REIZ MŪSU ZEMĒ ieradās kāda pīle no Portugāles. Citi gan teica, ka viņa nākusi no Spānijas, bet tas gluži vienalga. Viņu sauca par portugālieti, viņa dēja olas, viņu nokāva un izcepa — tāds bija viņas dzīvesgājums. Tās pīles, kas izšķīlās no viņas olām, arī sauca par portugālietēm, un ar to jau daudz kas pateikts. Tagad no visas lielās ģimenes bija palikusi tikai viena lielajā pīļu pagalmā, kurā arī vistām bija atļauta ieeja, lai gan gailis izturējās pārāk augstprātīgi.
— Viņš mani kaitina ar savu skaļo aurošanu, — portugā- liete sacīja. — Bet, lai nu kā, glīts viņš tomēr ir, kaut arī nav pīļu tēviņš. Viņam tikai vajadzētu vairāk izlocīt balsi, taču tā ir māksla, kas prasa augstāku izglītību, un tāda ir vienīgi mazajiem dziedātājputniņiem kaimiņu dārza liepās. Cik piemīlīgi viņi dzied! Viņu dziesmās ir kaut kas aizkustinošs, es to saucu par portugālisku dziedāšanas manieri. Bijis jel man tāds dziedātājputniņš, es viņam būtu kā mīļa un laba māte, jo mīlestība un labvēlība man ir asinīs, manās portugāliešu asinīs!
Un, kamēr viņa tā runāja, kāds dziedātājputniņš nokrita uz galvas zemē no jumta. Viņu bija gandrīz nogrābis kaķis, taču putniņš tika cauri vienīgi ar salauztu spārniņu — tāpēc viņš arī nokrita pagalmā.
— Tādas nelietības ir kaķa dabā, viņš ir īsts slepkavnieks! — portugāliete sirdījās. — Es viņu pazīstu kopš tiem laikiem, kad man pašai bija bērni. Kā tādam briesmonim vispār ļauj dzīvot un vēl kāpelēt pa jumtiem? Nedomāju vis, ka Portugālē varētu kaut kas tamlīdzīgs notikt!
Un viņa izsacīja līdzjūtību mazajam putniņam, un pārējās pīles darīja to pašu, kaut arī nebija no tik augstas kārtas.
— Nabaga radībiņa! — viņas runāja cita caur citu. — Mēs gan nevaram padziedāt, taču sava mūzikas ādere mums ir, tāpēc
mes jutām simpātijās pret muzikāli apdavinatam personām. Lai arī mēs par to nerunājam, tomēr tā tas ir.
— Bet es savas simpātijas nedomāju noklusēt,— portugā- liete pārtrauca, — un gribu kaut ko darīt šā mazuļa labā; tas ir mans pienākums! — Un viņa piegāja pie ūdens siles un sāka tā šļakstināties ar spārniem un kājām, ka putniņš gandrīz vai noslīka šai labi domātajā peldē. — Tā saucas palīdzība darbos, nevis vārdos, — portugāliete turpināja. — Lai citi smeļas no tā mācību!
— Pī! — iečiepstējās putniņš, kuram salauztā spārna dēļ bija grūti nopurināties, taču viņš saprata pīles cēlo nodomu. — Jums ir laba sirds, kundze, — viņš sacīja, bet pēc otras peldes neilgojās vis.
— Es nekad neesmu domājusi par to, kāda man sirds, — portugāliete runāja tālāk, — tikai zinu, ka mīlu visu dzīvu radību, vienīgi kaķi ne, bet to arī nevar no manis prasīt. Kaķis aprija divus manus pīlēnus. Lūdzu, jūtieties kā mājās. Es pati esmu no svešurienes, kā jūs no mana tērpa un izturēšanās varat manīt. Mans pīļu tēviņš gan ir iedzimtais, viņš nav no manas cilts, bet es jau neesmu augstprātīga! Un, ja šai pagalma kāds spējīgs jūs saprast, tad tā esmu es! No manis runā Portugāle!
— No viņas runā portulaka! — iepēkšķējās kāda šķelmīga pīlīte, kura mēdza apveltīt citas ar iesaukām, un pārējās pīles sametās ar acīm vai piebikstīja cita citai un teica:
— Prēks! īsta portulaka, nudien! — Un tad viņas atkal pievērsās putniņam.
— Portugālietei jau mute ir īstā vietā, — viņas teica. — Mēs neņemam tik lielus vārdus knābī, bet mūsu līdzdalība jūsu liktenī tādēļ nebūt nav mazāka. Ja mēs arī neko nedarām jūsu labā, tad klusībā jūtam līdzi, un tas ir cildeni!
— Jums ir jauka balss, — kāda vecāka pīle uzrunāja putniņu. — Laikam ir ļoti patīkami apzināties, ka jūs spējat ar savu dziedāšanu sagādāt citiem prieku. Es gan neko nesaprotu no jūsu dziesmas satura, tāpēc turu knābi ciet, un tas ir prātīgāk nekā gvelzt visādas blēņas, kā to daudzi citi dara.
