TĀLU JŪRĀ ūdens ir tik zils kā viskošākās rudzu- puķes zieds un tik dzidrs kā visskaidrākais stikls. Bet tur ir dziļš, tur ir tādas dzīles, kuras neviena enkura tauva nespēj aizsniegt; neskaitāmus torņus vajadzētu likt citu uz cita, lai tie sniegtos no jūras dibena līdz ūdens virsai. Un tur, šinīs dziļumos, mājo jūras ļaudis.
Nedomājiet, ka apakšā ir tikai kailas, baltas smiltis, nē, tur aug visdīvainākās puķes un stādi, kuru kāti un lapas ir tik lokani, ka pie mazākās ūdens sakustēšanās saskaras kā dzīvi. Visas zivis, lielas un mazas, šaudās starp šiem stādiem tāpat kā te, augšā, putni caur koku zariem. Visdziļākajā dzīlē ir jūras ķēniņa pils; mūri tai no koraļļiem un augstie, šaurie logi ar smailo augšdaļu no vistīrākā dzintara, bet jumtu sedz gliemežvāki; tie veras te vaļā, te ciet, pakļaudamies ūdens strāvām. Tas izskatās burvīgi, jo katrā vākā ir starojošas pērles; ar vienu
vienīgu pietiktu, lai kādas ķēniņienes kroni apbrīnotu un daudzinātu malu malās.
Jūras ķēniņš jau daudz gadu bija atraitnis, un saimniecību vadīja viņa vecā māte. Tā bija gudra sieva, varen lepna uz savu dižciltību un nēsāja uz savas astes divpadsmit austeres, kamēr pārējie augstmaņi drīkstēja nēsāt tikai sešas. Ķēniņš nevarēja vien beigt viņai pateikties gan par teicamo saimniekošanu, gan par sešu mazo princešu audzināšanu. Ķēniņam bija sešas skaistas meitas, bet jaunākā visskaistākā — seja smalka un maiga kā rozes ziedlapiņa, acis zilas kā visdziļākā jūra. Tāpat kā visiem pārējiem jūras iemītniekiem, arī meitām bija zivs astes.
Augu dienu viņas rotaļājās jūras dibenā, pilī, lielajās zālēs, kur no sienām sliecās ārā dzīvas puķes. Lielie dzintara logi bija līdz galam vaļā, un zivis peldēja iekšā, tāpat kā pie mums ielido bezdelīgas, ja atdarām logus. Zivis peldēja princesēm klāt, ēda no rokas un ļāvās glāstīties.
Ap pili pletās liels dārzs ar dīvainiem kokiem, kuru augļi laistījās kā zelts, ar ugunssarkanām un tumši zilām puķēm, kuras atgādināja šaudīgu liesmu, jo nepārtraukti šūpoja kātus, lapas un ziedus. Zeme šai dārzā bija vissmalkākā smilts, tikai zila kā degošs sērs. Pār visu klājās īpatnēja zila zaiga; cilvēks, nokļuvis šeit, varētu iedomāties, ka atrodas augsti gaisā un redz debesis gan virs, gan zem sevis. Kad nebija vēja, tad caur ūdeni varēja redzēt arī sauli kā purpura ziedu, no kura kausiņa šķita izstarojam gaisma.
Katrai mazajai princesei bija ierādīts savs gabaliņš dārza, ko viņa varēja kopt un apstādīt, kā vien pašai patīk. Viena izveidoja savu puķu dobi kā lielu vali, otrai labāk patika piešķirt tai nāras izskatu, bet jaunākā savu izveidoja apaļu, saulei līdzīgu, un apstādīja ar sarkani ziedošām puķēm. Viņa bija savdabīgs bērns, klusa un domīga, un, kad citas māsas lepojās ar visdīvainākajām mantām, ko bija pievākušas no bojā gājušiem kuģiem, viņai pietika ar rožsārtajām puķēm, kuras atgādināja caur viļņiem mirdzošu sauli, un ar kādu marmora tēlu. Tas bija skaists, no balta, tīra akmens veidots zēns, kurš, kuģim bojā ejot, nokļuvis jūras dibenā. Viņa iestādīja blakus sta- tūjai sārtu sēru vītolu; tas auga raženi un lieca nokarenos zarus pāri tēlam pretī zilajām smiltīm, mezdams mēļas ēnas. Vītols nepārtraukti kustējās kā īsts nemiera gars, šķita, ka galotne un saknes ilgotos apskauties.
