NABAGA HANNESS, dziļi noskumis, sēdēja pie smagi slimā tēva gultas. Uz atveseļošanos nebija nekādu cerību. Trūcīgajā istabiņā atradās tikai viņi abi un lampa, kas arī grasījās dzist šai vēlajā nakts stundā.
— Tu biji labs dēls, Hannes, — tēvs ar pūlēm izrunāja. Paliec tāds vienmēr, tad laime tevi neatstās.
Viņš ilgi vērās dēlā ar nopietnu, sērīgu skatienu, tad ievilka pēdējo reizi elpu un nomira. Hanness rūgti raudāja, jo nu viņam nebija neviena tuvinieka visā plašajā pasaulē.
Bēru dienā dēls soļoja aiz zārka un domāja, ka nekad vairs tēvu neredzēs. Viņš noskatījās, kā met smiltis uz zārku — vēl redzams stūrītis, tad pazūd arī tas, nu ir tikai mazs smilšu pau- guriņš, kaut arī tas sedz tik daudz — veselu cilvēka sirdi. Kokos vīteroja putniņi, tie gribēja mierināt bāreni un stāstīt tam, ka vēl daudz kas labs gaidāms, bet viņš bija pārāk sagrauzts, lai kaut ko manītu no mazo dziedoņu pūlēm.
Agri no rīta Hanness iesēja lakatiņā dažus apģērba gabalus, noglabāja jostā savu mantojumu — trīs sudraba dālderus — un, atvadījies no tēva kapa, devās plašā pasaulē. Pirmo nakti viņš pārgulēja uz siena stirpas pļavā un prātoja, ka diezin vai ķēniņam ir labākas naktsmājas. Guļamistabai — vesela pļava ar siena stirpām, ap kurām plešas zaļš atāls ar sīkām sarkanām un baltām puķītēm, griestiem — visa zvaigžņotā debess, par mazgājamo trauku — strauts ar skaidru, tekošu ūdeni. Ceļmalas grāvī kā vāzē smaržo mežrožu ceri, un mēness ir tik parocīga naktslampa, kas nekad nevar sadedzināt logu aizkarus. Hanness varēja gulēt mierīgi, un to viņš arī darīja.
Piecēlies viņš gāja savu ceļu tālāk. Pievakarē viņš nonāca pie kādas baznīcas, kurai blakus bija kapsēta. Kaprači patlaban beidza darbu un kopā ar bēriniekiem dzīrās atstāt kapsētu. Nejauši Hanness ieraudzīja pie kapsētas mūra guļam vecīti, acīmredzot ubagu. Hanness piegāja gulētājam klāt, jo likās, ka tas ir pakritis un nevar piecelties, taču, pieskāries saltajām rokām, sarāvās. Vecītis bija miris un laikam gulēja te jau vairākas dienas. Hanness nobrīnījās, ka neviens neliekas par mirušo zinis. Viņš piegāja pie kapračiem un apvaicājās, kāpēc neviens neparādot mirušajam pēdējo godu. Tie atbildēja, ka vecajam neesot te ne piederīgo, ne pazīstamu un kam tad kāda bēda turama par pasaules klaidoņiem. Gan jau vilki vai suņi tādus pievākšot.
— Tu laikam pats esi no tās sugas, citādi viņš tev nebūtu acīs dūries! — kāds kapracis ņirdzīgi iesmējās.
— Cik gribat par apbedīšanu? — Hanness strupi prasīja.
— Vakars jau nāk virsū, — otrs kapracis iebilda, — un mēs esam visu dienu ticīgi strādājuši.
Hanness atraisīja jostu un izņēma savu mantojumu.
— Te ir trīs sudraba dālderi, viss, kas man pieder. Ņemiet tos un guldiet viņu zemes klēpī, lai viņš netraucēts atdusas vismaz pēc nāves.
