet, kad ugunsgrēku apdzēsa un rūķītim bailes pārgāja, viņš atkal kļuva prātīgs un sacīja:
— Man tomēr būs jādalās starp viņiem abiem. Nevaru taču dot veikalniekam vilka pasi, jau tās biezputras dēļ vien ne!
Un ko jūs gribat? Viņš taču domāja tāpat kā cilvēki. Mēs jau arī turamies pie veikalniekiem — tās pašas biezputras dēļ.