Lielākais prieks mazajai nārai bija dzirdēt kaut ko par cilvēku pasauli tur, augšā; vecmāmuļa zināja daudz stāstīt par kuģiem un pilsētām, cilvēkiem un dzīvniekiem. Sevišķi skaisti nārai likās tas, ka zemes puķes smaržo, kamēr tām, kas auga jūras dibenā, nebija smaržas; ka meži ir zaļi un zivis, vīdamās ap koku zariem, skaļi un līksmi dzied. Vecmāmuļa ar gudru ziņu nosauca putnus par zivīm, citādi meitenes neko nesaprastu, jo putnus nekad nebija redzējušas un nevarēja iedomāties, kādi tie izskatās.
— Kad jums būs piecpadsmit gadu, — vecmāmuļa sacīja, — tad jums atļaus iznirt no jūras, apsēsties mēnesnīcā uz klints un noskatīties uz lielajiem burukuģiem, kuri slīd garām. Tad jūs redzēsiet arī mežus un pilsētas.
Nākošajā gadā vecākajai māsai bija paredzama šī laime, otrai — gadu vēlāk, bet pašai jaunākajai vēl bija jāgaida veseli seši gadi, iekams viņa drīkstēs pacelties augšup un redzēt, kā izskatās uz zemes. Taču katra māsa apsolījās pateikt pārējām, ko redzējusi un ko pirmajā reizē atzinusi par pašu skaistāko, jo ar vecmāmuļas stāstiem nepietika, lai varētu visu jau iepriekš skaidri iztēloties. Vēl daudz kas palika mīklains un miglains, un to bija nepieciešams noskaidrot.
Neviena tā neilgojās redzēt zemi kā jaunākā māsa, tieši viņa, klusā un domīgā meitene, kurai bija visilgāk jāgaida uz šo brīnumaino atklājumu dienu. Dažu nakti viņa stāvēja pie vaļēja loga un lūkojās caur tumšzilo ūdeni augšup, kā tur zivis rotaļājās, uzsizdamas burbuļus ar spurām un astēm. Viņa redzēja arī mēnesi un zvaigznes; protams, šie debess spīdekļi izskatījās visai bāli un, caur ūdeni raugoties, daudz lielāki, nekā tos redz cilvēku acis. Tad tos aizsedza kaut kas melnam mākonim līdzīgs; nāra zināja, ka tur aizpeld vai nu liels valis, vai milzu kuģis ar daudziem braucējiem; tiem droši vien nebija ne jausmas, ka jūras dzīlēs maza daiļava izstiepj baltās rokas, ilgodamās pēc viņiem.
Tai dienā, kad vecākajai princesei apritēja piecpadsmitais gads, viņa drīkstēja pacelties pirmo reizi virs ūdens.
Viņa atgriezās ar milzumu jaunu iespaidu, bet visjaukāk, tā viņa sacīja, esot mēnesnīcā gulēt rāmā jūrā uz sēkļa un vērot lielo pilsētu tuvīnā piekrastē, kur ugunis laistoties kā neskaitāmas zvaigznes, spēlējot mūzika, dārdot rati un čalojot cilvēki, redzami daudzi slaidi torņi un dzirdamas zvanu skaņas. Tieši tāpēc, ka viņa nevarēja nokļūt šai pilsētā, viņa jūsmoja par to kā par visskaistāko parādību.
Jaunākā māsa nebeidza vien klausīties vecākās stāstos un, kad vēlu vakarā stāvēja viena pati pie loga un vērās tumšzilajos ūdeņos, tad sapņoja par lielo pilsētu ar tās dunoņu un dūkoņu un viņai šķita, ka zvanu skaņas dzirdamas arī jūras dzelmē.
Nākošajā gadā arī otrā māsa saņēma atļauju iznirt virs ūdens un peldēt, cik ilgi vēlas. Viņa iznira, saulei rietot, un viņai šķita, ka tas ir visskaistākais mirklis viņas mūžā. Visa debess laistījusies kā zelts — tā viņa stāstīja un nespēja vien apjūsmot mākoņu košumu. Tie traukušies viņai pāri sārti un mēļi, bet vēl ātrāk par tiem traucies uz rietumiem bars meža gulbju. Tie lidojuši taisni uz sauli, bet tā norietējusi, un rožainais sārtums uz ūdens un mākoņos drīz vien izkvēlojis.