Kaprači apspriedās; nauda bija tik spoža, ka negribējās no tās atteikties, turklāt katru dienu jau tāds pasaules lāpītājs negadās. Viņi izraka žogmalā kapu, ieguldīja tur ubagu, kuram Hanness pārsedza savus svārkus pāri, un tad šķīrās. Kaprači devās uz krogu, bet Hanness, apspraudījis kapu ar lapotiem zariem, — uz tuvīno mežu, lai tur pārgulētu. Viņš apgulās zem kupla ozola un vēroja, kā mēnesnīcā mazās laumas rotaļājas puķu ziedos. Dažas bija tikai īkšķa gala lielumā, tās šūpojās smilgu skarās, un, kad smilga pēkšņi noliecās un draiskules noslīdēja zemē, visām bija lieli smiekli. Hanness ar labpatiku vēroja jautro kņadu. Prāvi, raibi zirnekļi ar sudraba kroņiem galvās cītīgi vērpa gaisa tiltus un kāra krūmu zaros caurspīdīgas pilis, kurās rasa zaigoja mēness staros kā brīnumaini dārgakmeņi. Bet, saulei uzlecot, laumas noslēpās ziedos, vējš satvēra tiltus un pilis un aiznesa kā tīmekļus pa gaisu.
Hanness tikko bija iznācis no meža, kad spēcīga vīrieša balss viņam uzsauca:
— Ei, draugs, uz kurieni iedams?
— Eju laimi meklēt, — viņš atsaucās. — Man nav ne tēva, ne mātes, esmu pliks kā zirnis, bet vai nu tāpēc mana laime būs ūdenī iekritusi!
— Man tāds pats ceļš zem kājām, — svešais sacīja. — Vai neturēsimies kopā?
— Ar lielāko prieku, — Hanness atbildēja, un viņi devās tālāk divatā. Drīz vien viņi iemīlēja viens otru, jo abi bija krietni cilvēki. Hanness gan ātri noprata, ka ceļabiedrs ir daudz gudrāks par viņu, apstaigājis vai puspasaules un zina daudz ko stāstīt.
Saule jau stāvēja augstu, kad abi apsēdās koku pavēnī ieturēt brokastis. Viņiem tuvojās kāda veca sieviņa, balstīdamās uz ķeģa. Uz muguras viņa nesa mežā salasītus žagarus, bet uzspraustajā priekšautā trīs cieti nosietas rīkšu saujas. Pēkšņi viņai paslīdēja kāja, nabadzīte paklupa un skaļi iekliedzās aiz sāpēm. Un kā nu ne, viņai bija lauzta kāja!
Hanness tūliņ piedāvājās aiznest vecīti uz viņas mājām, bet ceļabiedrs attaisīja savu somu, izņēma kādu podiņu un teica:
— Man ir labas zāles, vecomāt. Es apziedīšu jūsu kāju — un tā tūliņ būs vesela. Un par atlīdzību es lūgšu tikai tās trīs rīkšu saujas, kas ir jūsu priekšautā.
— Maksa gan būtu tā kā par lielu, — vecā norūca, ērmīgi locīdama galvu. Varēja redzēt, ka viņa labprāt vis negrib no rīkstēm šķirties, taču lauzta kāja arī nav nekāds prieks. Viņa atdeva rīkstes, ceļabiedrs iezieda lauzto kāju, un vecā laidās projām teciņiem. Jā, tādas zāles vis nevarēja dabūt kurā katrā aptiekā!
— Ko tu darīsi ar rīkstēm? — Hanness jautāja ceļabiedram.
— Gan jau kur noderēs, — tas atbildēja. — Visam pienāk savs laiks, vai tad nu labai mantai nepienāks!
Viņi gāja tālāk.
— Skat, kā debesis apmācas, — Hanness pēc laiciņa ieteicās.
— Un cik briesmīgi tumši mākoņi!
— Tie nav mākoņi, bet kalni, augsti kalni, kas paceļas virs mākoņiem. Tikai šādos kalnos var manīt, kas ir patiesi svaigs gaiss. Rīt mēs būsim tiem klāt.
Hanness gan domāja klusībā, ka viņi tos sasniegšot drīzāk, bet kalni nebija vis tik tuvu, kā izskatījās.Viņi soļoja visu dienu un vakarā nonāca pie bieza, melna egļu rneža, kas likās ieaugam debesīs. Sur tur viņi redzēja milzu akmeņus kā īstas pilis, un Hanness saprata, ka nebūs viegli tikt tādos augšā. Abi ceļotāji iegāja krogā atpūsties un stiprināties rītdienas pārgājienam.
Plašajā kroga istabā bija sapulcējies prāvs ļaužu bars, jo te viesojās leļļu teātris. Skatuvīte nebija liela, un skatītāji spiedās klāt, lai labāk redzētu. Pašā priekšā bija novietojies resnais miesnieks ar savu milzīgo vilkusuni, kas izskatījās visai nešpetns, bet tāpat bolīja acis uz skatuvi kā viņa saimnieks.
