PRINCIS AR PRINCESI vēl svinēja savu medusmēnesi. Viņi bija ārkārtīgi laimīgi, tikai viena doma nedeva mieru: ļoti gribējās zināt, vai viņi būs tikpat laimīgi visu savu mūžu. Tāpēc viņi sāka sapņot par talismanu, kurš pasargātu viņus no visādām likstām laulības dzīvē. Viņiem bija daudz stāstīts par kādu cilvēku, kurš dzīvoja mežā; visi viņu godāja par viņa gudrību. Jebkurā nelaimē un jebkurās grūtībās viņš prata dot labu padomu. Tad nu princis ar princesi devās pie šā gudrā un izstāstīja viņam visu, kas viņiem bija uz sirds. Gudrais noklausījās viņos un teica:
— Pastaigājiet pa pasauli un, kad sastapsiet vīru un sievu, kuri ar visu apmierināti, palūdziet viņiem kādu strēmelīti veļas, un, kad dabūsiet to, tad glabājiet visu mūžu kā talismanu. Tas ir pārbaudīts līdzeklis.
Princis ar princesi sēdās zirgos un devās ceļā; drīz vien viņi dzirdēja ļaudis stāstām par kādu slavenu bruņinieku, kurš it kā dzīvojot ar sievu laimīgāk par citiem. Viņi aizjāja uz tā pili un sāka iztaujāt vīru un sievu, vai viņi ir tik apmierināti ar savu dzīvi, kā par viņiem stāsta.
— Viss ir patiesība, — tie atbildēja, — mums tikai viena bēda: nav bērnu.
Tātad šeit talismanu nav ko meklēt, un princim ar princesi vajadzēja doties tālāk, meklējot laimīgu un ar visu apmierinātu pāri.
Tad viņi ieradās pilsētā, kur, pēc nostāstiem, bija kād§ godīgs pilsonis, kurš dzīvoja ar sievu mīlestībā, laimē un saskaņā. Viņi devās pie šā pilsoņa un prasīja bez aplinkiem, vai tiesa, ka viņš esot tik laimīgs laulībā, kā par to stāsta.
— Jā, kas tiesa, tas tiesa, — vīrs atbildēja. — Mēs dzīvojam ar sievu kā viena sirds un dvēsele, tikai bērnu mums krietni daudz, tāpēc arī daudz rūpju un bēdu.
Tātad arī šeit nevarēja meklēt talismanu, un princis ar princesi devās tālāk, taujādami visur, vai kāds nav dzirdējis par
laimīgu un apmierinātu pāri. Tomēr par tādiem neviens neko nezināja.
Reiz, jādami pa laukiem un pļavām, viņi ieraudzīja netālu no ceļa ganu, kurš jautri stabulēja. Un viņi redzēja, ka pie gana nāk sieviete ar zīdaini, otru bērnu, zēnu, viņa ved aiz rokas. Līdzko gans pamanīja sievieti, tā steidzās pretī, sasveicinājās, paņēma mazuli un sāka to skūpstīt un glāstīt. Gana suns, lēkādams un riedams aiz priekiem, pieskrēja pie zēna un nolaizīja viņam rociņu. Tikmēr gana sieva pasniedza vīram māla podiņu, kuru bija atnesusi līdzi, un sacīja:
— Nāc nu, tēv, paēst!
Vīrs apsēdās zemē un ķērās pie ēšanas, bet pirmo kumosu atdeva mazulim un otro sadalīja starp zēnu un suni. Princis ar princesi to visu redzēja un dzirdēja. Viņi piegāja tuvāk un sāka sarunāties ar vīru un sievu.
— Jūs droši vien esat pats laimīgākais un apmierinātākais pāris?
— Jā, kas tiesa, tas tiesa, — vīrs atbildēja. — Paldies dievam! Visā pasaulē nav neviena prinča un princeses, kuri laimīgāki par mums.
— Zināt ko, — princis teica, — palīdziet mums, jūs to nenožēlosiet! Dodiet mums kādu strēmelīti no krekliem, kurus jūs valkājat!
To dzirdot, vīrs ar sievu tā dīvaini saskatījās. Tad gans sacīja:
— Dievs zina, ka mēs ar prieku dotu jums veselu kreklu, nevis strēmeli, ja vien krekls mums būtu. Mūsu mājā nav pat nevienas lupatas.
Tā nu princim ar princesi vajadzēja doties tālāk tukšām rokām. Beidzot viņiem ilgā un veltīgā klejošana apnika — un viņi griezās uz māju pusi. Kad viņi jāja gar gudrā būdu, tad pārmeta tam, ka viņš devis tādu sliktu padomu, un izstāstīja visu par savu ceļojumu.
Gudrais pasmaidīja un vaicāja:
— Vai tad šis jājiens jums bija pilnīgi veltīgs? Vai jūs ne- atgriezāties mājās, pieredzes izmācīti?
— Jā, — princis atbildēja, — es pārliecinājos, ka laime un apmierināšanās ar savu likteni ir reta dāvana šinī pasaulē.
— Bet es, — princese teica, — sapratu: būt apmierinātam ir pavisam viegli, vajag tikai gribēt . . . justies apmierinātam.
Tad princis satvēra princeses rokas un abi palūkojās viens otrā ar mīlas pilnu sirdi. Gudrais svētīja viņus un sacīja:
— Jūs esat atraduši īsto talismanu paši savās sirdīs! Glabājiet to saudzīgi, tad ļaunais neapmierinātības gars nekad netiks jums klāt.