Pēc gada pienāca trešās māsas kārta. Viņa bija ļoti pārgalvīga, tāpēc aizpeldēja pa platu upi, kas ietecēja jūrā. Viņa redzēja teiksmainus zaļus pakalnus ar vīnadārziem, pilis un vasarnīcas vīdēja krāšņu mežu ielokos, putni dziedāja koku zaros. Saule tā tveicēja, ka nārai bieži vajadzēja ienirt ūdenī, lai atvēsinātu sakarsušo seju. Kādā līcītī viņa sastapās ar veselu baru cilvēku bērnu. Tie pilnīgi kaili plunčājās ūdenī; nāra gribēja ar tiem parotaļāties, bet tie izbijušies aizbēga, un tad atskrēja mazs, melns radījums — tas bija suns, ko viņa nekad nebija redzējusi, — un sāka nešpetni bārties. Nāra sabijās un steidzās atpakaļ atklātā jūrā. Tomēr viņa vienmēr atcerējās biezos mežus, zaļos pakalnus ar vīnadārziem un jaukos bērnus, kuri peldēja ūdenī, kaut gan viņiem nebija zivs astes.
Ceturtā māsa nebija tik pārgalvīga, viņa palika turpat, kur uzpeldējusi, un stāstīja, ka jūras vidū esot visjaukāk. Varot redzēt jūdzēm tālu, un debess izskatoties kā stikla zvans. Ari kuģus viņa bija redzējusi, gan tikai iztālēm, un tie atgādinājuši kaijas. Klīrīgie delfīni metuši kūleņus, un lielie vaļi sprauslājuši ūdeni augšup, un tad licies, ka visapkārt ir simtiem strūklaku.
Nu pienāca piektās māsas kārta; viņas dzimšanas diena iekrita ziemā, un tāpēc viņa dabūja redzēt to, kas pārējām pirmajā izniršanas reizē nebija gadījies. Jūra laistījās pilnīgi zaļa, un pa to peldēja lieli leduskalni, daudz lielāki par cilvēku celtajiem torņiem. Viņi bija dažādi pēc veida, zaigoja kā pērles un mirdzēja kā dimanti. Nāra apsēdās uz paša lielākā, un visi burinieki bailēs grieza ceļu, pamanījuši viņu sēžam ar vaļējiem matiem, kas plivinājās vējā. Pievakarē debesis aizklāja mākoņi, zibeņi šķīlās un pērkons granda, melnā jūra vēla viļņu vālus un cēla augšup leduskalnus, kuri nu sarkani spulgoja. Uz visiem kuģiem nolaida buras, visur valdīja bailes un baismas, bet nāra mierīgi sēdēja uz sava peldošā troņa un vēroja zilo zibeņu līkločus, kuri dziļi triecās iekšā bangainajā jūrā.
Kad māsas pirmo reizi pacēlās ūdens virsū, katra bija sajūsmināta par to jauno — nekad neredzēto un tāpēc skaisto, bet, kad vēlāk viņām, kā jau pieaugušām, bija brīv iznirt, kad vien vēlas, viņām daudz kas no redzētā kļuva vienaldzīgs. Viņas ilgojās tikt atpakaļ un jau pēc mēneša atzina, ka visjaukāk esot mājās, jūras dzīlēs.
Dažā labā vakara stundā piecas māsas rokrokā pacēlās virtenē virs ūdens; viņām bija burvīgas balsis, skaistākas nekā jebkad cilvēkiem. Ja tuvojās vētra un varēja paredzēt kuģu bojā eju, viņas peldēja kuģiem pa priekšu un dziedāja saldās skaņās, cik jauki ir jūras dzīlēs, un lūdza kuģiniekus nebaidīties un droši sekot viņām uz turieni. Taču tie nesaprata nāru dziesmas un sprieda, ka tur ap mastiem svilpo vējš; viņi arī nedabūja neko redzēt no jūras dziļumu skaistuma, jo, kad kuģis grima, cilvēki noslīka un nonāca jūras ķēniņa pilī kā līķi.
Kad māsas tā vakaros aizpeldēja, mazākā palika stāvam pavisam viena un juta, ka varētu raudāt, bet nārām nav asaru, tāpēc viņas cieš vēl jo vairāk.