Tā bija jautra komēdija, kur darbojās ķēniņš un ķēniņiene ar galmu; abi sēdēja uz grezna troņa, tērpušies sarkana zīda mēteļos ar garām velcēm un sermullšādas apšuvēm, jo viņu līdzekļi to atļāva. Galminieki — koka lelles ar stikla acīm un garām ūsām — vārstīja vienā laidā pils durvis, lai telpā ieplūstu svaigs gaiss. Bet, kad ķēniņiene piecēlās un nāca uz publikas pusi, miesnieka suns, sazin ko sadomājies, vienā lēcienā bija klāt un nogrāba lelli ap viduci, ka nokrakšķēja vien. Taisni šausmas!
Nabaga vīrs, kam piederēja leļļu teātris, nezināja, kur dēties aiz bēdām. Tā esot viņa visskaistākā lelle, tā viņš gaudās, un taisni tai nekrietnais vilkusuns nokodis galvu. Bet vēlāk, kad publika izklīda, Hannesa ceļabiedrs mierinādams sacīja, ka nelaime jau neesot tik liela. Viņš izņēma podiņu no somas un iezieda lelli ar to pašu burvju ziedi, kas bija tik labi palīdzējusi žagaru lasītājai. Līdzko tas bija izdarīts, lelle atkal kļuva vesela, pat vēl vairāk — varēja pati kustināt savus locekļus un viņu nemaz nevajadzēja raustīt aiz aukliņas. Viņa bija kā dzīvs cilvēks, tikai neprata runāt. Leļļu īpašnieks lēca vai gaisā aiz prieka. So lelli vairs nevajadzēja uzraudzīt, tā dejoja pati.
Taču vēlāk, kad visi jau gulēja, viņus iztraucēja smagas nopūtas un vaidi, kas nemaz negribēja rimties. Vajadzēja gribot negribot celties augšā, lai redzētu, kas tur notiek. Leļļu īpašnieks devās pie savām lellēm, jo nopūtas nāca no tās puses. Izrādījās, ka ķēniņš un galminieki ir tie, kas tik stipri vaid un bola acis, jo arī viņi vēlējās, lai tos mazliet ieziež un viņi paši var kustēties. Ķēniņiene nometās ceļos un pacēla kroni virs galvas, it kā lūgdamās:
«Ņemiet manu kroni, bet ieziediet manu laulāto draugu un manus galminiekus!»
Teātra īpašnieks iežēlojās par savām lellēm, viņš sāka gauži raudāt un solīja ceļabiedram visus nākamā vakara ieņēmumus, ja tas ieziedīšot kādu pusduci leļļu. Tas atbildēja, ka gribot par atlīdzību tikai zobenu, ko leļļu īpašnieks nēsāja pie sāniem. Abi vienojās, un ceļabiedrs iezieda pusduci leļļu, kuras nu sāka dejot tik līksmi, ka aizrāva visus skatītājus un tie arī laidās dejā. Dejoja zirgu puisis un virēja, krodzinieks un viņa kalpone, viesi, kas pa nakti te gulēja, un pat krāsns bigulis un ogļu knaibles — šis pāris gan apvēlās jau pēc pirmā lēciena. īsi sakot, tā bija jautra nakts!
Otrā rītā Hanness ar ceļabiedru atvadījās no viesmīlīgā krodzinieka un leļļu teātra īpašnieka un gāja cauri biezajam egļu mežam uz kalniem. Viņi uzkāpa tik augstu, ka baznīcu torņi dziļi zem viņiem ielejā izskatījās kā zeltītas podziņas zaļā mētelī. Viņi varēja redzēt jūdzēm tālu, saule spoži staroja debesu zilgmē, svaigais gaiss saldi smaržoja, kaut kur mežos skanēja mednieka taure, modinādama neskaitāmas atbalsis, un viņi ilgi stāvēja aizgrābti un nespēja izteikt ne vārda.
Tad viņi izdzirdēja virs galvas kādas aizkustinoši sēras un liegas skaņas. Abi pavērās augšup un ieraudzīja lielu, baltu gulbi, kas lidoja taisni šurp, dziedādams savu nāves dziesmu. Skaņas kļuva aizvien vārgākas, gulbis slīdēja aizvien zemāk un nokrita pie viņu kājām miris.
Hanness vai apraudājās, tik žēl viņam bija cēlā putna, un viņš lūdza ceļabiedru tam palīdzēt, bet ceļabiedrs atbildēja, ka viņa ziede derot tikai dzīviem.
