ŠODIEN GAN varens aukstums, man visas miesas brakšķ! — sacīja sniegavīrs. — Un kas par brašu vēju — tas ikvienam var iedvest dzīvību kaulos! Bet ko tā sarkanā tā bolās uz mani? — Viņš domāja sauli, kura patlaban grasījās rietēt. — Mani viņa nepiespiedīs mirkšķināt acis. Es turēšu savus bolāmos ciet.
Acu vietā viņam bija trīsstūraini dakstiņa gabaliņi, mutē vecs grābeklis, tāpēc varēja sacīt, ka viņam ir arī zobi.
Viņš bija nesen piedzimis, zēniem skaļi gavilējot, un apsveikts ar kamanu zvārguļu šķindām un pātagu plīkšķiem.
Saule norietēja, un uzlēca pilns mēness — apaļš, liels, dzidrs un skaists — tumši zilajās debesīs.
— Se tev nu, viņa klāt no otras puses! — sniegavīrs pikti iesaucās, jo domāja, ka tā ir atkal saule, kas nu parādās. — Tomēr no tās nešpetnās blenšanas es viņu esmu atradinājis. Lai nu viņa tur karājas un spīd, tad es varu pats sevi labi apskatīt. Bet kaut es zinātu, kas darāms, lai varētu tikt projām no šīs vietas! Man tā gribētos izkustēties! Es labprāt paslidinātos pa ledu kā tur tie zēni, bet tās mākas man nav.
— Nav, nav! — rēja vecs ķēdes suns; viņš bija aizsmacis un nevarēja vairs izrunāt skaidru «vau!». Aizsmakumā viņš bija iedzīvojies tad, kad viņam atņēma istabas suņa godu un silto guļasvietu pie krāsns. Kopš tā laika viņš spēja tikai izķilkstēt caur degunu tādu nožēlojamu «nav!». — Gan tevi saule iemācīs skraidīt! To jau es pieredzēju pērn pie tava priekšgājēja
un pie visiem viņa priekšgājējiem. Nav, nav! Projām tie ir visi.
— Es tevi nesaprotu, mīļais draugs, — sniegavīrs atbildēja. — Sī mani iemācīs skriet? — viņš norādīja uz mēnesi. — Viņa pati pirmīt aizskrēja, kad es viņu cieši uzlūkoju, un tagad uzlīda gaisā no otras puses.
— Ko nu tu zini! — ķēdes suns nicīgi noteica. — Nav jau arī brīnums: cik tad sen, ka piedzimi! Tas, ko tu patlaban redzi, ir mēness; tā, kas nupat sarkani norietēja, bija saule. Rīt tā parādīsies atkal un iemācīs tevi teciņus skriet uz grāvi. Drīz laiks mainīsies — es to jūtu kreisajā pakaļkājā, tur sūrst un smeldz. Tas ir uz laika maiņu.
— Es gan neko nesaprotu no viņa runas, — sniegavīrs sev sacīja, — bet man aizdomas, ka viņš grib teikt ko nepatīkamu. Un tā, kas tur pirmīt tā blenza un tad aizlaidās lapās, — saule, kā viņš to nosauca, — tā arī nav man draugs, to es nojaušu.
— Nav, nav! — norējās ķēdes suns, apskrēja pats sev trīsreiz apkārt un ielīda būdā gulēt.
Laiks patiešām mainījās. Pret rītu visu apkārtni ietina mikla, bieza migla, vēlāk sacēlās stiprs, ledaini salts vējš. Sals visiem ķērās pie kauliem, bet kāds krāšņums atklājās, saulei uzlecot! Koki un krūmi bija nosarmojuši un atgādināja baltu koraļļu mežu, visi zari dzirkstīja baltos sarmas ziedos. Daudzie smalkie zariņi, kurus vasaru noslēpj lapotnes bagātība, nu bija skaidri redzami un laistījās dzidrā spožumā. Viss bija spodri balts un rakstains kā mežģīņu audums. Sēru bērzs šūpoja vējā stikla krellēm pievērtus zarus, viss laistījās un mirgoja kā nosēts ar dimanta putekļiem. Likās, uz sniega paklāja vizuļotu lieli briljanti vai degtu neskaitāmas svecītes, kas spulgo baltākas par pašu sniegu.
