REIZ BIJA divi gaiļi; dzīvais uz mēslu kaudzes, skārda gailis — uz jumta kores. Augstprātīgi bija abi, bet kurš no viņiem vairāk vērts? Pasaki mums savu atzinumu — mēs pagaidām paturēsim savas domas pie sevis.
Vistu pagalmā vienu stūri atdalīja dēļu žogs, aiz kura atradās mēslu kaudze, un uz tās auga un brieda ražena melone, kurai tur bija tik silti kā lecektī. Viņa bija ļoti apmierināta ar sevi.
— Par meloni vajag prast piedzimt! — viņa sacīja. — Protams, kurš katrs to nevar, bez tam jālaiž arī citi pie vārda. Vistas, pīles un visi blakuspagalma iemītnieki tāpat ir dabas radība. Uz gaili, kas sēž uz žoga, es vienmēr raugos no apakšas uz augšu; viņam noteikti cita vērtība nekā skārda gailim uz jumta. Tas ir gan augsti nostatīts, bet neprot ne pačīkstēt, kur nu vēl dziedāt! Viņam nav ne vistu, ne cāļu, viņš domā tikai par sevi un aiz bezdarbības svīst apsūbējumu. Nē, mūsu sētas gailis — tas gan ir vīrs! Viņš dejo, nevis soļo! Viņa «ķika- rigā!» ir mūzika, un, kad viņš dzied, tad visiem skaidrs, kas ir bazūne. Kaut viņš apciemotu mani! Un, ja arī viņš aprītu mani ar visu kātu un lapām, tā tomēr būtu svētlaimīga nāve!
Pēkšņi uznāca briesmīgs negaiss; vistas, cāļi un pat gailis meklēja patvērumu. Vējš apgāza dēļu žogu un grūda no jumta dakstiņus zemē. Vienīgi skārda gailis nekustējās un sēdēja korē kā pienaglots, viņam pat prātā nenāca pagrozīties vējam līdzi. Viņš bija jauns, nesen taisīts, bet acīmredzot jau vecs piedzimis un, kaut ārēji izskatījās pēc putna, tomēr nemaz nelīdzinājās zvirbuļiem, bezdelīgām un citiem putniem, kas laidelējās debesu klajā. Viņš tos nicināja: tie esot tikai tādi sīki čiep- stētāji, ikdienišķi radījumi, nožēlojamas dvēselītes. Baloži gan esot apjomā prāvāki, viņu spožās spalvas laistoties kā perlamutrs, viņi gandrīz varētu noderēt par vēja rādītājiem, ja vien nebijuši tik resni un stulbi un neveltītu visas domas un
prātus vēdera pildīšanai. Un kā sarunu biedri viņi esot pārāk aprobežoti un garlaicīgi.
Vēja rādītājs pazina arī gājuputnus, kuri viņu šad un tad apciemoja, pastāstīdami viņam satricinošus notikumus — asiņainas sadursmes ar plēsīgiem putniem, kuri uzglūn spārnotajām karavānām, kas dodas uz svešām zemēm. Tas bija kas jauns un interesants, bet tikai pirmo reizi. Vēlāk, to vēja rādītājs zināja, gājuputni mēdza atkārtoties, stāstīja vienu un to pašu un kļuva apnicīgi. Viņi bija garlaicīgi, viss bija garlaicīgs, ne ar vienu nebija vērts tuvāk iepazīties, jo tad ikviens un ikkatrs izrādījās neinteresants un pliekans.
— Pasaule ir pelnījusi tikai nicināšanu, — vēja rādītājs secināja. — Viss ir viena vienīga aplamība un garlaicība!
Vēja rādītājs uzskatīja sevi par visai izsmalcinātu, lai gan īstenībā bija vīzdegunis un iedomības pūslis. Sīs viņa īpašības neapšaubāmi būtu ieinteresējušas meloni, bet viņas acis redzēja tikai sētas gaili, un tas patlaban atradās gluži tuvu.
Vējš bija apgāzis dēļu žogu, bet negaiss norimis.
— Kā jums patika vējagaiļa dziesma? — sētas gailis prasīja vistām. — Mazliet parupja, vai ne? Tai trūka elegances.
— Tā, tā, tā, — vistas piekrita. — Kā tad citādi?
Vistas un cāļi pienāca pie mēslu kaudzes, un gailis uzkāpa
uz tās ar liela vīra soļiem.
— Lecekts dārzeni! — viņš uzrunāja meloni, un šais divos vārdos melonei atklājās gaiļa augstā izglītība, un viņa nemaz vairs nejuta, ka tika saknābta gabalu gabalos.
Svētlaimīga nāve!
— Tek, tek, tek! — gailis sauca. — Uz saēšanos! Uz saē- šanos!
Vistas un cāļi saskrēja lielā barā, jo, kur skrien viens, tur citi metas pakaļ. Viņi ēda meloni, kladzināja, čiepstēja un uzlūkoja gaili augstā bijībā.
— Ķikarigā! — viņš dziedāja. — Cālēni tūliņ kļūs par lielām vistām un gaiļiem, līdzko es to pavēstīšu visas pasaules vistu pagalmiem!
Vistas un cāļi sajūsmā cilāja spārnus, bet gailis pasludināja viņiem'jaunu vēsti:
— Ari gailis var izdēt olu! Un vai jūs zināt, kas no šīs olas izšķilsies? No šīs olas izšķilsies pūķis! Pūķa skatienu neviens nevar izturēt, arī cilvēki ne, tāpēc viņi neliek perēt gaiļa olas. Tagad arī jūs zināt, kas no manis var rasties un kāds vispasaules dižgailības iemiesojums es esmu!
Un viņš sasita spārnus, sekste viņam pietvīka un saslējās, un viņš dziedāja tā, ka viss pagalms notrīcēja. Visai viņa draudzei tirpas skrēja pār kauliem, taču vistas lepojās, ka viens no viņu cilts ir vispasaules dižgailības iemiesojums.
— Lūk, lūk, lūk! — vistas sauca, rādīdamas cāļiem uz gaili. — Sak, sak, sak, kas viņš ir! Sak, sak, sak, kas viņš ir! — Un, kad cāļi nemācēja atbildēt, tad uzbārās: — Kā, kā, kā to var nezināt! Kā, kā, kā to var nezināt!
Viņas klaigāja tik skaļi, ka vēja rādītājs gribot negribot to visu dzirdēja.
— Blēņas un salti meli! — viņš nočirkstēja. — Gailis olas nedēj, un es esmu par slinku, lai tās dētu. Ja es gribētu, tad varētu izdēt vējaolu, bet pasaule nav vienas vējaolas vērta. Pasauli var tikai nicināt, un es vairs negribu te ilgāk sēdēt.
Un viņš nolūza un nokrita zemē, taču nenosita sētas gaili, kā klusībā bija vēlējies, — vismaz vistas to svēti apgalvoja.
Bet kā jūs domājat? Vai tomēr nav labāk kaut vai vistas ganīt nekā nolūzt aiz tīras vīzdegunības un uzpūtības?