— Vienu gan varu sacīt, — viņš piebilda, — ka gulbja spārni mums kādreiz var lieti noderēt.
Un viņš nocirta ar zobenu gulbim spārnus un iebāza tos somā. Viņi vēl nostaigāja daudz jūdžu pa kalniem, kamēr ieraudzīja lielu pilsētu ar daudziem torņiem, kas sudrabaini vizēja saulē. Pilsētas viducī pacēlās lepna marmora pils ar jumtu no tīra zelta, un šai pilī dzīvoja ķēniņš.
Hanness ar ceļabiedru apmetās nelielā viesnīcā pilsētas nomalē, lai atpūstos un uzpostos, jo negribēja rādīties pilsētā noputējuši. Runīgais viesnīcnieks viņiem tūliņ pastāstīja, ka šejienes ķēniņš esot lāga vīrs, kas nevienam pāri nedarot, bet viņa meita esot īsta ragana. Skaista jau nu gan, to nevarot noliegt, bet to arī ne, ka viņas dēļ jau daudzi jaunekļi ņēmuši nelabu galu. Princese izlaidusi ziņu pa visu valsti, ka gribot precēties un ņemšot par vīru katru, vienalga, princi vai ubagu, kas uzminēšot, par ko viņa tai brīdī domā. Tos, kas nespējot viņas domas uzminēt, princese pārvēršot dažādos dzīvniekos.
Vecais ķēniņš esot gauži nobēdājies, bet neko nevarot darīt, jo devis princesei vārdu neiejaukties viņas precību lietās. Līdzko kāds precinieks ierodoties, tā tiekot pārvērsts par kaķi, āzi vai pat cūku. Viņu gan iepriekš brīdinot, tas esot vienīgais, ko ķēniņš atļaujoties darīt nelaimīgo precinieku labā, bez tam vēl ik gadus viņš ar galminiekiem nostāvot vienu dienu uz ceļiem princeses priekšā un lūdzot, lai viņa grozot savu prātu, bet tas viss veltīgi. Par to skumstot visa ķēniņa valsts, un vecas sievas, kas dzer zāļu šņabi, lejot tam mellenes klāt par sēru zīmi un dzerot to gluži melnu, lai tā paustu savu līdzjūtību ķēniņam, jo vairāk jau neesot viņu spēkos.
— Ak tu nešpetnā princese! — Hanness sodījās, to noklausījies. — Tā nu patiešām pelnījusi rīkstes! Bijis es ķēniņš, tad gan ģērētu viņai ādu!
Tad viņi izdzirdēja gaviļu saucienus uz ielas un piesteidzās pie logiem.
Princese jāja garām un patiesi izskatījās tik skaista, ka visi aizmirsa viņas ļauno sirdi. Divpadsmit baltā zīdā tērptas jaunavas, turēdamas rokā zeltainu tulpju ziedus, jāja uz spožiem meļņiem princesei blakus, bet viņa pati sēdēja sniegbaltā, ar rubīniem un dimantiem rotātā zirgā. Viņas jājamais tērps bija ar zeltu caurausts, pātadziņa laistījās kā saules stars. Kronis viņas galvā mirdzēja kā no debesīm norauta zvaigzne, mētelis likās šūts no varavīkšņainiem tauriņu spārniem. Bet, lai cik skaists bija viņas tērps un rotas, pati viņa bija simtkārt skaistāka.
Hanness tumši pietvīka, viņu ieraudzījis, un nespēja vairs acu nolaist. Tā nevarēja būt tiesa, ka princese ir ļauna ragana, kas nobur savus preciniekus, ja tie nevar atminēt viņas domas. Viņa bija pārāk skaista, lai par viņu drīkstētu ļauni domāt.
— Katram ir tiesības bildināt viņu, vienalga, princim vai ubagam, — viņš beidzot izrunāja. — Es tūliņ eju uz pili!
Visi centās viņu atrunāt, it sevišķi ceļabiedrs, bet tās bija veltīgas pūles. Hanness nospodrināja apavus, iztīrīja drēbes, sasukāja gaišos, kuplos matus un teciņiem devās uz pilsētu. Viņš uzmeklēja pili un pieklauvēja pie durvīm.
— Iekšā! — sauca vecais ķēniņš. Viņš saņēma Hannesu, ģērbies rltasvārkos un izrakstītās, mīkstās čībās. Kroni viņš gan bija uzlicis galvā un labajā rokā turēja scepteri, bet kreisajā — prāvu, rūtainu kabatas lakatu, jo mocījās ar iesnām.