— Tas ir pasakaini! — teica jaunieši, iznākuši dārzā. Viņi palika stāvam pie sniegavīra un lūkojās uz dzirkstošajiem kokiem.
— Skaistāka skata nav pat vasaru, — meitene piebilda, un viņas acis staroja.
— Un tāda dēlieša kā šis vasaru noteikti nav, — jauneklis smējās, norādīdams uz sniegavīru. — Tas ir vareni izdevies!
Meitene smaidīdama pamāja sniegavīram un kopā ar draugu aizgāja pa sniegu, kas gurkstēja zem viņu soļiem, it kā viņi ietu pa kartupeļu miltiem.
— Kas tie tādi bija? — sniegavīrs jautāja ķēdes sunim.
— Tu esi ilgāku laiku pagalmā nekā es, tu varbūt viņus pazīsti.
— Kā lai es viņus nepazītu! — suns atbildēja. — Viņa mani vienmēr noglāsta, un viņš nes man kaulus. Es viņiem nekožu!
— Kas tad viņi ir? — sniegavīrs gribēja zināt.
— Saderinātie, — viņš saņēma atbildi. — Viņi dzīvos vienā būdā un kaulus grauzīs kopīgi. Manuprāt, tādai draudzībai gan nav ilgs mūžs. Nav, nav!
— Vai viņi ir tādi paši kā mēs abi?
Viņi pieder pie cilvēku sugas, — suns paskaidroja.
— Kas, nule nācis pasaulē, tas patiešām zina gaužām maz — to no tevis var redzēt. Man ir pieklājīgs vecums un arī zināšanas, es pazīstu visus šai mājā un atceros ari tos laikus, kad man nebija jāsalst ārā pie ķēdes. Labi laiki, bet nu to nav, nav!
— Sals ir teicams, un es jūtos labi, — sniegavīrs sacīja.
— Stāsti vien! Tikai nežvarkstini ķēdi — manī kaut kas knakšķ, kad tu tā dari.
— Nav, nav! — ķēdes suns rēja. — Kādreiz es biju kucēns, mazs un mīļš, tā visi teica. Es gulēju ar samtu pārvilktā krēslā kungu mājā vai paša lielākā kunga klēpī. Man skūpstīja purniņu un ķepiņas slaucīja izrakstītā lakatiņā. «Mīļais Ami, jaukais Ami!» — tā vien mani sauca. Bet vēlāk es kļuvu viņiem par lielu un mani atdāvināja saimniecības vadītājai. Es nonācu pagraba dzīvoklī. Tu vari tanī ieskatīties no tās vietas, kur stāvi. Tur es biju vienīgais no kungu kārtas. Telpa gan bija šaurāka nekā augšā, bet omulīgāka, un bērni mani arī tā ne- plūkāja un neraustīja uz visām pusēm. Es ēdu tikpat labu barību, pat vēl labāku. Man bija savs spilvens, bet galvenais — tur bija krāsns, kas ir pats labākais šai gadalaikā. Zem tās es varēju izstiepties visā garumā. Ak, par krāsni es sapņoju vēl šobaltudien! Nav, nav, man viņas vairs nav!
— Vai krāsns ir skaista? — sniegavīrs vaicāja. — Vai viņa līdzinās man?
— Nepavisam ne. Krāsns ir kraukļa melnumā ar garu kaklu un rij sausu malku tā, ka uguns sprēgā no mutes laukā. No viņas jāturas atstatu, priekšā nav ko līst, bet zem krāsns — tur gan ir īsta paradīze! Tu vari to redzēt no tās vietas, kur stāvi.
Sniegavīrs ieskatījās pa logu un redzēja garu, melnu priekšmetu, kam pa vidu laistījās uguns. Viņam kļuva visai dīvaini ap sirdi, viņš pats nesaprata, kas ar viņu notiek, bet visi cilvēki pazīst šīs jūtas, ja viņi nav sniega vīri.
— Kāpēc tu viņu pameti? — viņš jautāja sunim. — Kā tu varēji pamest kaut ko tik skaistu?
