ES TEV PASTĀSTĪŠU kādu stāstu, ko dzirdēju zēna" gados; ikreiz, kad to atceros, man šķiet, ka tas kļuvis skaistāks, jo ar stāstiem ir tāpat kā ar dažiem cilvēkiem — uz vecumu viņi kļūst skaistāki. Uz laukiem tu droši vien esi bijis un redzējis arī dažu labu vecu lauku māju ar salmu jumtu. Uz tā aug sūnas un zāle, bet pašā korē ir svēteļa ligzda, jo svēteli šeit tur cieņā un godā. Mājas sienas jau sašķiebušās, lodziņi mazi, un tikai viens atverams, istabas vidū liela maizes krāsns izriezusi apaļo vēderu, pār žogu liecas ceriņu krūms, un paēnā zem tā zariem ir prāva peļķe, kurā plunčojas viena vai vairākas pīles. Pagalmā ir ķēdes suns, kurš visus aprej, jo tāds ir viņa pienākums.
Taisni tāda māja bija uz laukiem, un tanī dzīvoja vecs pāris, vīrs un sieva. Mantas viņiem bija maz, taču viena manta bija vērtīga — zirgs, kas pārtika no zāles lielceļa grāvjos un žogmalēs. Vecais vīrs jāja ar zirgu uz pilsētu un dažreiz aizdeva viņu kaimiņiem, kuri tad vecīšiem atlīdzināja šo pakalpojumu. Taču vecīši aizvien biežāk sāka runāt, ka prātīgāk būtu zirgu pārdot vai apmainīt pret ko citu, kas labāk noderētu viņu saimniecībā. Bet kas tas varētu būt?
— To tu labāk zināsi, vecais, — sieva sacīja. — Šodien pilsētā ir gadatirgus, aizjāj uz turieni un pārdod zirgu vai apmaini pret ko derīgu. Ko tu darīsi, tas būs labi darīts. Jāj vien uz tirgu!
Viņa apsēja vīram kaklautu, jo prata to labāk nekā vecais pats, sasēja divkāršu cilpu, un tas izskatījās varen skaisti. Atvadoties viņa noskūpstīja vīru un nogludināja ar roku vīra cepuri. Tad viņš aizjāja uz zirga, kas bija vai nu pārdodams, vai apmaināms. Nu, vecais jau zinās, kas darāms.
Saule nežēlīgi svilināja, pie debesīm nemanīja neviena mākonīša. Lielceļš putēja: pa to brauca, jāja vai gāja kājām ļaudis, kas gribēja nokļūt tirgū. No saules tveices nebija nekāda patvēruma.
Ļaužu barā kāds laucinieks dzina govi uz tirgu. Govs bija skaista, cik nu vispār govs var skaista būt.
«Tas nu gan izskatās pienīgs lops!» vecais nodomāja. «Nebūtu nemaz slikta maiņa, ja es dabūtu viņu zirga vietā.»
— Ei, tu ar to govi! — viņš uzsauca. — Vai zini ko? Zirgs, manuprāt, maksā vairāk par govi, bet man tas vienalga, govs man vairāk vajadzīga. Ja tev nav iebildumu, mainīsimies!
— Protams, ka nav, — govs īpašnieks atsaucās, un viņi apmainīja savus lopiņus.
Tas nu bija nodarīts, un vecais būtu varējis mierīgu prātu doties uz mājām, bet viņš taču bija posies uz tirgu un gribēja to redzēt, tāpēc gāja ar govi uz pilsētu.
Viņš naski soļoja un drīz panāca kādu vīru, kas veda saitē aitu. Tā bija "laba, trekna aita ar biezu vilnu.
«Tāda man gan noderētu,» vecais nodomāja. «Vasaru viņai pietiktu zāles grāvjos un žogmalēs, bet ziemu mēs viņu varētu turēt istabā. Pie mūsu mazās rocības aita mums derīgāka par govi.»
— Ei, kaimiņ, vai nemainīsimies?