— Pagaidi drusku, — viņš teica un paņēma scepteri padusē, lai varētu pasniegt Hannesam roku. Bet, līdzko viņš uzzināja, ka viņa priekšā atkal stāv viens nelaimīgs precinieks, tā sāka skaļi raudāt, un scepteris novēlās uz grīdas, jo viņam vajadzēja slaucīt acis rītasvārku stērbelē. Nabaga vecais ķēniņš!
— Tev ies tikpat dumji kā pārējiem, — viņš šņukstēdams teica. — Paskaties ārā!
Pils dārzs bija pilns izmērējušiem suņiem un kaķiem, kuri plēsās ap kauliem. Āži bija apgrauzuši visus kociņus, cūkas izrakņājušas visas puķu dobes. Tas nu gan bija ērmīgs dārzs tik skaistai princesei!
— Nu tu redzi, kas tevi gaida, — vecais ķēniņš nopūtās.
Hanness noskūpstīja ķēniņam roku un mierināja lāga vīru,
sak, gan jau būšot labi. No sava nodoma viņš atteikties nevarot, jo, princesi ieraudzījis, esot zaudējis savu sirdi.
Patlaban princese ar visām galmadāmām iejāja pils pagalmā, un ķēniņš ar Hannessu izgāja pretī. Princese izskatījās pasakaini skaista, kad viņa sniedza Hannesam roku, un viņš vēl lieku reizi nodomāja, ka tik daiļa jaunava nevar būt ragana. Princese ieaicināja visus zālē, un mazi pāži pasniedza saldumus un riekstus. Ķēniņš gan rādīja bēdīgu ģīmi un neēda nemaz — rieksti jau bija arī pārāk cieti viņa vecajiem zobiem.
Norunāja, ka Hanness otrā rītā ieradīsies pilī, lai uzminētu princeses domas; tur būs klāt arī augstā valsts padome un tiesneši. Ja viņam pirmajā reizē labi veiksies, tad būs jānāk vēl divreiz, lai gan līdz šim tas vēl nav noticis, jo neviens pirmajā reizē nav princeses domas uzminējis.
Hanness stāstīja ceļabiedram, cik laipni princese izturējusies, cik daiļa izskatījusies, un nevarēja vien beigt. Viņš nevarēšot sagaidīt rītu, kad būšot jāiet uz pili.
Ceļabiedrs tikai grozīja galvu un likās gaužām noraizējies.
— Tu man esi tik mīļš, — viņš sacīja, — mēs būtu ilgi vēl varējuši dzīvot kopā, un nu man vajadzēs tevi zaudēt. Nabaga
Hannes! Man gribas raudāt, bet nesabojāsim pēdējo vakaru, ko pavadām divatā. Priecāsimies un līksmosim, raudāt es varu rīt, kad palikšu viens!
Visu pilsētu jau bija aplidojusi vēsts, ka atkal ieradies kāds bezprātis, un tāpēc visur valdīja sēras. Teātri neatdarīja savas durvis, spēļu nami palika slēgti, visas virējas apsēja saviem katliem un pannām sēru lentes. Visiem bija skaidrs, ka Hannesu gaida viņa priekšgājēju neapskaužamais liktenis.
Vakarā ceļabiedrs ienesa lielu trauku ar karstvīnu un teica:
— Būsim līksmi un dzersim uz princeses veselību!
Hanness kļuva miegains jau pēc pirmās glāzes, pēc otrās
viņam acis liptin lipa ciet, tāpēc ceļabiedrs apguldīja viņu un nodzēsa uguni. Arā bija dziļa nakts. Ceļabiedrs izņēma no somas gulbja spārnus un piesēja sev pie pleciem, iebāza kabatā vienu rīkšu saišķi, ko bija dabūjis no vecās žagaru lasītājas par salauztās kājas izdziedēšanu, atvēra logu un laidās taisni uz pili, kur apsēdās uz kādas dzegas blakus princeses guļamistabas logam un padarīja sevi neredzamu.
Visā pilsētā valdīja klusums. Kad tornī pulkstenis nosita trīs ceturkšņus uz divpadsmitiem, logs atvērās un uz palodzes nostājās princese, plivinādama melnus spārnus. Viņa bija apmetuši sev baltu mēteli un traucās pāri pilsētai uz augstu kalnu. Ceļabiedrs neredzams sekoja un kapāja viņu ar asajām rīkstēm līdz asinīm. Tas tik bija skrējiens! Vējš raustīja un plivināja princeses mēteli kā lielu buru, un mēness spīdēja tam cauri.
