ĀTRSKRĒJĒJIEM bija paredzēta godalga, pat divas godalgas, viena liela un otra maza, par vislielāko ātrumu, ko vien kāds spēj attīstīt, tikai nevis vienā skrējienā, bet kopumā par visu gadu. — Skaidrs, ka man pienācās pirmā godalga, — zaķis pašapzinīgi sacīja. — Taisnībai jāvalda pasaulē — vismaz tad, kad žūrijas komitejā sēž radi un labi draugi, — bet, ka gliemezis saņēma otro godalgu, to es izjūtu gandrīz kā personīgu apvainojumu.
— Es teikšu ko citu, — čīkstēja sētas miets, kas bija aicināts par liecinieku godalgu sadalīšanā. — Vienmēr jāņem vērā centība un laba griba, tā sacījušas daudzas cienījamas personas, un man atliek tikai tām pievienoties. Tiesa, gliemezim pagājis pusgads, kamēr viņš ticis pāri pelavu pūnītes slieksnim, un ir tad vēl viņš nodarījis sev pāri tai lielajā steigā, jo salauzis atslēgas kaulu, taču viņš ziedojis skriešanai visus spēkus un vēl skrējis ar māju uz muguras. Tas ir aizgrābjoši un aizkustinoši, tāpēc otrā godalga ir pelnīti izsniegta.
— Ar mani taču arī vajadzēja rēķināties, — vīteroja bezdelīga. — Vai tad neviens neredz, cik strauji es lidoju, cik veikli apsviežos? Un vai neviens nezina, cik tālu esmu bijusi?
— Tā ir jūsu nelaime, — sētas miets aizrādīja. — Jūs esat pārāk šaudīga. Līdzko te apmetas aukstāks, jums jau tūliņ ārzemes prātā. Jums nav nekādas tēvzemes mīlestības.
— Bet es taču katru pavasari atgriežos! — bezdelīga aizstāvējās. — Kā tad to lai sauc? Un, ja es visu ziemu nogulētu tīrelī, vai tad mani uzskatītu par lielāku patrioti?
— Atnesiet no vecās tīreļa dūkstenīcas apliecību, ka esat nogulējusi ziemu savā tēvzemē, tad mēs parunāsim, — sētas miets nosolījās.
— Es gan biju pelnījis pirmo, nevis otro godalgu, — gliemezis purpināja. — Vismaz to es varu svēti apliecināt, ka zaķis skrien tikai aiz gļēvulības, jo vienmēr iedomājas, ka viņam
ienaidnieki uz papēžiem. Es turpretī padarīju skriešanu par savas dzīves uzdevumu un, īstenodams šo savu sūtību, esmu kļuvis par invalīdu. Ja vispār kāds ir pirmās godalgas cienīgs, tad tas esmu es! Bet es jau neprotu ne plātīties, ne pielīst — tādu rīcību es varu tikai nicināt!
Un gliemezis nospļāvās.
— Es gan varu apzvērēt, ka ikviena godalga, par ko nodota mana balss, ir ilgstošu pārdomu auglis un piešķirta pēc tiesas un taisnības, — ņēma vārdu robežstabs mežmalā. — Man vienmēr pirmajā vietā ir kārtība, apdomība un apsvēršana. Jau septīto gadu man bijis gods piedalīties godalgu piešķiršanā un nodot savu balsi par cienīgāko kandidātu. Es jums pateikšu, kas dzīvē ir galvenais: tas ir stingrs pieturas punkts. Tāds man ir, jo citādi es šeit tik ilgi nestāvētu, un tas ir alfabēts. Šoreiz es nolēmu, ka pirmo godalgu dabūs pēdējais alfabēta burts un otro — septītais no sākuma. Esiet tik laipni un pārliecinieties paši: pēdējais burts alfabētā ir Z un septītais no sākuma — G. Nākamgad es balsošu par alfabēta pirmā burta aplaimošanu ar pirmo godalgu — to laikam saņems auns — un otro dabūs septītais burts no beigām; redzēsim, kas tas būs, tam vēl laika diezgan. Tā ir kārtība un likumība, un neviens neko nevar pārmest.