Aitas īpašnieks bija ar mieru, viņi apmainījās, un vecais devās tālāk.
Pēc brītiņa viņš panāca vīru, kas nesa padusē treknu zosi.
— Tā nu gan ir branga zoss, ko tu nes! —r vecais uzrunāja vīru. — Prieks skatīties, kas tai par mīkstām spalvām! Tāda zoss varen jauki izskatītos mūsmājās, kad to piesietu aukliņā un laistu dīķī peldēt. Mana večiņa tai varētu izēdināt visas ēdiena atliekas, lai saimniecībā nekas neietu zudumā. Vai nemainīsimies? Es tev došu aitu un piedevām vēl lielu paldies.
Zoss īpašniekam nebija ko iebilst. Viņi apmainījās, un vecais dabūja kāroto zosi.
Pilsēta bija tuvu, drūzma augtin pieauga, cilvēki un kustoņi spiedās barā. Viņi soļoja pa ielu, pa ietvēm un arī pa pilsētas vārtu sarga kartupeļu lauku. Pie sarga būdas kašājās viņa vienīgā vista, ko viņš bija piesējis saitē, lai vista nesabītos no ļaužu kņadas, neaizbēgtu un nenomaldītos. Vista bija strupaste, viņa mirkšķināja vienu aci un izskatījās ļoti gudra.
— Kluk, kluk! — viņa teica. Ko viņa ar to gribēja sacīt, es nezinu, bet vecais, vistu ieraudzījis, nodomāja: «Tā ir skaistākā vista, ko esmu jebkad redzējis. Tā pārspēj pat mūsu mācītāja cāļu māti. Sasodīts, šis putns man jādabū! Vista pati vienmēr atradīs kādu graudiņu, no kā pārtikt. Manuprāt, tā būs laba maiņa, ja atdošu zosi pret vistu.»
— Vai nemainīsimies?
— Kāpēc gan ne? — vārtu sargs atbildēja, un viņi apmainīja savus putnus.
Vecais bija paveicis daudz darba, kopš iznācis no mājām, tāpēc jutās noguris, turklāt karstums arī viņu mocīja. Viņam gribējās iedzert kādu vēsu malciņu un kaut ko iekost, lai atgūtu spēkus. Viņš gāja uz krogu un durvīs saskrējās ar kroga puisi, kas nesa cieši piebāztu maisu.
— Kas tev tai maisā? — vecais jautāja.
«Tada man gan noderētuvecais nodoma ja. «Pie mūsu mazās rocības aita mums derīgāka par govi.*
— Krituši āboli, — tas atbildēja, — nesu cūkām.
— Šitādu izšķērdību! Gribētos zināt, ko mana vecene par to teiktu. Pērn mūsu ābelei pie kūdras šķūnīša bija viens vienīgs ābols, to vecene glabāja uz skapjaugšas, kamēr tas sapuva. «Mantu nevar projām mest,» viņa teica, un te viņai būtu vesels maiss tādas mantas. Jā, to es gribu viņai novēlēt!
— Ko jūs man dosiet par šo maisu? — puisis prasīja.
— Ko es došu? Es došu pretī savu vistu.
Viņš atdeva vistu, saņēma pretī maisu un iegāja kroga istabā. Tur viņš maisu pieslēja pie krāsns un devās pie letes. Krāsns bija karsti sakurināta, bet to viņš neievēroja. Krogā bija daudz ļaužu: zirgu tirgotāji, vēršu dzinēji un arī divi angļi, kas bija tik bagāti, ka viņu kabatas vai plīsa no zelta gabaliem. Viņi bija kā uzburti uz derēšanu, par to tūliņ dzirdēsi.
— Css, css!
Kas notika ar krāsni? Āboli sāka cepties.
— Kas ir tai maisā? — angļi jautāja.
— Jā, zināt, tas ir tā . . . — Un mūsu vecais izstāstīja, kā mainījis zirgu, kamēr beidzot nonācis pie āboliem.
— Tagad tu mājās dabūsi kārtīgu kūlienu no savas vecenes! — angļi noklausījušies teica.