— Ak, kas par krusu, kas par krusu! — daudzināja princese pie katra cirtiena. Beidzot viņa sasniedza kalnu un pieklauvēja. Kaut kas nogranda, kalns atvērās, princese iegāja iekšā un ceļabiedrs tāpat. Viņi gāja pa garu gaiteni, kura sienas tā ērmīgi spulgoja: pa tām tekāja šurpu turpu tūkstošiem koši sarkanu zirnekļu, kas zvēroja kā uguns. Tad viņi nonāca lielā, ar zeltu un sudrabu rotātā zālē, pie sienām šūpojās zilas un sarkanas milzu puķes kā saulgriezes, bet to kāti bija indīgas čūskas un ziedi — liesmas, ko čūskas spļāva no rīklēm. Griestus sedza jāņtārpiņi un gaišzili sikspārņi, kas vienā laidā plivināja plānos spārnus. Zāles vidū uz četrām zirgu ribām stāvēja pienbalta stikla tronis, uz tā bija spilveni no melnām pelēm, kas iekodušās cita citai astē. Pār troni nokarājās sārts zirnekļtīkls, kurā kā dārgakmeņi mirgoja mazas, koši zaļas mušiņas. Uz troņa sēdēja vecs, neglīts burvis ar ragainu kroni uz plikā paura. Viņš noskūpstīja princesi uz pieres, atsēdināja sev līdzās, un tad sākās svētki. Lieli, melni sienāži pūta mutes harmonikas, un pūce dauzīja sev ar spārniem pa sāniem, jo citādu bungu viņai nebija. Zālē dejoja mazi, melni troļļi ar malduguntiņām pie cepurēm. Ceļabiedrs nostājās blakus tronim, lai visu dzirdētu un redzētu. Sāka dejot arī bars galminieku, kas šķita varen smalki, bet ceļabiedrs redzēja, ka tie ir slotaskāti ar kāpostu galvām, kurus burvis saposis lepnās drēbēs, jo bez galma taču nevar iztikt.
Pēc dejām princese pastāstīja burvim, ka viņai atkal atnācis jauns precinieks, un apvaicājās, par ko lai šoreiz domājot, kad pārdrošnieks rīt ieradīšoties pilī.
— Vajag izvēlēties kaut ko pavisam vieglu, tas tādam tā- piņam neienāks prātā, — burvis pamācīja, — Domā par savu kreisās kājas kurpi! To viņš nekad neuzminēs. Un pēc tam nobur viņu par treknu tītaru un paņem līdzi, lai varam tūliņ apēst!
Princese dziļi palocījās un apsolījās visu darīt pēc burvja norādījumiem. Tad burvis atvēra kalnu un princese lidoja mājup, bet ceļabiedrs viņai sekoja un tā kapāja ar rīkstēm, ka viņa vaidēja vien par stipro krusu un steidzās, cik ātri vien varēja, lai patvertos savā istabā. Ceļabiedrs atgriezās viesnīcā, noraisīja un noglabāja spārnus un arī likās gulēt, jo bija ļoti noguris,
Agri no rīta Hanness pamodās. Piecēlās arī ceļabiedrs un pastāstīja, ka šonakt redzējis ērmīgu sapni par princesi un viņas kreisās kājas kurpi un ieteica Hannesam apvaicāties, vai princese nedomājot par šo kurpi.
— Es varu tikpat labi vaicāt to vai arī ko citu, — Hanness atbildēja. — Varbūt tu esi pareizi nosapņojis, kas to lai zina. Es paļaušos uz savu laimi, vai nu tā būs, ka tā pametīs mani kaunā! Taču labāk atvadīsimies tūliņ, mīļais draugs, jo es nevaru galvot, ka dzīvs atgriezīšos.
Viņi apkampās un saskūpstījās, un Hanness devās uz pili. Lielā zāle bija ļaužu pilna, padomnieki sēdēja augstos atzveltnes krēslos, palikuši dūnu spilvenus zem galvām, lai tās nesāpētu no lielas domāšanas. Vecais ķēniņš nepārtraukti slaucīja acis rūtainajā kabatas lakatā. Tad ienāca princese, kura šodien staroja aiz skaistuma. Viņa visus laipni sveicināja, bet Hannesam sniedza roku un sacīja:
— Labrīt, brašais jaunekli!
