TAS NOTIKA maijā. Vējš gan vēl pūta dzestri, taču, kā dziesmā teikts, «ziedonis ir atnācis un mums prieku atnesis». To teica krūmi un koki, lauks un mežs. Ziedēja pļavas un noras, grāvmalas un dzīvžogi. Pavasarim bija darba pilnas rokas; patlaban viņš uzteica mazu ābelīti, kurai viens zars bija pilns glezniem, rožsārtiem pumpuriem, kas jau grasījās vērties. Zars labi apzinājās savu skaistumu, jo pašapziņa ir ne vien asinīs, bet arī lapās, un tāpēc nejutās pārsteigts, kad pils īpašniece lika apturēt lepno karieti un izsacījās, ka šis zars esot pats ziedonis savā viskrāšņākajā izpausmē. Zaru pavēlēja nolauzt, viņa turēja to savā maigajā rokā un sargāja no saules ar zīda saul-
sargu. Zaru aizveda uz pili, kur bija augstas zāles un greznas istabas. Balti aizkari plandījās pie vaļējiem logiem, un košas puķes slējās mirdzošās kristāla vāzēs. Vienā vāzē, kas atgādināja nule uzkritušu sniegu, ievietoja ziedošo ābeļzaru. Prieks bija uz viņu noskatīties, cik labi viņš tur iederējās!
Abeļzars kļuva varen lepns, un tas jau ir gluži cilvēciski!
Dažādi ļaudis gāja cauri istabai, un, ja viņus uzskatīja kaut kādā ziņā par ievērības cienīgiem, tad viņi drīkstēja izpaust savu apbrīnu. Daži neteica neko, citi turpretī pārāk daudz, un ābeļzars noprata, ka arī starp cilvēkiem ir starpība tāpat kā starp augiem. «Vieni augi noder rotai, citi pārtikai,» viņš domāja, «un ir arī tādi, bez kuriem var pilnīgi iztikt.» Tā kā viņš atradās pie vaļēja loga, pa kuru varēja labi redzēt gan dārzu, gan tīrumus, tad viņam acu priekšā bija diezgan daudz dažādu augu, lai varētu tos novērot un par tiem domāt. Daži augi viņam šķita lepni un bagāti, citi trūcīgi un pārāk neizskatīgi.
— Cik viņi nožēlojami! — ābeļzars teica. — Cik nelaimīgiem viņiem jābūt, ja viņi tikai vispār spēj izjust skaistumu tāpat kā es un man līdzīgie! Skaidrs, ka starp mani un viņiem ir liela starpība, bet starpībai arī jābūt! Kāda tur jēga, ja visi būtu vienādi!
Un ābeļzars nolūkojās ar zināmu līdzcietību uz šiem neizskatīgajiem augiem, it sevišķi uz kādu puķu šķirni. Sī puķe auga lielos baros gan tīrumos, gan grāvmalās. Neviens to nesēja pušķos, jo tā bija pārāk parasta, pat starp bruģa akmeņiem to dažkārt varēja sastapt. Tā visur ieviesās kā nešpetnākā nezāle, tāpēc tai arī bija dots neglītais nosaukums — cūkpiene.
— Nabaga nicinātais stāds! — ābeļzars viņu uzrunāja. — Nav tava vaina, ka tev piešķirts tik nejauks vārds. Bet ar augiem ir tāpat kā ar cilvēkiem: starpībai jābūt!
— Starpība! — nosmējās saules stars. Viņš noskūpstīja ziedošo ābeļzaru, bet noskūpstīja arī dzelteno cūkpieni uz lauka, un visi viņa brāļi, darīja tāpat.
Abeļzars nekad nebija domājis par to, cik liela ir dabas mātes mīlestība uz visu, kas dzīvo un elpo, viņš nekad nebija
ievērojis, cik daudz skaista un laba paliek apslēpts, bet tomēr nepaliek aizmirsts, — bet arī tas ir gluži cilvēciski!
Saules stars, bezgalīgās gaismas stars zināja to labāk.
— Tu nespēj redzēt tālu, tu nespēj redzēt skaidri! Kur ir tas nicinātais stāds, kuru tu tā nožēlo?
