KĀDAS KARAĻA VALSTS nomalē dzīvoja vecs tēvs, kam bija divi dēli. Abi uzskatīja sevi par tik gudriem un atjautīgiem, ka jau ar pusi šo īpašību būtu pieticis labai slavai. Viņi dzīrās bildināt princesi, jo tā bija izlaidusi ziņu pa visu valsti, ka ņemšot to par vīru, kas neesot uz mutes kritis un protot labi izlikt vārdus.
Abi brāļi gatavojās uz bildināšanu veselu nedēļu, jo gribēja atkārtot savas gudrības. Viens zināja no galvas visu la
tīņu valodas vārdnīcu un piedevām trīs vietējās avīzes gadagājumus, un to visu viņš varēja uzskaitīt, no kura gala vien vajadzēja. Otrs bija iedziļinājies likumos un prata pateikt no galvas, kādas tiesības un pienākumi ir katra amata pārstāvim, tāpēc viņš domāja, ka varot runāt arī par valsts lietām un sadot sutu, kam pienākas. Vēl viņš mācēja izšūt bikšturus ar rozītēm un dažādiem līkumiem, jo viņam bija varen izveicīgi pirksti. Tātad, kā redzat, zemē metami šie brāļi nebija.
— Es dabūšu princesi par sievu! — abi sauca kā vienā mutē, un vecais tēvs iedāvāja katram lepnu zirgu, ar ko jāt precībās. Tas, kurš zināja no galvas vārdnīcu un avīzes, dabūja staltu melni, bet likumu pratējs brašu sirmi. Abi iezieda lūpas ar zivju eļļu, lai vārdi apaļāk veltos, un posās ceļā. Visa saime sanāca pagalmā, lai noskatītos, kā viņi sēžas zirgos. Un tanī brīdī nejauši ieradās arī trešais dēls, jo īstenībā tēvam bija trīs dēli, tikai trešo neviens par pilnu neņēma. Viņam prāts nenesās uz augstām gudrībām kā viņa brāļiem, bet gan uz āzēšanos un joku dzīšanu, tāpēc viņu sauca par muļķa Ansi.
— Ehē! — iesaucās muļķa Ansis. — Uz kurieni tad nu? Un tik glauni uzcirtušies!
— Uz karaļa pili bildināt princesi! Kā tad tu nezini to, par ko runā lieli un mazi? — Un abi brāļi pastāstīja viņam visu stāstāmo.
— Kociņ nolokāms! Tur man arī jāiet! — muļķa Ansis iesaucās, bet brāļi tikai nosmējās un jāja projām.
— Tētiņ, dod man arī zirgu! — muļķa Ansis lūdzās. — Man uznāca varena patika uz precēšanos! Ja princese ņems mani — labi, ja neņems, tad es ņemšu viņu, bet dabūt es viņu dabūšu!
— Nemuldies par tukšu! — tēvs uzsauca. — Nekāda zirga tu nedabūsi. Vai tu esi kādā gudrībā ielauzījies? Vai māki izlikt vārdus kā uz delnas? Tīrā laime, ka man ir divi gudri dēli, tie man kaunu nedarīs!
— Ja man nedod zirgu, tad ņemšu āzi, — muļķa Ansis nolēma, — jo tas man tik un tā pieder un panest mani arī var.
Sacīts — darīts. Viņš uzsēdās ačgārni uz āža, iespieda papēžus āža mīkstumos un aizdrāzās pa lielceļu kā viesulis. Smiltis vien nokūpēja.
— Es naku, es naku! — sauca muļķa Ansis un dziedaja ta, ka visas malas skanēja:
— Trādi, rīdi, āža kāja, Kur tas ceļš uz pili iet? Veriet vārtus kam vērdami, Ansim vārtus atveriet!
Brāļi turpretī jāja lēni un prātīgi, pārcilādami atmiņā gudros izteicienus, kurus gribēja likt lietā, jo viss ir iepriekš labi apsverams.
— Ei, — uzsauca muļķa Ansis, — es arī esmu klāt! Skat, ko uzgāju uz lielceļa! — viņš parādīja brāļiem beigtu vārnu.
— Stulbenis! — brāļi noteica. — Ko tu ar to iesāksi?
— Ar vārnu, vai? Es to iedāvināšu princesei!
— Dāvini vien! — brāļi nosmējās un jāja tālāk.
Necik ilgi, te muļķis atkal panāca viņus.
— Ei, es atkal esmu klāt! Skat, ko es atradu, tas vis katru dienu uz lielceļa nemētājas!
Brāļi atskatījās, lai redzētu, ko šis īsti atradis.
— Muļķi, — viņi teica, — tā taču ir ar skārdu apsista koka tupele. Vai to tu arī dāvināsi princesei?
— Skaidrs, ka dāvināšu, — muļķa Ansis atbildēja, un brāļi nosmējās un jāja tālāk. Viņi bija jau labu gabalu pajājuši, kad muļķa Ansis panāca viņus.
— Rata tā, tratatā, es atkal esmu klāt! — viņš gavilēja. — Nē, man veicas aizvien labāk, nav vārdam vietas!
— Ko nu tu esi atradis?
— Ei, tā tik ir manta! Kā princese par to priecāsies!