— Nenogurdini viņu, — portugāliete pārtrauca, — viņam vajag miera un labas kopšanas. Vai vēlaties vēl vienu peldi, mazo dziedātājputniņ?
— Ak nē! Ļaujiet man nožūt, — viņš lūdza.
— Ūdensdziedniecība ir vienīgais, kas var man palīdzēt aizdzīt sliktu omu, — portugāliete sacīja. — Arī izklaidēšanās nāk par labu. Drīz ieradīsies viesos vistas, starp tām ir divas ķīnietes ar biksītēm kājās, viņas ir baudījušas smalku audzināšanu un ievestas no ārzemēm, tāpēc es viņas vairāk cienu nekā pārējās.
Drīz patiešām ieradās vistas un gailis arī; šodien viņš bija tik pieklājīgs, ka nepateica nevienu rupjību.
— Jūs esat īsts dziedātājputns, — viņš nevērīgi noteica. — Jūs protat likt lietā savu mazo balstiņu un panākt visu, kas ar tādu čivināšanu panākams. Taču, manuprāt, ja dziedātājs vīriešu kārtas, tad nekait, ja palaiž sparīgāku brēcienu.
Abas ķīnietes gluži aizgrābtas noraudzījās putniņā: pēc peldes viņš izskatījās pavisam izspūris un atgādināja Ķīnas vistu cālēnu.
— Viņš ir aizkustinošs! — ķīnietes nolēma un sāka sarunāties ar viņu čukstus un šņākuļodamas, kā dižciltīgām ķīnietēm piederas.
— Mēs esam jums rada, — viņas svepstēja. — Pīles, pat šī portugāliete, ir peldētājputni, kā jūs jau būsiet ievērojis. Mēs liekamies jums svešas, bet īstenībā mūs pazīst un prot novērtēt tikai retais, parastās vistas to neprot. Mēs esam dzimušas, lai sēdētu uz augstākas laktas nekā viss lielais vairums, bet, ja tas nenotiek, tad neņemam apkārtnes tuvredzību pie sirds un ejam mierīgi savu ceļu citu barā, kaut arī viņu principi nav mūsējie. Mēs redzam parādībām tikai labo pusi un runājam tikai par labo, kaut gan grūti atklāt kaut ko tur, kur nekā nav. Vistu kūtī, izņemot mūs abas un gaili, nav neviena talantīga un cienījama putna, un tas pats sakāms par pīļu pagalma iemītniekiem. Mēs brīdinām jūs, dziedātājputniņ: neuzticieties tai ar īsajām astes spalvām, viņa ir viltīga! Tur tā raibā ar slīpām svītrām pār spārniem ir aplam kašķīga un vienmēr paturēs pēdējo vārdu, vienalga, vai viņai ir taisnība vai nav. Tā resnā pīle
runā par visiem tikai sliktu; tas ir pretrunā ar mūsu raksturu. Ja nevar pateikt ko labu, tad jātur knābis ciet. Portugāliete ir vienīgā, kas baudījusi kaut cik izglītības un prot uzvesties, bet viņai ātra daba, un viņa runā tikai par Portugāli.
— Ko tās ķīnietes var pastāvīgi čukstēt? — divas pīles brīnījās. — Žāvas nāk, uz viņām paskatoties vien. Mums pat prātā nenāk ar viņām runāt!
Te nāca garām pīļu tēviņš. Viņš noturēja dziedātājputniņu par zvirbuli.
— Es tur nekādas starpības neredzu, — viņš teica, — un, manuprāt, tas ir vienalga, kā viņu sauc. Viņš pieder pie spēļu lietiņām; ja tās ir — labi, ja nav — arī var iztikt.
— Neņemiet viņa vārdus par pilnu, — portugāliete čukstēja. — Viņam pirmajā vietā ir saimniecības jautājumi, tur viņš ir speciālists, gods, kam gods pienākas. Bet nu es gribu atpūsties! Tas ir mans pienākums pašai pret sevi, lai esmu glīti tauka, kad mani iebalzamēs ar āboliem un plūmēm.
Un viņa izlaidās garšļaukus piesaulē un omulīgi mirkšķināja vienu aci. Viņa bija ļoti labi nogulusies, jutās ļoti labi un gulēja arī ļoti labi.
Dziedātājputniņš kādu brītiņu noņēmās ar salauzto spārniņu, beidzot arī nogulās un cieši piekļāvās pie savas labdares sāniem. Saule spīdēja silti un dāsni; viņš bija izraudzījies labu vietu.
Vistas gan palika nomodā, viņas staigāja apkārt un kārpījās pa zemi, jo īstenībā bija ieradušās nevis viesos, bet meklēt barību. Ķīnietes pirmās atstāja pīļu pagalmu, drīz tām sekoja arī pārējās. Šķelmīgā pīlīte, norādot uz portugālietei piekļāvu- šos putniņu, teica, ka portugāliete esot vecuma galā saslimusi ar pīlēnomāniju. Pārējās pīles smējās pēkšķinādamas un atcerējās arī pirmīt minēto «portulaku». Tad arī viņas likās gulēt.