— .Ak, kaut man jau būtu piecpadsmit gadu! — viņa ilgojās. — Es zinu, ka ļoti iemīlētu pasauli tur, augšā, un cilvēkus, kas to apdzīvo.
Beidzot arī viņai apritēja piecpadsmitais gads.
— Nu tu esi pieaugusi, — sacīja vecā ķēniņiene — atraitne, viņas vecmāmuļa. — Nāc, lai tevi izrotāju tāpat kā tavas māsas.
Viņa uzlika nāriņai galvā baltu liliju vainagu; katra ziedlapa bija liela pērle. Tad vecā ķēniņiene iesprauda viņai astoņas austeres astē, lai uzsvērtu viņas dižciltību.
— Ai, kā tas sāp! — nāriņa iesaucās.
— Jā, augsta kārta liek arī šo to paciest, — vecā atbildēja.
Ak, cik labprāt nāriņa būtu nometusi visu šo
greznību un apmainījusi smago vainagu pret pašas dārza sarkanajiem ziediem, kas piestāvētu daudz labāk, bet tur neko nevarēja grozīt!
— Palieciet sveiki! — viņa teica un pacēlās viegli un brīvi kā burbulis ūdens virsū.
Saule bija nupat norietējusi, bet visi mākoņi vēl zaigoja rožaini un zeltaini, un bālsārtajās debesīs vakara zvaigzne spulgoja gaiši un aicinoši; gaiss bija liegs un svaigs un jūra pavisam rāma. Netālu uz ūdens šūpojās liels kuģis ar trim mastiem; viena vienīga bura bija uzvilkta, jo nekustējās ne vēsmiņa. Uz rājām sēdēja matroži, skanēja mūzika un dziesmas, un, kad kļuva tumšāks, viņi aizdedzināja simtiem krāsainu laternu. Izskatījās, it kā visu zemju karogi plīvotu uz šā kuģa. Mazā nāra piepeldēja pie pašiem kajītes logiem, un ikreiz, kad ūdens šūpas pacēla viņu uz augšu, viņa varēja caur spožajām rūtīm ielūkoties telpā, kur pulcējās izgreznojušos cilvēku bars. Visskaistākais tomēr bija jaunais princis ar lielām, melnām acīm; viņam droši vien nebija vairāk par sešpadsmit gadiem. Šodien viņš svinēja dzimšanas dienu, tāpēc uz kuģa tika rīkoti svētki. Uz klāja dejoja matroži, un, kad jaunais princis iznāca ārā, simtiem raķešu uzšāvās gaisā un apgaismoja visu kā gaišā dienā. Mazā nāra nobijās un ienira, taču drīz vien atkal pacēla galvu virs ūdens, un tad šķita, ka visas debess zvaigznes birst pie viņas lejup. Nekad viņa nebija redzējusi tik krāšņu uguņošanu! Lielas saules izvērpās virs galvas, milzīgas, ugunīgas zivis lidoja zilajā gaisā, un viss atspoguļojās rāmajā, gludajā jūras līmenī. Uz kuģa bija tik gaišs, ka varēja saredzēt pat mazāko tauvas galiņu, nemaz nerunājot par cilvēkiem. Cik skaists bija jaunais princis! Viņš spieda visiem rokas un smaidīja, un mūzika skanēja tālu pāri ūdeņiem šai jaukajā naktī.
