BIJA SPALGS SALS, zvaigžņotajās debesīs ne mazākās vēsmiņas. — Bum! — kāds vecs pods tika nomests pie kaimiņu namdurvīm. — Pif, paf! — norībēja bise. Visi apsveica Jauno gadu; bija Jaungada nakts. Pulkstenis patlaban sita divpadsmit. — Turū, turū! — tur pienāca pasts. Lielie pasta rati āp- stājās pie pilsētas vārtiem; tie veda divpadsmit pasažierus, vairāk vietu nebija, visas bija aizņemtas.
— Urā! Urā! — skanēja namos, kur cilvēki aizvadīja veco gadu un nupat bija pacēluši piepildītās glāzes, lai, saskandinot tās, vēlētu cits citam laimīgu Jauno gadu.
— Laimi Jaunā gadā! — viņi sauca. — Laimi un veselību, mīlu, mazu sieviņu! Daudz naudas! Visas bēdas prom!
Jā, to vēlēja cits citam un tāpēc saskandināja glāzes, un pasts stāvēja pie pilsētas vārtiem ar svešiem viesiem, divpadsmit ceļotājiem.
Kas tie bija par cilvēkiem? Viņiem bija pases un mantas klāt, jā, viņi veda pat dāvanas tev un man, un visiem cilvēkiem pilsētā. Kas bija šie svešinieki? Ko viņi gribēja un ko veda sev līdzi?
— Labrīt! — viņi uzrunāja sardzi pie vārtiem.
— Labrīt! — sardze atbildēja, jo pulkstenis jau bija nositis divpadsmit.
— Jūsu vārds? Jūsu nodarbošanās? — sardze prasīja tam, kas bija pirmais izkāpis no ratiem.
— Paskatieties pasē! — tas atteica. — Es esmu es! — Viņš arī bija ražens puisis, ietērpies lāčādas kažokā un siltos zābakos. — Es esmu tas vīrs, uz kuru jo daudzi liek cerības. Pienāc rītdien, tad saņemsi Jaungada dāvanu! Es mētājos ar šiliņiem un dālderiem, apdāvinu, rīkoju balles, pavisam trīsdesmit vienu balli, vairāk nakšu manā rīcībā nav. Tiesa, mani kuģi ir iesaluši, bet kantorī ir silti un omulīgi. Es esmu lieltirgotājs un saucos Janvāris. Man līdzi ir tikai rēķini.
Nu bija kārta nākamajam. Tas bija jokdaris, teātra direktors, viņš rīkoja masku balles un visādas izpriecas, kādas vien var iedomāties. Viņa bagāža bija liela muca.
— No šīs mucas mēs Metenī izdabūsim kaut ko labāku par kaķi[2],— viņš teica. — Es gribu visu kārtot un gādāt prieku, jo man no visas ģimenes ir pats īsākais mūžs — tikai divdesmit astoņas dienas. Jā, dažkārt man piemet vēl vienu dienu klāt, bet tam jau maza nozīme. Urā!
— Jūs nedrīkstat tik skaļi brēkt! — sardze brīdināja.
— Protams, es to drīkstu, — viņš atbildēja. — Es esmu princis Karnevāls un ceļoju ar Februāra vārdu.
Nu nāca trešais. Viņš izskatījās kā iemiesots gavēnis, tomēr turēja degunu augsti, jo bija rados ar «Četrdesmit bruņiniekiem»[3] un arīdzan pareģoja laiku. Tomēr tā nav nekāda ienesīga vieta, tāpēc viņš slavināja gavēšanu. Viņa rota bija vijolīšu pušķītis pogcaurumā, taču tās bija ļoti sīkas.
— Mart, taisies, ka pazūdi! — uzsauca ceturtais un iedun- koja trešo. — Mart, ej sardzes telpās, tur ir punšs. Es to jaušu.
Taču tā nebija taisnība: Aprīlim tikai viens prātā, lai kādu piemānītu. Pēc skata viņš bija brašs, par darbu nedomāja, līksmoja vien. Labā omā viņš uzņēma te augstākus toņus, te zemākus. Lietū un saulē viņš brauca no mājas uz māju.
— Piedevām es esmu arī rīkotājs gan kāzās, gan bēres, arvien varu ir smieties, ir raudāt! Somā man ir vasaras tērps, bet būtu pārāk muļķīgi vilkt to pašlaik mugurā. Jā, tas esmu es. Pilsētā es ieeju zīda zeķēs un ar uzroci!
Tagad no ratiem izkāpa dāma.
— Maija jaunkundze! — viņa teica. Viņai bija vasaras tērps un galošas; zīda kleita skābaržu lapu zaļumā un vizbulītes matos, turklāt viņa tā smaržoja pēc jasmīniem, ka vārtu sardzei vajadzēja nošķaudīties.