— Ja es nebūtu žūrijas komitejā, tad būtu noteikti balsojis pats par sevi, — domīgi noteica ēzelis. — Nevajag uzsvērt tikai ātrumu, ar kādu katrs tiek uz priekšu; ir arī vēl citas — ne mazāk svarīgas īpašības, piemēram, cik lielu vezumu attiecīgā persona spēj pavilkt, bet to es šoreiz neizvirzīju par priekšnoteikumu. Es neizcēlu arī zaķa gudrību, kādu viņš parāda bēgot, ne arī viņa viltību, ar kādu viņš pēkšņi palecas sānis un sajauc vajātājiem pēdas. Ir vēl kaut kas cits, ko diemžēl mūsu laikos pienācīgi nenovērtē, kaut gan tā nedrīkstētu būt, — tas ir skaistums, kas vienmēr jāpatur acīs. Kad es paskatījos uz zaķa skaistajām, labi noaugušajām ausīm, tad nevarēju vien nopriecāties, cik tās ir garas un slaidas. Man šķita, ka es redzu pats sevi jaukajās bērnības dienās, un tāpēc es balsoju par zaķi!
— Cst! — iesīcās muša. — Es nerunāšu gari, tā būs tikai tāda maza piezīme. Gribu teikt, ka esmu ne vienu vien zaķi noskrējusi savā mūžā. Nesen es vienam sadragāju kreiso pakaļkāju — proti, es sēdēju uz ātrvilciena lokomotīves, to es bieži daru, tad pats vislabāk var novērot savu ātrumu. Kāds jauns zaķis labu laiku skrēja lokomotīvei pa priekšu — viņam jau nebija ne jausmas, ka es uz tās braucu. Beidzot viņš saprata, ka nenoskries mani, un metās sānis, bet bija par vēlu. Zaķis palika guļam, bet es braucu tālāk. Tas nozīmē uzvarēt zaķi, bet es pat nepiesakos uz pirmo godalgu!
— Man gan šķiet, — domāja meža roze, tikai neko nesacīja, kaut gan nebūtu bijis par sliktu, ja viņa būtu izsacījusi savas domas, — man gan šķiet, ka tiklab pirmo, kā otro godalgu ir pelnījis saules stars. Viņš vienā mirklī noskrien neizmērījamo ceļu no saules līdz mums, turklāt viņām tāds spēks, kas liek visai dabai uzmosties, un tāds skaistums, ka mēs, rozes, viņu ieraugot, tvīkstam un smaržojam. Nesaprotu, kāpēc žūrijas komiteja nav par viņu domājusi. Ja es būtu saules stars, tad viņi dabūtu saulesdūrienu par tādu nevērību. Tas viņus padarītu dulnus — bet tādi jau viņi .kļūs arī paši no sevis. Es neteikšu neko, — meža roze nolēma. — Lai mežā valda miers! Ir taču tik jauki ziedēt, smaržot un dzīvot — dzīvot dziesmās un teiksmās un zināt, ka saules stars pārdzīvos mūs visus!
— Kāda ir pirmā godalga? — prasīja slieka, kura bija nogulējusi godalgu piešķiršanas svinīgo brīdi un nule ieradusies.
— Pirmā godalga ir brīva ieeja kāpostu dārzā, — ēzelis paskaidroja. — Varu lepoties, ka tas ir mans ierosinājums. Es jau paredzēju, ka to dabūs zaķis, tāpēc kā domājošs un aktīvs žūrijas komitejas loceklis centos laikus parūpēties par viņa interesēm. Zaķis tagad ir nodrošināts. Gliemezis drīkst sēdēt uz žoga un laizīt sūnas un saules gaismu. Ir paredzēts, ka viņš būs nākamā gada žūrijas komitejā, kad vajadzēs piespriest godalgas, jo ir ļoti svarīgi, lai tur būtu kāds speciālists. Varu teikt, ka lieku lielas cerības uz nākotni, jo sākums mums ir daudzsološs!