Bija jau vēls, bet mazā nāra nevarēja novērst acu no kuģa un jaunā prinča. Krāsainās laternas tika nodzēstas, raķetes vairs nešāvās gaisā, lielgabalu šāvieni nerībēja, bet dziļi jūrā kaut kas dūca un rūca. Nāra joprojām turējās virs ūdens un šūpojās augšup — lejup, lai varētu paturēt acīs kajīti. Taču viļņi tūka tūkumā, biezi mākoņi vilkās gūzmā, tālumā jau plaiksnījās zibeņi. O, nu būs gaidāms briesmīgs negaiss! Matroži nolaida pēdējo buru, lielais kuģis trauca lidojošā gaitā satrakotajā jūrā, viļņi slējās kā melni milzu kalni un grasījās velties pāri mastiem, bet kuģis atkal un atkal izvairījās no nāvīgās sadursmes un kā gulbis stalti pacēlās virs sabangotā ūdens. Mazajai nārai tas likās jautrs brauciens, bet kuģinieki gan tā nedomāja; kuģis brakšķēja un brikšķēja, biezie dēļi ieliecās no spēcīgajiem viļņu grūdieniem, un pēkšņi pa kādu robu ūdens ielauzās kuģī. Masts nolūza, noknakšķēdams kā nieka niedre, kuģis nošķiebās uz sāniem, un ūdens gāzās iekšā tilpnē. Nu mazā nāra redzēja, ka kuģinieki ir briesmās; viņai pašai vajadzēja uzmanīties no baļķiem un mastu gabaliem, kas krita ūdenī. Vienu mirkli visu pārklāja tāda melna tumsa, ka ne acī durams nevarēja redzēt, bet tad uzliesmoja zibens — un nāra atkal ieraudzīja kuģa ļaudis. Skaidrs, ka viņas skatiens meklēja jauno princi, un viņai ari izdevās ieraudzīt jaunekli, kad tas, kuģim pārlūstot, nogrima dzelmē. Pirmajā mirklī nāra izjuta dziļu prieku, ka nu princis nonāks viņas valstībā, bet tad atcerējās, ka cilvēki nevar dzīvot jūras dziļumos un princis var nokļūt viņas tēva pilī tikai kā slīkonis. Nē, viņš nedrīkst mirt! Un nāra metās vidū starp bangu triektajiem mastu gabaliem, pilnīgi aizmirsusi, ka tie arī viņu pašu var saspiest. Viņa nira dziļi ūdenī un cēlās atkal augšup reizē ar bangām, un beidzot atrada princi, kurš vairs nespēja cīnīties ar vētraino jūru. Viņa rokas un kājas bija piekusušas, melnās acis aizvērtas; viņš būtu miris, ja mazā nāra nebūtu piesteigusies. Viņa pacēla prinča galvu virs ūdens un ļāva, lai bangas nes viņus, uz kurieni grib.
Uz rīta pusi negaiss norima, bet no kuģa neredzēja vairs ne skaidiņas. Saule, sārta un spoža, pacēlās virs ūdeņiem. Likās, reizē ar sauli arī prinča vaigos atgriežas dzīvības sārtums, taču acis joprojām bija aizvērtas. Nāra skūpstīja viņa augsto, skaidro pieri un atglauda slapjos matus. Viņai šķita, ka princis atgādina marmora statuju viņas dārzā; viņa skūpstīja princi atkal un atkal un vēlējās, kaut viņš atdzīvotos.
Tad viņa ieraudzīja cietzemi; tālumā slējās augsti, zili kalni, kuru virsotnēs laistījās balts sniegs kā gulbju bars, kas tur apmeties, lai atpūstos. Nogāzes sedza raženi, zaļi meži, pašā piekrastē slējās kāda balta pils — klosteris vai baznīca, to nāra nezināja. Dārzā auga citronu un apelsīnu koki, pie vārtiem slējās staltas palmas. Jūra te izveidoja mazu līci; tanī bija rāms, bet visai dziļš ūdens. Nāra peldēja taisni uz sēkli, kas likās nobērts smalkām jo smalkām baltām smiltīm, kuras bija sasilušas gluži siltas saules gaismā. Tur viņa noguldīja princi tā, lai viņam galva būtu augstāk.
Lielajā, baltajā pilī sāka skanēt zvani, un pa dārzu uz šejieni steidzās pulciņš jaunu meiteņu. Mazā nāra aizpeldēja gabaliņu tālāk aiz lieliem, augstiem akmeņiem, uzlika jūras putas uz matiem un krūtīm, lai neviens viņu nepamanītu, un gaidīja ar nepacietību, vai kāds princim sniegs palīdzību.
Pirmā pie prinča pieskrēja jauna meitene; likās, viņa izbijās, bet tikai uz mirkli, tad skaļi sauca, un uz viņas saucienu atsteidzās vairāki vīrieši, kas palīdzēja princim piecelties kājās. Viņš atžilba un uzsmaidīja visiem, kas tuvumā stāvēja, tikai mazā nāra nesaņēma viņa smaidu, jo viņš jau nezināja, kas viņu izglābis. Viņa jutās ļoti apbēdināta, un, kad princi ieveda baltajā pilī, viņa skumji ienira ūdenī un atgriezās tēva mājās.
Klusā un domīgā meitene tagad likās vēl klusāka un domīgāka. Māsas jautāja, ko labu viņa pirmo reizi redzējusi, bet viņa neko neatbildēja.
