REIZ NO KALTUVES iznāca spožs un skanīgs sudraba grasis, viņš priekā lēkāja un sauca: — Urā! Nu es apstaigāšu plašo pasauli! Tā arī notika.
Pa kādām rokām viņš gan neizstaigā jās! Bērns viņu turēja siltās saujiņās, sīkstulis aukstos, mitros pirkstos. Vecāki ļaudis viņu vairākkārt apgrozīja, pirms izdeva, jaunie laida tūliņ no rokas. Viņš, kā jau teicām, bija sudraba grasis ar pavisam niecīgu vara piejaukumu. Veselu gadu viņš staigāja pa to zemi, kurā bija kaldināts, bet tad pēkšņi nokļuva ārzemēs. Viņš bija nejauši aizķēries sava saimnieka makā kā vienīgais savas zemes naudas gabals un tikpat nejauši pagadījās atkal saimniekam pirkstos.
— Paskat, man vēl palicis viens dzimtenes grasītis, — saimnieks teica. — Nu, lai tad viņš ceļo kopā ar mani!
Grasis palēcās aiz prieka un nošķinda, kad saimnieks atkal iemeta viņu makā. Tur nu viņš gulēja starp svešiem kaimiņiem, kuri nāca un gāja cits pēc cita, kamēr dzimtenes grasītis palika neizdots. Bez šaubām, tas bija liels gods.
Aizritēja vairākas nedēļas, kopš grasis atradās tālu svešumā, pats nezinādams, kur. Te viņa kaimiņi saucās par franču, te par itāliešu naudas gabaliem, te vēl kā citādi. Tie minēja ari dažādu pilsētu nosaukumus, bet grasim tā bija tukša skaņa, jo, makā gulēdams, no pasaules neko nedabū redzēt. Kādu dienu viņš pamanīja, ka maks palicis vaļā, tāpēc pielīda pie sprau- dziņas, lai palūkotos ārā. Diemžēl par žo ziņkāri viņam nācās dārgi samaksāt. Viņš ieslīdēja bikšu kabatā, palika tur guļam un nokļuva reizē ar drēbēm pie viesnīcas apkalpotāja, kur tūliņ izkrita zemē, bet neviens to nepamanīja.
Otrā rītā iztīrītās drēbes ienesa to īpašniekam, viņš apģērba tās un aizbrauca, bet grasis palika tepat. Vēlāk viņu atrada un laida pasaulē kopā ar trim citiem naudas gabaliem.
— Nu gan es dabūšu redzēt pasauli! — grasis priecājās. — Es mācīšos pazīt citus cilvēkus, citas paražas!
— Kas tas par grasi? — kāds tūliņ iesaucās. — Tā nav mūsu nauda! Tā ir neīsta, tā neder!
Neīsta! Neder! Grasi pārņēma šausmas, to dzirdot. Viņš taču zināja, ka ir no laba sudraba, ar tīru skaņu ūn pareizām kaluma zīmēm. Sākumā viņš domāja, ka teicēji būs pārskatījušies vai būs to sacījuši par kādu citu, bet drīz vien atklājās rūgtā patiesība.
— Tas jāiegrūž kādam pa tumsu, — sacīja graša pašreizējais īpašnieks. Viņš to arī izdarīja, bet dienas gaismā grasis atkal dzirdēja, ka esot neīsts.
Ikreiz, kad ar grasi gribēja kādu piešmaukt, izdodot to kā vietējo naudu, viņš iedrebējās pirkstos.
— Ak, es nabaga grasis! — viņš gaudās. — Ko palīdz mans sudrabs, mana skaidrā skaņa, mans pareizais kalums, ja tam šeit nav nekādas nozīmes, ja mana vērtība atkarīga no ļaužu uzskatiem? Laikam gan ir briesmīgi staigāt ar netīru sirdsapziņu un pa tumšiem ceļiem ielavīties godavietā, ja man nevainīgam tik grūti jācieš un tikai aizdomu dēļ vien.
Līdzko viņu ņēma ārā no maka, viņš jau iepriekš notrīcēja, iedomādamies, ar kādām acīm viņu uzskatīs, kā sviedīs atpakaļ un visādi nopulgos.
Reiz viņš nokļuva pie kādas vecītes, kurai bija iedots atlīdzībai par grūtu dienas darbu. Grasis bija ļoti nelaimīgs, jo zināja, ka vecītei nebūs viegli no viņa atbrīvoties.
— Man vajadzēs atkal kādu piekrāpt ar šo grasi, — vecīte teica. — Neesmu tik bagāta, lai turētu nederīgu naudas gabalu. Mēģināšu to izdot maizniekam — tas šo zaudējumu viegli pie- cietīs —, lai gan labs darbs tas nebūs, to es zinu.
Grasis bija gluži izmisis, ka apgrūtina nabaga sieviņas sirdsapziņu. Viņa aizgāja pie bagātā maiznieka, bet tas, tikko uzmetis aci, atsvieda grasi atpakaļ un maizi arī nedeva.
