REIZ BIJA pieci zirņi vienā pākstī. Viņi bija zaļi, pāksts bija zaļa, tāpēc viņi domāja, ka visa pasaule esot zaļa, un tā jau arī bija. Pāksts auga un zirņi tāpat; viņi pielāgojās savam mājoklim un sēdēja visi vienā taisnā rindā. Saule spīdēja un sildīja pāksti, lietus mazgāja to tīru, un pāksts jutās omulīgi: dienu gaišs, nakti tumšs, taisni tā, kā tam jābūt. Zirņi kļuva aizvien lielāki un aizvien biežāk sāka prātot, jo kaut ko taču vajadzēja darīt, kamēr tā sēž. "
— Vai man mūžīgi būs te jāpaliek? — pirmais ierunājās. — Kad tikai nekļūstu ciets aiz ilgās sēdēšanas! Man šķiet, ka ārā ir citāda dzīve, es kaut ko tādu nojaušu.
Nedēļas pagāja; zirņi kļuva dzelteni un pāksts tāpat.
— Visa pasaule ir dzeltena, — viņi sacīja, un viņiem atkal bija taisnība.
Tad viņi sajuta tādu kā rāvienu; pāksts tika noplūkta, nonāca cilvēka rokā un tika kopā ar dažām citām pākstīm iebāzta svārku kabatā.
— Nu drīz vērs mūsu māju vaļā, — zirņi teica un nepacietīgi gaidīja, kas notiks.
— Es gan gribētu zināt, kurš no mums atnesīs vislielāko labumu, — pats mazākais zirnis ieteicās. — Ceru, ka to mēs drīz uzzināsim.
— Mani tas nemaz neinteresē, — lielākais zirnis atbildēja.
— Knaks! — pāksts pārsprāga, un visi pieci zirņi izbira spožā saules gaismā; viņi atradās bērna plaukstā. Kāds puika turēja viņus saujā un sprieda, ka tie esot taisni kā radīti viņa pūšamajam stobram. Viņš ielika suņuburkšķa stiebrā, kam bija caurs vidus, vienu zirni un izšāva to.
— Nu es lidoju tālā pasaulē! Turiet mani, ja varat! — sauca pirmais zirnis — un projām viņš bija.
— Es lidošu taisni uz sauli, — sacīja otrs, — tā ir tikai liela pāksts, nekas vairāk un man piemērota.
Un viņš aizlidoja.
— Mēs gulēsim, vienalga kur arī nokļūsim, — teica abi nākamie, — bet, šķiet, mēs aizriposim krietni tālu. — Vispirms viņi noripoja zemē, iekams iekļuva suņuburkšķa stiebrā, un tad aizlidoja pāri dārza sētai.
— Lai notiek kas notikdams! — nočukstēja pēdējais un tika izšauts gaisā. Viņš uzkrita uz jumtistabiņas loga apmales, tur bija plaisa, tanī atradās sūnas un mīksta zeme, kur viņš iegrima. Tur nu viņš palika noslēpies, bet aizmirsts netika ne viņš, ne viņa vēlēšanās darīt labu.
Jumtistabiņā dzīvoja nabaga sieviete, kura dienu gāja krāsnis tīrīt, pat malku zāģēt un citus smagus darbus darīt, jo bija strādīga un čakla, tomēr trūcīga, tāpēc ka par viņas darbu maz maksāja. Mājās palika viņas pusaudze meitiņa, vārga un bāla, veselu gadu jau nogulējusi uz gultas, ne īsti mirēja, ne dzīvotāja.
— Viņa aizies pie vecākās māsiņas, — tā māte sev sacīja.
— Man bija divi bērni, bet es nevarēju viņus apgādāt, tāpēc viens nomira. Es tik labprāt paturētu šo bērnu, bet baidos, ka arī tas man neizdosies.
Taču mazā meitene nemira. Klusa un pacietīga viņa gulēja visu augu dienu, kamēr māte pelnīja maizi.
Tā pienāca pavasaris un atausa gaišs rīts. Māte patlaban gribēja iet uz darbu, kad saule tik silti iespīdēja pa lodziņu — un slimā meitene palūkojās uz apakšējo rūti.
— Kas tas par zaļu stiebriņu, kas raugās iekšā? Skat, kā tas šūpojas vējā!
Māte piegāja pie loga un mazliet pavēra to.
— Kādi brīnumi, — viņa sacīja, — tas ir zirnis, kas te raisa savas zaļās lapas. Kā tas nokļuvis pie mums? Nu tev ir pašai savs puķu dārzs!
Gulta ar slimo tika piebīdīta tuvāk logam, lai meitene redzētu zirni augam, bet māte aizgāja uz darbu.
— Māt, es zinu, ka kļūšu vesela, — meitene vakarā sacīja.
— Dienu saule tā sildīja mani, mazais zirnītis tik aši stiepjas garumā, un es arī drīz celšos augšā un iešu ārā saulē!
— Lai nu tā būtu! — māte noteica, lai gan neticēja, ka tā varētu notikt. Tomēr zaļo stiebriņu, kas bērnam bija iedvesis cerības uz dzīvi, viņa piesēja pie kociņa, lai vējš to nenolauztu. Viņa piestiprināja arī pavedienus pie loga apmales un piesēja to galus pie ietvara augšas, lai zirnim būtu pie kā pieķerties un ap ko vīties, ja tas augs garāks vai saceros, un zirnis arī to darīja.
— Skat, mūsu zirnis sāk jau grasīties ziedēt! — māte kādu rītu iesaucās, un nu ari viņai radās cerība, ka slimais bērns izveseļosies. Viņa aptvēra, ka pēdējā laikā meitene žirgtāk runājusi, agri no rīta jau pati cēlusies sēdus gultā un mirdzošām acīm vērojusi savu puķu dārzu ar vienīgo stādu. Pēc nedējas
meitene jau varēja izkāpt no gultas. Laimīga viņa sēdēja siltajā saulē; logs stāvēja vaļā, un aiz tā krāšņos, sarkanbaltos ziedos šūpojās leknais zirņa stāds. Meitene pielieca galvu tuvāk un noskūpstīja maigos ziedus. Viņai tā bija īsta svētku diena.
Māte bija bezgala priecīga, to redzot, un nezināja, kā pateikties zirnim, kas šos brīnumus bija radījis.
Bet pārējie zirņi? Jā, tas, kas gribējis doties plašā pasaulē, nonāca baloža guzā. Abus slinkos brāļus aprija pīles, tā ka var sacīt — arī viņi izrādījās kaut kam derīgi. Ceturtais, kas bija lielījies nokļūt līdz saulei, ievēlās notekā un gulēja tur dienām un nedēļām, kamēr sasmakušajā ūdenī tā sabrieda, ka pats brīnījās.
— Es esmu tik apbrīnojami resns, ka laikam drīz pārsprāgšu, — viņš sacīja. — Mēs bijām pieci no vienas pāksts, bet es neticu, ka jel viens būtu apvēlies tik glīti apaļš kā es. Nudien es esmu pats ievērojamākais no mums visiem!
Un noteka viņam piekrita.
Bet pie jumtistabiņas lodziņa stāvēja meitene. Acis viņai mirdzēja, vaigi sārtojās, viņa izstiepa tievās rociņas pār ziedošo zirni un pateicās tam par savu izveseļošanos.