NO PĻAVAS, kur ganījās govis un aitas, dārzu nošķīra lazdu dzīvžogs. Dārzā auga rožu krūms, kas krāšņi ziedēja, zem krūma gulēja gliemezis, kura čaulā glabājās liels dārgums, proti, gliemezis pats. — Es veikšu dižus darbus, kad pienāks mans laiks, — gliemezis runāja. — Raisīt pumpurus, briedināt riekstus, dot pienu vai vilnu — līdz tādiem sīkumiem pazemoties man nav vēlēšanās.
— Es ticū, ka tu daudz ko veiksi, — rožu krūms sacīja, — bet vai drīkstu zināt, kad tas notiks?
— Kas lēni nāk, tas labi nāk, — gliemezis atbildēja. — Es neesmu nekāds karstas putras strēbējs. Labs nāk ar gaidīšanu.
Nākošajā gadā gliemezis atradās apmēram tai pašā vietā zem rožu krūma, kurš nemitējās raisīt aizvien jaunus svaigus un košus ziedus. Gliemezis pabāza radziņus ārā no čaulas, paslaistīja tos un ievilka atpakaļ.
— Visur tas pats, kas pērn! Nekādu pārmaiņu, nekāda progresa! Rožu krūms spējīgs vienīgi ziedēt, nekas cits no viņa nav gaidāms!
Pagāja vasara, pienāca rudens. Rožu krūms ziedēja, kamēr beidzās lietavas un sāka krist sniegs. Tad viņš nolieca zarus lejup, un arī gliemezis ielīda zemē.
Atkal pienāca jauns pavasaris ar jauniem ziediem, un gliemezis izlīda ārā.
— Tu esi jau vecs, — viņš uzrunāja rožu krūmu. — Nepaies ilgs laiks — un tev būs jāiznīkst. Tu būsi atdevis pasaulei visu, kas tev bija, — vai tas kam derēja, ir cits jautājums, par ko man nebija laika padomāt. Bet tā gan ir patiesība, ka tu neko neesi darījis savas pilnveidošanas labā. Ar ko tu vari aizbildināt savu gara kūtrību? Tu tikai audz un audz, drīz tu pārvērtīsies kokā, bet kas notiek ar tavu iekšējo attīstību?
— Tu mani biedē! — iesaucās rožu krūms. — Par tādiem jautājumiem>es neesmu domājis.
— Jā, savas smadzenes nopūlējis jau tu neesi. Tev prātā nav nācis palauzīt galvu, kāpēc tu ziedi, no kurienes rodas tavas rozes. Tu neesi sev jautājis, kā notiek ziedēšana, kāpēc tā un ne citādi.
— Neesmu vis, — rožu krūms nokaunējies atzinās. — Es ziedu aiz laimes un prieka, es gluži vienkārši nevaru iztikt bez ziedēšanas. Saule mani apspīd un silda, gaiss spirdzina, dzidrā rasa un lietus veldzē un stiprina — es elpoju, es dzīvoju! Pa manām saknēm kāpj uz augšu spēks no zemes, no gaisa pa zariem plūst spēks lejup. Mana labsajūta aug un vairojas, man jāzied, es citādi nevaru!
— Tu dzīvo vieglas dienas! — gliemezis pasmīnēja.
— Taisnība, man viss ir dāvināts, — rožu krūms piekrita. — Bet tev ir dots vēl vairāk! Tu piederi pie lielajiem domātājiem, pie tiem augsti apdāvinātajiem gariem, kuru priekšā pasaule noliecas apbrīnā un godbijībā.
— Par pasauli man nav nekādas daļas, — gliemezis atbildēja. — Man tā bijusi nebijusi. Man pietiek pašam ar sevi.
— Bet vai mums nav jādod citiem tas, kas mums pats labākais, vai nav jāveltī viss vērtīgākais? Mums taču jāatmaksā par to, ko esam saņēmuši, lai uz mums negultos milzīga parādu nasta. Es, zināms, spēju dot tikai rozes, bet tu, kam piešķirtas spējas spriest un vērtēt, — ko tu esi devis pasaulei?
— Ko esmu devis? Es uzspļauju pasaulei, man prātā nenāk tai kaut ko dot. Dot tai savas rozes, cik vien gribi, uz kaut ko lielāku jau tu neesi spējīgs! Lai lazdas dod riekstus, govis pienu un aitas vilnu, šiem devējiem katram sava aprobežota publika. Mana publika, mani cienītāji un vērtētāji ir manī pašā. Ar katru gadu es pilnveidojos un paceļos garā augstāk, atraisos no visa sīkā, ievelkos pats sevī un tur palieku. Par citiem man nav nekādas bēdas.
Un gliemezis ievilkās čaulā un aizlipināja to ciet.
— Tas tomēr ir skumji, — rožu krūms sacīja. — Es nekad nevarētu tā noslēgties sevī, man jāizpaužas uz āru, jāplaukst un jāzied. Tiesa, mani ziedi pēc laiciņa nobirst un vējš tos aizpūš, bet reiz es redzēju, ka manu rozi jauna māte noglabāja grāmatā, otru meitene piesprauda pie krūtīm, trešo skūpstīja
laimīga bērna lūpas. Tas ir mans gandarījums un prieks, mana piemiņa un dzīvība.
Un rožu krūms raisīja aizvien jaunus saldi smaržojošus ziedus, bet gliemezis gulēja čaulā.
Pagāja gadi.
Gliemezis bija nobeidzies, rožu krūms iznīcis, grāmatā glabātā roze sabirzusi, bet dārzā ziedēja jauni rožu krūmi, dārzā auga jauni gliemeži. Tie gulēja, ievilkušies savos vākos, un lielmanīgā nicināšanā noslēdzās no pasaules.
Vai sāksim šo stāstu atkal no gala? Citāds tas nekļūs.