— Mani piespieda, — suns atbildēja. — Mani izsvieda pa durvīm un piesēja pie ķēdes. Es iekodu jaunākajam kundzēnam kājā, kad viņš aizspēra kaulu, ko es grauzu. Kaulu pret kaulu — tāds ir mans princips! Bet viņi ņēma to ļaunā, un kopš tā laika esmu pie ķēdes un galīgi zaudējis balsi. Tā beidzās mana laime.
Sniegavīrs neklausījās viņā, bet lūkojās joprojām pa logu saimniecības vadītājas pagraba dzīvoklī, kur krāsns stāvēja uz četrām dzelzs kājām un izskatījās tikpat gara kā sniegavīrs.
— Cik dīvaini manī kaut kas sprakšķ! — viņš sacīja. — Vai es nekad neiekļūšu tai istabā? Tā taču ir pavisam nevainīga vēlēšanās, un tādai noteikti jāpiepildās. Man jātiek tur iekšā un jāatspiežas pret viņas melnajiem sāniem, kaut man vajadzētu ielauzt logu!
— Iekšā tu netiksi, — suns teica, — un, ja tu nonāksi krāsns tuvumā, tad tev beigas būs.
— Man jau tagad tikpat kā beigas, — sniegavīrs nopūtās. — Man šķiet, es brūku kopā.
Augu dienu viņš nostāvēja, lūkodamies pa logu istabā; krēslas stundā telpa likās vēl valdzinošāka. No krāsns plūda maiga gaisma — ne tā kā no saules vai mēness, bet kā no krāsns, kurā ir papilnam kurināmā. Kad istabas durvis vēra vaļā, pa krāsns muti šāvās ārā uguns liesmas, kuras tad sarkani apspīdēja snie- gavīra balto seju un sārtoja viņa krūtis.
— Es to neizturēšu! — viņš dvesa. — Cik skaista viņa izskatās, kad izkar tādu sarkanu mēli!
Nakts bija gara, bet sniega vīram tā pagāja ātri, jo viņš bija iegrimis jaukās domās, un tās sala sprakšķēdamas.
No rīta pagraba dzīvokļa logi bija aizsaluši, uz rūtīm plauka pašas skaistākās leduspuķes, kādas vien sniegavīrs varētu vēlēties, bet tās aizsedza krāsni. Rūtis nemaz negrasījās nokust. Visā apkārtnē un pašā sniega vīrā viss brakšķēja un krakšķēja. Bija tāda spelgoņa, par kādu ikvienam sniega vīram jāpriecājas, bet viņš prieka nejuta — viņu mocīja ilgas pēc krāsns.
— Tā ir slikta kaite sniegavīram, — suns noteica. — Es arī kādreiz no tās cietu, bet tomēr uzveicu to. Drīz būs laika maiņa, — viņš piebilda. — Nekas labs nav gaidāms. Nav, nav!
Un laiks mainījās — uznāca atkusnis.
Atkusnis pieņēmās, bet sniegavīrs sāka rukt. Viņš neteica ne vārda, nesūdzējās, un tā bija ļauna zīme.
Kādu rītu viņš galīgi sabruka. Un, paskat, palika pāri tikai kaut kas līdzīgs dzelzs stienim, ko zēni bija iesprauduši viņam vidū.
— Jā, nu es saprotu, kāpēc viņam uznāca tādas lielas ilgas! — suns iesaucās. — Viņam iekšā bijis krāsns urķis. Tāda dvēseļu radniecība bieži vien ir par iemeslu smagiem pārdzīvojumiem un pat bojā ejai. Ja pašam trūkst stingra rakstura un nelokāmu principu, tad labais gals nav. Nav, nav!
Drīz pienāca gals arī ziemai, un meitenes līksmi dziedāja:
— Meži jau zaļo, mūs aicina klajš, Cimdus pie malas — mums tuvojas maijs! Cīrulis, dzeguze laukā mūs sauc, Vēji un smaržas pār pasauli trauc! Dziedāsim līdzi: ku-kū! liru-lī! Nāc, mīļā saule, pie mums, liru-lī!
Un maijā neviens vairs nedomā par sniega vīru.