Nu Hannesam vajadzēja minēt, par ko princese domā. Viņa mīļi uzsmaidīja viņam, bet, kad Hanness minēja kreisās kājas kurpi, princese kļuva pelēka kā zeme un sāka drebēt pie visām miesām. Taču viņa atzinās, ka Hanness pareizi uzminējis.
Vai traks, cik vecais ķēniņš kļuva priecīgs! Viņš apmeta tādu kūleni, ka ķelderi gāja pa gaisu. Visi aplaudēja Hannesam par godu, jo viņš bija pirmais, kas pareizi uzminējis princeses domas.
Arī ceļabiedrs priecājās par Hannesa veiksmi. Vakaru viņi pavadīja tāpat kā iepriekš. Līdzko Hanness iemiga, tā ceļabiedrs piesēja spārnus, paķēra divus rīkšu saišķus, sekoja princesei uz burvja kalnu un kapāja viņu vēl stiprāk. Neviens viņu nepamanīja, un viņš noklausījās visu. Šoreiz princesei bija jādomā par kreisās rokas cimdu, ceļabiedrs atstāstīja to Hannesam kā savu sapni, un jauneklis atkal uzminēja pareizi. Viss galms meta kūleņus aiz prieka, tāpat kā ķēniņš to bija darījis vakar, bet princese gulēja ģībonī un nespēja ne vārda izrunāt. Nu viss bija atkarīgs no pēdējās reizes: ja arī tad Hannesam izdotos, viņš dabūtu princesi par sievu, ja ne, tad burvis apēdīs viņu kā tītaru un noskrubinās kauliņus!
Vakarā Hanness likās laikus gulēt, ceļabiedrs piesēja spārnus, paņēma visus trīs rīkšu saišķus, apjoza zobenu un lidoja uz pili.
65
Bija piķa melna nakts. Vētra plosījās tā, ka rāva dakstiņus no jumtiem nost un lieli koki locījās kā niedres līdz zemei. Ik mirkli šķēlās zibeņi, un pērkons granda nepārtraukti. Šķita, ka tas ir viens vienīgs dārds, kam nav gala. Princese izlidoja ārā bāla kā nāve, bet negaiss viņu iepriecināja, viņai pat gribējās, lai tas plosītos vēl trakāk. Taču, kad ceļabiedrs kapāja
5 — Pasakas
viņu bez žēlastības ar visiem trim saišķiem uzreiz, viņa tikko jaudāja spārnus cilāt un aizelsusies teica burvim, ka šovakar gan esot krusas pāri pār mēru.
— Jā, kādreiz arī labuma ir par daudz, — burvis atteica. Nu viņa pastāstīja, ka Hanness arī šoreiz esot uzminējis. Ja viņš rīt izdarīšot to pašu, tad būšot uzvarējis, princese vairs netikšot uz šejieni un nevarēšot nodoties burvju mākslām.
— Neko viņš neuzminēs, — burvis atteica. — Gan es izdomāšu kaut ko tādu, kas tam pienapuikam nav ne sapnī rādījies, ja vien viņš nav lielāks burvis par mani. Bet tagad papriecāsimies!
Viņš paķēra princesi pie rokas, un abi dejoja kopā ar troļļiem un maldugunīm. Sarkanie zirnekļi žigli šaudījās pa sienām kā uguns liesmas, pūce sita bungas, melnie sienāži pūta mutes harmonikas, un circeņi svilpoja. Tā bija jautra balle!
Beidzot princese posās uz mājām, lai kāds pilī nesāktu viņu meklēt. Burvis gribēja viņu pavadīt, lai nebūtu tik ātri jāšķiras pēc līksmās dejošanas.
Viņi izlidoja negaisā, un ceļabiedrs sakapāja savas rīkstes gabalu gabalos uz viņu mugurām. Abi asiņoja un vaidēja, un burvis teicās, ka nekad neesot pieredzējis tādu krusu. Pie pils viņš atvadījās no princeses un iečukstēja tai ausī:
— Domā par manu galvu!
Bet ceļabiedrs to dzirdēja, un, kad princese ielaidās pa logu un burvis griezās atpakaļ, viņš nogrāba to aiz garās bārdas un nocirta galvu. Pašu burvi ceļabiedrs iemeta jūrā zivīm par barību, galvu nomazgāja, iesēja lakatiņā, paņēma līdzi uz viesnīcu un likās gulēt.