— Cūkpiene, — ābeļzars atbildēja. — Nekad to nesies pušķos, visi mīs to kājām. Cūkpieņu ir pārāk daudz, un, kad tās izsēj savu sēklu, tā lido kā smalkas vilnas pūkas pār ceļu un ķeras cilvēkiem pie apģērba. Cūkpiene ir nezāle, bet, redzams, arī tādai jābūt pasaulē. Es patiesi esmu laimīgs, ka neesmu piedzimis par cūkpieni!
Pāri tīrumam nāca vesels bars bērnu, mazākais bija tik nevarīgs, ka pārējiem vajadzēja viņu nest. Kad viņu nosēdināja zālē starp koši dzeltenajām puķēm, viņš skaļi gavilēja priekā, ķepurojās ar īsajām kājelēm, valstījās pa zāli un spieda sejiņu klāt pie kuplajiem ziediem. Pārējie bērni plūca tos un lieca garos kātus aplī. Apļus sastiprināja garās ķēdēs, kuras aplika ap kaklu vai apvija ap galvu. Kas tā bija par greznu rotu! Paši lielākie bērni uzmanīgi plūca noziedējušās cūkpienes, kuru kātos šūpojās smalku šķiedru vainags. Viņi pielika pie mutes šo vieglo, gaisīgo, no dūnām veidoto ziedu, kas izskatījās kā īsts mākslas darbs, un centās ar vienu reizi nopūst visu krāšņumu. Kas to prata izdarīt, tas, kā vecmāmuļa bija teikusi, tikšot vēl šai pašā gadā pie jaunām drēbēm.
Nicinātā puķe šai gadījumā bija pareģa lomā.
— Vai redzi? — jautāja saules stars. — Vai redzi, kāds viņai skaistums, kāda cieņa?
— Jā, bērnu acīs! — ābeļzars nievājoši atbildēja.
Tīrumā ieradās veca sieviņa ar trulu nazi bez spala. Viņa
raka cūkpieņu saknes un vilka tās ārā. Dažas viņa sakaltēja kafijai, citas nesa uz aptieku pārdot.
— Skaistums taču ir kaut kas augstāks, — ābeļzars sacīja. — Tikai izredzētie nonāk daiļuma valstībā! Starp augiem ir tāda pati starpība kā starp cilvēkiem, un starpībai ir jābūt!
Saules stars veltīgi runāja par dabas mātes bezgalīgo mīlu, kas izpaužas daudzveidības radīšanā, un par visa laba taisnīgu sadalīšanu laikā un mūžībā.
— Tā tikai tu domā! — ābeļzars atbildēja un novērsās.
Istabā ienāca cilvēki, un kāda jauna meitene nesa kaut ko
paslēptu starp platām, zaļām lapām. Nesamais šķita vārīgs un glezns, un ne mazākā vēja pūsmiņa nedrīkstēja to skart. Pat ābeļzaru nebija tā nesuši! Lielās lapas visai uzmanīgi atbīdīja, un tad nāca redzams nicinātās cūkpienes smalkais, spalvotais sēklu vainags. Tā bija viņa, kas tik piesardzīgi noplūkta, tik uzmanīgi nesta, lai nenokristu neviena pūku bulta, kas veidoja gaisīgo bumbu un bija tik vaļīgi piestiprināta. Meitene maigi turēja to pirkstos, apbrīnoja skaisto veidu, gaisīgo dzidrumu, gluži īpatno sakopojumu, šo viena mirkļa daili, ko vējš tik viegli varēja iznīcināt.
— Skat, cik brīnišķīgi pievilcīgs ir šis dūnu zieds! — meitene sacīja. — Es to gleznošu kopā ar ābeļzaru, kuru visi atzīst par tik bezgala skaistu. Tomēr arī šī vienkāršā puķe ir saņēmusi savu velti no dabas māmuļas, lai gan pavisam citādā izpausmē. Kaut tie ir tik dažādi, tomēr abi ir dailes valstības bērni!
Un saules stars noskūpstīja cūkpienes pūkas un arī ziedošo ābeļzaru, kura ziedlapas šķita pietvīkstam kauna sārtumā.