Dažu labu vakaru vai rītu viņa iznira tur, kur bija princi pametusi. Viņa redzēja, kā nobrieda augļi dārzos un kā tos novāca, kā nokusa sniegs augsto kalnu virsotnēs, bet princi nekur nemanīja, un mazā nāra atgriezās mājās aizvien jo skumīgāka. Vienīgais prieks viņai bija sēdēt savā dārziņā un turēt apskautu marmora tēlu, kas atgādināja skaisto princi. Puķes viņa vairs nekopa, tās sakuploja kā īsts biezoknis, aizsedza visas ejas un ievija slaidos kātus un leknās lapas koku zaros, tā ka dārzā valdīja dziļa krēsla.
Beidzot viņa nevarēja vairs izturēt un izstāstīja savas bēdas vienai māsai, kura pateica to pārējām, bet daudz tālāk šī vēsts neaizgāja, tikai līdz dažām māsu tuvākajām draudzenēm. Viena draudzene pat zināja, kas ir šis princis, bija arī noskatījusies svētkus uz kuģa un pastāstīja, kur atrodas prinča valsts.
— Nāc, mazā māsiņ! — sacīja pārējās un apskāvušās visas garā virtenē iznira no jūras tur, kur piekrastē atradās prinča pils.
Tā bija celta no gaišdzeltena, vizoša šūnakmens, un platas marmora kāpnes nosliecās līdz pašai jūrai. Krāšņi, zeltīti jumoli pacēlās virs jumta, un starp kolonnām, kas lokā ieslēdza pili, stāvēja marmora tēli, kas šķita kā dzīvi. Caur augsto logu dzidrajām rūtīm varēja ielūkoties greznajās zālēs, kur dārgas zīda portjeras sedza durvis, spilgti rakstaini paklāji un košas gleznas rotāja sienas. Pašas lielākās zāles vidū čaloja augsta strūklaka, tās šaltis šāvās augšup līdz pat stikla jumolam griestos, pa kuru iespīdēja saule, apmirdzēdama ūdeni un skaistās puķes, kas auga lielajā baseinā.
Nu nāriņa zināja, kur princis dzīvo, un pavadīja dažu labu nakti viņa tuvumā uz ūdens. Viņa piepeldēja sauszemei tik tuvu, kā to neviena cita nebūtu iedrošinājusies, jā, viņa pat aizpeldēja pa šauro kanālu līdz lepnajam marmora balkonam, kas meta platu ēnu uz ūdeni. No turienes viņa vēroja jauno princi, kas bija pārliecināts, ka ir viens pats gaišajā mēness naktī.
Viņa vēroja princi arī tad, kad viņš koklētāju pavadībā vizinājās burulaivā, kuras karogu plivināja vējš; viņa klausījās mūzikā, noslēpusies zaļajā meldru biezoknī, un, ja vējš aizķēra viņas sudrabaini vizošo plīvuru un kāds to pamanīja, tad nodomāja, ka tur gulbis izpleš slaidos spārnus.
Dažu nakti viņa noklausījās, kā zvejnieki, lāpu gaismā zvejodami, uzteica un cildināja jauno princi; tad viņa priecājās, ka izglābusi princim dzīvību, kad viļņi viņu, pa pusei mirušu, mētāja pa jūru. Viņa atcerējās, cik cieši prinča galva bija pie- kļāvusies pie viņas krūtīm, un skuma, ka viņš pats par to neko nezina un nevar pat sapņos pieminēt savu glābēju.
Aizvien vairāk viņa sāka mīlēt cilvēkus, aizvien vairāk vēlējās būt kopā ar viņiem, jo viņu pasaule šķita plašāka un daudzpusīgāka nekā zemūdens valstība. Viņi varēja traukties pāri jūrām, celties augstos kalnos virs mākoņiem, kaut arī viņu skatieni spēja aptvert tikai mazu daļiņu no tās mežiem un tīrumiem klātās zemes, kuru viņi apdzīvoja. Nāru tā interesēja viņu dzīve, viņai bija tik daudz ko jautāt, ka māsas nespēja atbildēt un noraidīja viņu pie vecmāmuļas, kura pazina cilvēku pasauli ļoti labi un prata pareizi nosaukt visas valstis, kas tanī ietilpa.
— Ja cilvēki nenoslīkst, — mazā nāra jautāja, — vai tad viņi dzīvo mūžīgi? Vai viņi nemirst tā kā mēs te, jūrā?