Otrā rītā viņš iedeva lakatiņu Hannesam un piekodināja ātrāk vaļā neraisīt, pirms princese nav likusi minēt, par ko viņa domā.
Pils zālē bija tik daudz cilvēku, ka starp tiem pat adatai nebūtu vietas, kur nokrist. Padomnieki sēdēja, atgāzuši galvas pret mīkstajiem dūnu spilveniem, vecais ķēniņš bija uzcirties un pat nospodrinājis savu kroni, bet princese ienāca melnā tērpā, it kā dotos uz bērēm.
— Par ko es domāju? — viņa jautāja. Hanness atraisīja lakatiņu un pats pārbijās, ieraudzījis burvja nejauko galvu. Visi nodrebēja, tikai princese sēdēja kā sastingusi. Beidzot viņa piecēlās, skaļi nopūtās, sniedza Hannesam roku un teica:
— Tu esi uzvarējis! Šovakar svinēsim kāzas!
— Nu man prieks, ka tu vienreiz nāc pie prāta, meit! — vecais ķēniņš līksmi sauca. Visi gavilēja, ielās spēlēja orķestri, zvani jautri dzindzināja, virējas noraisīja sēru lentes no katliem un pannām un vecās sievas pielēja zāļu šņabim saldu aveņu sulu, jo nu sākās prieka dienas. Trīs cepti, ar sautētām pīlēm un vistām pildīti vērši tika novietoti tirgus laukumā, un katrs varēja nogriezt gabalu un mieloties, visas strūklakas meta augšup pašu saldāko vīnu, un, ja kāds pie maiznieka pirka klaipu maizes, tad saņēma piedevām riekšavu piparkūku un pilnas kabatas ar cukura riekstiņiem.
Vakarā pilsēta laistījās vienās ugunīs, kareivji šāva ar lielgabaliem, zēni ar plaukšķenēm, pilsētā un pili tika ēsts, pieskandināts, dzerts un dejots. Visi lepnie kungi un daiļās dāmas, visi puiši un meitenes griezās dejā, un viņu skaļās balsis tālu skanēja:
— Nu mums beidzot prieki majas, Burvji izskausti, kā klājas! Piecērt kāju, lai skan grīda, Kad to jautri ļaudis mīda! Mieru nemetīsim mēs, Kamēr atlēks pazoles!
Bet princese joprojām bija apburta un nevarēja Hannesu ieraudzīt ne acu galā. Tāpēc ceļabiedrs iedeva Hannesam trīs gulbja spalvas un nelielu pudelīti. Viņš ieteica nolikt pie kāzu gultas lielu kublu ar ūdeni, iemest tanī spalvas, iepilināt trīs pilienus no pudelītes un trīs reizes iegremdēt princesi ūdenī, pirms viņa gulstas kāzu gultā.
Hanness izdarīja visu, ko viņam ceļabiedrs lika. Princese skaļi brēca, kad viņu iemērca pirmo reizi, un ķepurojās Hannesa rokās kā melns gulbis. Otrreiz iemērcot, gulbis jau bija balts ar melnu loku ap kaklu, bet trešajā reizē tas pārvērtās skaistā jaunavā, kas nu bija daiļāka nekā jebkad un no sirds pateicās Hannesam, ka tas viņu atbrīvojis no burvja varas.
Otrā rītā ķēniņš un viss galms ieradās apsveikt jauno pāri, un apsveikumi turpinājās līdz pat vakaram. Tad kā pats pēdējais ieradās ceļabiedrs; viņam jau bija ceļa spieķis rokā un soma uz pleca. Hanness krita viņam ap kaklu, pateikdamies par lielo palīdzību, un lūdza palikt pilī uz visiem laikiem.
— Tu esi manas laimes pamats, — viņš daudzināja, bet ceļabiedrs lēnīgi pasmaidīja un atbildēja:
— Nē, mans laiks ir apritējis. Esmu tev tikai atlīdzinājis par tavu labo sirdi. Es esmu tas ubags, kurš gulēja pie kapsētas mūra un kuru tu liki godam apglabāt.
To teicis, viņš nozuda.
Kāzas svinēja veselu mēnesi. Hanness un princese ļoti mīlēja viens otru, vecais ķēniņš drīz vien atdeva valsti znotam, bet pats ucināja uz ceļgala mazbērnus un ļāva tiem rotaļāties ar savu bārdu.