— Uz veselībām! — viņa teica, tas bija viņas sveiciens. Viņa bija jauka, turklāt vēl dziedātāja, ne jau uz skatuves, arī uz ielas ne, bet meža dziedone. Viņa mēdza klīst apkārt pa svaigo zaļo mežu un dziedāja pati sev par patiku. Viņas redikilā atradās Kristiānā Vintera «Gravīras kokā», kas varēja sacensties savā pirmreizīgumā ar dižskābaržu mežu, kā arī Riharda «Dzejoļi» — tie smaržoja pēc meža jasmīniem.
— Nu nāk jauns kungs! — sauca ratos, un tad viņš arī ieradās — jauns un smalks, lepns un izskatīgs. Gada visgarākajā dienā viņš rīkoja lepnas dzīres, lai visiem būtu pietiekami laika daudzos ēdienus nogaršot. Viņš varēja atļauties braukt pats savā karietē, taču ieradās pasta ratos kopā ar citiem pasažieriem, jo gribēja rādīt, ka nav augstprātīgs. Viņš nebrauca viens pats, viņu pavadīja jaunākais brālis Jūlijs. Tas bija brašs puisis, vasarīgi ģērbies, ar salmeni galvā. Viņam līdzi bija tikai peldcepure un peldbikses, tas nebija daudz, jo nest mantas karstumā ir apgrūtinoši.
Tad nāca māte, Augusta kundze, dārzeņu lieltirgotāja, viņai piederēja nebrīvē audzētas zivis, viņa lepojās ar zemesīpašnie- cēm, kuras bija tērptas krinolīnā. Viņa bija resna un sakarsusi, pati ķērās pie visa klāt, pati pienesa strādniekiem tīrumā alu. «Ar sviedriem vaigā tev būs savu maizi ēst,» viņa mēdza teikt, «tā stāv rakstīts bībelē. Pēc tam rudenī var svinēt zaļumballes un apkūlības.» Viņa bija ražena mājsaimniece.
Tad atkal nāca kāds vīrs, pēc profesijas krāsotājs, kolorīta meistars Septembris. To jau mežs dabūja just; lapām vajadzēja mainīt krāsu, ja viņš tā gribēja. Mežs kļuva te sarkans, te dzeltens vai brūns. Meistars svilpoja kā melnais strazds, bija čakls strādnieks un apvija savai alus krūzei zaļbrūnas apiņu stīgas; tās rotāja krūzi, un par rotājumu viņam bija sava jēga. Te nu viņš stāvēja ar krāsu podu rokā, vairāk viņam nekā nebija.
Nu sekoja muižas īpašnieks, kurš domāja par zemes aršanu un kopšanu un mazliet arī par medību priekiem. Oktobra kungam bija līdzi suns un bise un kabatā rieksti: knik, knakl Viņam bija liela bagāža un angļu arkls. Viņš runāja par lauksaimniecību. Taču daudz nevarēja sadzirdēt aiz lielās kāsēšanas un šķaudīšanas — tas bija Novembris, kas nu ieradās. Viņam bija iesnas, drausmīgas iesnas, viņš lietoja palagu kabatas lakata vietā, taču viņš gribot meitenes ievadīt jaunajā dienestā. Viņš teica, saaukstēšanās drīz pāriešot, līdzko viņš tikšot pie malkas skaldīšanas, un to viņš taisni gribot, jo esot pēc aroda kokzāģētājs. Vakarus viņš aizvadīja, izgriežot koka slidas, jo zināja, ka pēc dažām nedēļām jau būs vajadzība pēc šāda iepriecinoša apava.
Beidzot izkāpa pēdējā — veca māmiņa ar kāju sildāmo. Viņai sala, bet viņas acis staroja kā dzidras zvaigznes. Viņa turēja rokā puķu podu ar gluži maziņu eglīti. «Tā man jākopj un jāsaučlzē, lai līdz ziemsvētkiem izaug liela — no grīdas līdz griestiem —, ar degošām svecītēm, zeltītiem āboliem un
izgrieztām figūrām izrotāta. Kāju sildāmais silda kā krāsns. Es izvelku pasaku grāmatu no kabatas un lasu priekšā, tā ka visi bērni istabā apklust, bet figūras eglē atdzīvojas un mazais vaska eņģelis egles galotnē izpleš vizuļu zelta spārnus, nolaižas no zaļās galotnes un skūpsta visus lielus un mazus istabā, jā, arī nabaga bērnus ārā, kuri dzied ziemsvētku dziesmu par zvaigzni virs Betlēmes.»
— Nu rati var braukt atkal projām, — sardze sauca, — mums ir pilns ducis! Lai piebrauc citi rati!
— Ļaujiet vispirms tiem divpadsmit pienākt pie manis, — uzsauca sardzes kapteinis, — citam pēc cita! Pases es paturu, tās der katram tikai vienu mēnesi. Kad tas apritēs, es ierakstīšu tur, kā katrs uzvedies. Lūdzu, Janvāra kungs, esiet tik laipns un nāciet tuvāk!
Un tad Janvāris iegāja iekšā.
Kad gads būs pagājis, es tev pateikšu, ko šie divpadsmit tev, man un mums visiem ir atveduši. Pagaidām es to nezinu un viņi paši laikam arī nezina, jo tas ir brīnišķīgs laiks, kurā mēs dzīvojam.