Jaunības dienās grasis bija juties lepns un pašpārliecināts, apzinādamies savu vērtību, bet nu viņu māca domas, ka viņš laists pasaulē citiem par postu. Viņš kļuva tik bēdīgs, cik vien bēdīgs var kļūt grasis, ko neviens neņem pretī. Kā par brīnumu, sieviņa paskatījās uz viņu gluži laipni.
— Es negribu nevienu mānīt ar tevi, — viņa sacīja. — Labāk izsitīšu tev caurumu, lai visi redz, ka esi neīsts, un man pašai prāts nenoiet uz neceļiem. Bet, pag, vai tikai tu neesi laimes grasis? Tā laikam būs, jo kā citādi man rastos tādas domas? Izsitīšu tev caurumu, ievēršu saiti un iedāvināšu kaimiņienes mazajai meitiņai, lai nēsā ap kaklu kā laimes naudiņu.
Un viņa izsita grasim caurumu. Tas nebija patīkami, taču, ja to dara labā nolūkā, tad var izturēt.
Grasim izvēra cauri saitīti un pakāra bērnam kaklā kā medaļu. Meitenīte nopriecājās par jauno rotu, un grasis nogulēja nakti pie bērna siltajām krūtīm.
Otrā rītā meitenītes māte aplūkoja grasi vērīgāk. Viņai acīmredzot radās kāds nodoms, jo viņa paņēma šķēres un pārgrieza saiti.
— Tūliņ redzēsim, vai tā ir laimes nauda, — viņa teica. Viņa ielika grasi etiķī, kur tas kļuva gluži zaļš, aizspieda caurumiņu ar tepi, noberza grasi spožāku, pievakarē aizgāja pie loterijas biļešu pārdevēja un iegādājās sev laimes lozi.
Nabaga grasi pirms tam mocīja nelaba nojauta, viņš jau iztēlojās, kā viņu sviedīs atpakaļ un kā smiesies pārējie naudas gabali, kuru vērtību un kalumu šeit neviens nedomā apšaubīt. Taču pie pārdevēja drūzmējās liels pūlis, viņš bija nevaļīgs — un grasis skanēdams iekrita atvilktnē pie citas naudas. To gan viņš nedabūja zināt, vai meitenītes mātei kritis kāds laimests, jo «trā dienā viņu atkal atzina par neīstu, un krāp šana turpinājās bez sava gala. Tas grūti panesams godīgam raksturam, un to mūsu grasis varēja teikt par sevi bez lielīšanās.
Tā viņš gadiem ilgi gāja no rokas rokā, no mājas uz māju, vienmēr nolamāts, vienmēr greizi uzlūkots; neviens viņam neticēja, un viņš pats arī neticēja vairs ne sev, ne pasaulei. Tie bija bēdīgi laiki.
Te kādu dienu viņu iedeva ceļotājam, kurš paļāvīgi paņēma viņu par ejošu naudu, bet, kad gribēja to izdot, atkal atskanēja grasim tik pazīstamie vārdi:
— Neder! Neīsts!
— Bet es to saņēmu par īstu, — ceļotājs sacīja un aplūkoja grasi vērīgāk. Pēkšņi viņš gaiši pasmaidīja; tāds smaids vēl nebija apstarojis nevienu seju, kas grasi apskatīja.
— Tas ir mūsu zemes naudas gabals, godīgs manas dzimtenes sudraba grasis. Laikam tāpēc viņu sauc par neīstu, ka tam izsists caurums. Patiešām dīvaina sagadīšanās, ka tas nācis manās rokās. Es to paturēšu un ņemšu līdzi uz mājām.
Grasim pārskrēja prieka trīsas. Viņu sauca par labu, godīgu naudu, solīja vest uz dzimteni, kur visi zina, ka viņš ir no laba sudraba un pareiza kaluma. Viņš būtu aiz prieka metis dzirksteles, bet to var tikai tērauds, nevis sudrabs.
Grasi ievīstīja smalkā, baltā papīrā, lai nesajaucas kopā ar citu naudu un netiek apmainīts vai izdots. Svinīgos gadījumos, kad savieši sanāca kopā, viņu rādīja un runāja par viņu. Visi teica, ka viņš esot interesants, un grasis ne mazumu brīnījās, kā var kļūt interesants, ne vārda nesacīdams.
Beidzot viņš atgriezās dzimtenē. Visām bēdām bija gals, graša sirdi pildīja prieks, jo visi atzina labo sudrabu, skaidro skaņu un pareizo kalumu. Arī izsistais caurums nekādas nepatikšanas viņam nesagādāja.
— Ja pats esi īsts, neviens tevi par neīstu nepadarīs, — tā grasis mēdza nobeigt stāstu par saviem piedzīvojumiem, ko bieži stāstīja citiem naudas gabaliem. — Vajag tikai paciesties un izturēt, jo galu galā patiesība atklājas un katrs atgūst savu īsto vietu un tiesības. Tā ir mana stingrākā pārliecība.