— Tie taču ir šķīsti dubļi, laikam tepat no grāvja pasmelti.
— Pareizi, bet tie ir pirmā labuma, re, kā līst starp pirkstiem! Un man ir pilnas kabatas!
Taču brāļi nu bija atkārtojuši savus galvas gabalus un drāzās uz priekšu tā, ka oļi juka un dzirksteles šķīda. Tāpēc viņi ieradās pie pils vārtiem veselu stundu agrāk nekā muļķa Ansis. Preciniekiem izsniedza numurus un sastādīja pa seši rindā. Viņi stāvēja tik cieši cits pie cita, ka ne roku pakustināt, un labi vien bija, citādi viņi būtu saviem kaimiņiem ādu pār acīm novilkuši, lai tiktu vaļā no sāncenšiem.
Milzīgi ļaužu bari ielenca karaļa pili un spiedās pie logiem, lai redzētu, kā princese pieņem preciniekus. Pagaidām gan preciniekiem neveicās: līdzko kāds dižmēlis iegāja pils zālē, tā viņam mute kā kritin aizkrita ciet.
— Neder! — princese tikai noteica. — Metiet viņu ārā!
Beidzot pienāca kārta tam brālim, kas zināja no galvas vārdnīcu un trīs gadagājumus avīžu. Viņš cienīgi iegāja pilī. Grīda neganti čīkstēja, griesti bija no spoguļstikla, tur viņš redzēja sevi stāvam uz galvas, pie katra loga sēdēja trīs skribelmaņi, un pats galvenais grozījās zāles vidū. Viņi pierakstīja visu, kas tika runāts, lai to ievietotu avīzēs, ko tad ikkatrs varētu nopirkt par grasi uz visiem ielu stūriem. Krāsns bija tā pārkurināta, ka zvēroja vien, jo karalis bija jau gados un dikti salīgs.
— Vai, cik te traki karsts! — precinieks iesaucās.
— Jā, mans tēvs sadomājis cept gailēnus, — princese atbildēja.
Precinieks saprata, ka nu vajadzētu teikt kaut ko atjautīgu, bet visas latīņu parunas un avīžu gudrības bija kā ar slaucīšanu izslaucītas no galvas. Viņš stāvēja kā aita un varēja pār- dabūt pār lūpām tikai vienu vārdu:
— Mē!
— Neder! — princese teica. — Arā!
Ienāca otrs brālis.
— Vai, cik te traki karsts! — viņš iesaucās.
— Jā, mans tēvs sadomājis cept gailēnus, — princese atbildēja.
— Koā? — šis nopēkšķēja, un skribelmaņi to tūliņ pierakstīja.
— Neder! — princese teica. — Arā!
Nu pienāca muļķa Anša kārta, un viņš iejāja zālē uz sava āža.
— Ūja vējš, kas te par sutu! — viņš teica.
— Jā, mans tēvs sadomājis cept gailēnus, — princese atbildēja.
— Vareni! — muļķa Ansis nopriecājās. — Tad jau es varēšu izcept ari savu vārnu.
— Cep vesels, — princese atļāva, — bet kur tu viņu cepsi? Man nav ne pannas, ne iesma.
— Par to man maza bēda, — muļķa Ansis atteica. — Ja nevar cept, tad sautēsim, jo man ir sautējamais katls.
Viņš izvilka no azotes veco koka tupeli un ielika tanī vārnu.
— Nu gan iznāks brangs mielasts, — princese sacīja, — vēl tikai trūkst majonēzes, ar ko aizdarīt mērci.
— Tās mantas man ir atliku likām, — muļķa Ansis atbildēja un izgrāba no kabatas pilnu sauju dubļu.
— Tas man patīk, tu māki labi izlikt vārdus, — princese teica. — Mēle tev īstā vietā, un man nebūtu iebildumu ņemt tevi par vīru. Bet vai tu zini, ka ik vārds, ko mēs runājam, tiek pierakstīts un rīt parādīsies avīzēs? Tu redzi, pie katra loga sēž trīs skribelmaņi un zāles vidū grozās pats galvenais skribelma- nis. Tas ir pats sliktākais no visiem, jo viņš neko nesaprot no tā, ko te runā! Tu nemaz iedomāties nevari, kas rīt būs lasāms avīzēs!
To viņa sacīja, lai muļķa Ansi pabiedētu un redzētu, kādu ģīmi viņš rāda. Skribelmaņi sāka zvaigāt, un tintes klekši krita uz grīdas.
— Ak tad šitie ir tie kundziņi, kas pieskribelē avīzes ar visādiem pekstiņiem! — muļķa Ansis iesaucās. — Nu, tad es vismaz tam galvenajam likšu trūkties!
Un viņš apgrieza kabatas otrādi un sameta visus dubļus galvenajam skribelmanim ģīmī.
— Smalki nostrādāts! — princese priecājās. — Man tas nebūtu nācis prātā, bet tas nekas. Mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Tā muļķa Ansis kļuva par karali, dabūja sievu un kroni, nosēdās tronī un sāka valdīt. Un to visu mēs gluži svaigu izlasījām avīzē, kur skribelmaņu amata meistari to bija ievietojuši. Kas grib, lai tic viņiem, liegts tas nav.