Pēc brītiņa pagalmā iemeta barību. Metamais iekrita ar tādu plaukšķi silē, ka visas uztrūkās no miega un sasita spārnus. Arī portugāliete pamodās, apvēlās uz otriem sāniem un stipri saspieda putniņu.
— Pī! — viņš iečiepstējās aiz sāpēm. — Kundze, jūs esat ļoti smaga!
— Kāpēc jūs guļat man ceļā? — viņa atcirta. — Jūs nedrīkstat būt tik pārspīlēti vārīgs! Man arī ir nervi, bet es vēl nekādu «pī» neesmu saukusi!
— Nedusmojieties, — putniņš lūdzās, — man tas čiepstiens izspruka no knābja gluži nejauši.
Portugāliete daudz neklausījās, bet metās pie barības siles un ieturēja labu mielastu. Kad viņa bija paēdusi un vīkšās atkal uz gulēšanu, putniņš viņai bikli tuvojās, gribēdams salabt, un novīteroja:
— Tilli-li-lā!
No sirds es tavs,
Tev dziedu slavu,
Kas skanēs tālu, tālu, tāl'!
— Pēc ēšanas seko atpūta! — portugāliete viņu apsauca. — Jums jārēķinās ar šā nama paražām. Man tagad nāk miegs!
Putniņš kļuva gluži bēdīgs, kad viņa labi domāto pateicību tik strupi noraidīja. Vēlāk, kad kundze pamodās, viņš tuvojās ar graudiņu, ko bija sameklējis, un nolika to viņai pie kājām. Taču portugāliete šoreiz bija slikti gulējusi un īgna.
— Dodiet to kādam cālim, — viņa nicīgi noteica, — un vispār nemaisieties man vienmēr pa kājām!
— Kāpēc jūs dusmojaties? — putniņš jautāja. — Ko esmu jums nodarījis?
— Nodarījis? Jūs man? — portugāliete lepni pasita galvu augšup. — Nelietojiet tādus izteicienus, runājot ar personām, kas stāv augstāk par jums!
— Vakar šeit spīdēja saule, — putniņš pēc brītiņa atkal ierunājās, — bet šodien apmācies un gaiss arī smags.
— Jums nav jēgas par laika gaitu. Diena taču vēl nav galā. Nestāviet šeit kā tāds stulbenis!
— Jūs mani tagad uzskatāt ar tikpat ļaunām acīm kā tas briesmonis, kura dēļ es nokritu no jumta, — putniņš žēli noteica.
— Nekauņa! — portugāliete pārskaitās. — Kā jūs drīkstat salīdzināt mani ar kaķi, to plēsoņu? Manī nav ne pilītes no tādām samaitātām asinīm! Un, ja esmu uzņēmusies par jums aizbildnību, tad mācīšu jums godīgu uzvešanos!
Un tūliņ viņa cirta putniņam ar knābi tā, ka nabadziņam uzreiz bija galva nost. Nu viņš bija beigts.
— Kas tad nu? — portugāliete iesaucās. — Pat nieka pliķi viņš nevarēja izturēt? Nu, tad viņš nav piemērots šai pasaulei. Es biju viņam kā māte — to es zinu —, jo man ir sirds krūtīs.
Gailis pabāza galvu pīļu pagalmā un sparīgi nodziedāja savu «ķikarigā!».
— Jūs man galu padarīsiet ar savu aurošanu! — portugāliete iebrēcās. — Jūs vien esat pie visa vainīgs: tas putnelis zaudēja galvu, un daudz netrūka, lai es savu arī zaudētu, — tā jūs aizkliedzat mums prātu.
— Par viņu nav liela nelaime, — gailis atteica.
— Runājiet par viņu ar cieņu! — portugāliete pikti aizrādīja. — Viņam bija skaists tonis, daudz dziesmu un augsta izglītība. Viņš bija piemīlīgs un mīkstsirdīgs, un šādas īpašības labi piederas gan mums, gan arī tā sauktajiem cilvēkiem.
Un visas pīles saspiedās ap beigto putniņu. Pīles ir straujas dabas: viņas ātri iedegas gan skaudībā, gan līdzcietībā. Te nebija ko skaust, tāpēc līdzcietība pārņēma visus.
— Sādu skaistu dziedātājputniņu mēs vairs nedabūsim, viņam daudz netrūka no ķīnieša, — čukstēja abas ķīnietes un raudāja klukstēdamas. Vistas kladzināja, un pīles staigāja ar sarkani saraudātām acīm.
— Mums ir sirds krūtīs, — viņas daudzināja, — to neviens nevar apstrīdēt.
— Jā, sirds! — portugāliete atkārtoja. — Sirds mums ir gandrīz tikpat daudz kā Portugālē!
— Padomāsim labāk, kā dabūt kaut ko ēdamu, — ieteicās pīļu tēviņš, — tas ir pats svarīgākais šai dzīvē! Ja ari viena tāda spēļu lietiņa izput, pasaulē paliek vēl daudz tamlīdzīgu!