— Ko? Kūlienu? Viņa mani noskūpstīs un teiks: «Ko vecais dara, tas labi darīts.»
— Vai gribi derēt? — angļi prasīja. — Lai iet uz simt mārciņām zeltā!
— Es ar svariem neielaižos, ar mēriem skaidrāka padarīšana, — vecais atbildēja. — Dodiet man pūru, bet tam jābūt ar kaudzi. Es lieku pretī pūru ābolu, sevi un savu veceni — tas arī būs pūrs ar pamatīgu kaudzi.
— Lai notiek! Pieņemts! — viņi sita saujā.
Krodzinieks sajūdza zirgus, visi sasēdās ratos un laida rikšiem. Drīz vien mazā mājiņa bija klāt.
— Labvakar, vecen!
— Labvakar, vecais!
— Maiņa izdarīta!
— Jā, tu jau proti savu lietu, — sieva noteica, apskaudama vīru, un ne aci nepameta uz maisu un svešajiem.
— Es iemainīju govi pret mūsu zirgu.
— Paldies dievam! Nu mums būs piens ik dienas, tāpat siers un sviests. Tā ir izdevīga maiņa!
— Jā, bet govi es atdevu pret aitu.
— Vēl jo labāk! — sieva atbildēja. — Tu jau vienmēr domā par visu. Aitai mums ganību papilnam, un kur tad aitas piens, siers, vilnas zeķes un vamži! To jau no govs nedabūs, tā met spalvu. To tu esi labi izdarījis!
— Bet aitu es atdevu pret zosi.
— Mīļo vecīt, tad šogad mums beidzot būs zoss cepetis! Tu jau allaž domā, kā man sagādāt prieku. Cik tas ir jauki! Zosi piesiesim auklā, lai ganās un pieņemas treknumā, iekams pienāk cepšanas laiks.
— Bet zosi es atdevu pret vistu.
— Vista? Tā ir laba maiņa! — sieva nopriecājās. — Vista dēs olas, izperēs tās, mums būs cālīši un beidzot vesels vistu aploks. Par to es sen esmu sapņojusi!
— Jā, bet vistu es atdevu pret maisu kritušu ābolu.
— Patiešām? Nu, tad es tevi noskūpstīšu, manu mīļo, labo vīriņ! Es tev tūliņ ko pastāstīšu. Kad tu aizjāji uz tirgu, es sāku domāt, ko labi gardu pasniegt tev vakariņās. Sadomāju cept speķa pīrāgus ar lokiem. Milti man bija, olas un speķis arī, bet trūka loku. Iedomājos pieiet pie skolmeistariem, viņiem tās mantas atliku likām, bet skolmeistara sieva ir traki skopa, lai arī izliekas nez cik laipna. Lūdzu aizdod saujiņu loku, bet šī tūliņ pretī: «Aizdot lokus? Mūsu dārzā nav itin nekā, pat ne kritušu ābolu es jums nevaru aizdot, mīļā sieviņ!» Tagad es viņai varu aizdot pat desmit ābolu, nē, pat veselu maisu! Tas nu gan ir prieks! Man jau tagad smiekli nāk, iedomājoties, kādu ģīmi viņa rādīs.
Un viņa skūpstīja savu veco, ka skanēja vien.
— Tas ir ko vērts! — abi angļi iesaucās kā vienā mutē. — Lai arī no kalna lejup, bet ar priecīgu prātu! Par tādu joku nav žēl maksāt!
Un viņi iebēra pūru zelta naudas vecajam, kurš nebija ticis nokults, bet noskūpstīts.
Jā, tas allaž atmaksājas, ja sieva protas un vienmēr atkārto, ka vīrs ir pats gudrākais un viņa rīcība pareizākā.
Re, tāds ir mans stāsts. Es to esmu dzirdējis bērnībā, un nu tu arī esi to dzirdējis un zini, ko nozīmē izteiciens «Ko vecais dara, tas labi darīts».