— Protams, viņiem arī jāmirst, — vecā atbildēja, — viņu dzīves laiks daudz īsāks par mūsējo. Mēs dzīvojam trīssimt gadu, tad beidzas mūsu mūžs un mēs pārvēršamies par putām ūdens virsū, mums nav pat kapa vietas blakus mūsu mīļajiem. Mums nav nemirstīgas dvēseles, mēs nekad vairs neatgūstam dzīvību, mēs līdzināmies zaļajiem meldriem, kuri, vienreiz nogriezti, nekad vairs nezaļos. Turpretī cilvēkiem ir dvēsele, kas dzīvo mūžīgi, tā dzīvo pat tad, kad miesa jau pārvērtusies par zemi, tā ceļas dzidrajā gaisā augšup līdz pat mirdzošajām zvaigznēm! Tā kā mēs iznirstam virs ūdens un ieraugām viņu zemi, tā viņu dvēsele paceļas uz nezināmām karaliskām augstienēm, kuras mēs nekad neredzēsim!
— Kāpēc mēs nevaram iegūt nemirstīgu dvēseli? — nāra vaicāja. — Es atdotu visus savus gadu simteņus, lai justos kaut vienu dienu kā cilvēks un varētu cerēt, ka ņemšu dalību viņu nemirstībā.
— Par to tu nedrīksti pat domāt! — vecā viņu aprāja. — Mēs esam šeit laimīgāki nekā cilvēki tur, augšā.
— Tātad, kad būšu mirusi, es klīdīšu apkārt kā putas virs ūdens, nedzirdēšu viļņu mūziku, neredzēšu puķu košumu un saules zeltu? Vai es neko nevaru darīt, lai iegūtu nemirstīgu dvēseli?
— Nē, — vecmāmuļa atteica. — Vienīgi tad, ja kāds cilvēks tevi tā iemīl, ka tevis dēļ aizmirst savu tēvu un māti, ja viņš ar visām domām un jūtām ir pie tevis, ja priesteris viņa labo roku ieliek tavējā un viņš solās būt tev uzticīgs šeit un mūžībā, — tad viņa dvēsele ieplūst tevī un tu gūsti līdzdalību cilvēku svētlaimē. Viņš tad dod tev savu dvēseli un reizē patur to, turklāt bagātāku, nekā tā bijusi. Bet tas nekad nevar notikt. Tas, ko jūrā uzskatām par skaistu — tava zivs aste —, virs zemes šķitīs neglīts. Tam, ko viņi sauc par skaistu, jābalstās uz diviem neveikliem stabiem, ko viņi dēvē par kājām.
Nabaga nāra apbēdināta nopūtās, lūkodamās uz savu zivs asti.
— Priecāsimies, kamēr dzīvojam! — sacīja vecmāmuļa. — Lēkāsim un dejosim savus trīssimt gadus, tas ir patiesi diezgan ilgs laika sprīdis, un vēlāk toties būs jo salda atdusa. Šovakar būs galma balle!
Kaut ko tik skaistu zemes virsū gan nevarētu dabūt redzēt. Lielās deju zāles sienas un griestus sedza biezs, caurspīdīgs stikls. Abpus zālei bija sarindoti neskaitāmi rožsārti un zāles zaļi gliemežvāki, kuros dega zila uguns, kas apgaismoja zāli un spīdēja cauri sienām, tā ka ārpusē visa jūra zalgot zalgoja. Lielas un mazas zivis peldēja gar stikla sienām: dažām zvīņas laistījās purpursarkanas, citām kā sudrabs un zelts. Zāles vidū plūda plata straume, un tanī dejoja jūras ļaudis, dziedādami daiļskanīgas dziesmas. Tik skaistu balsu cilvēkiem nebija. Mazā nāra dziedāja visburvīgāk, un galms aplaudēja ar rokām un astēm. Uz mirkli viņa juta lielu prieku sirdī, apzinoties, ka viņai ir skaistākā balss virs zemes un jūrā, taču drīz vien domas par zemes valsti viņu sarūgtināja. Viņa nevarēja aizmirst jauno princi un savas bēdas, ka nespēj iegūt nemirstīgu dvēseli tāpat kā viņš. Nāra klusu izzagās no tēva pils, un, kamēr zālē valdīja prieki un līksmība, viņa vientuļa sēdēja savā dārziņā. Tad viņa izdzirdēja virs ūdeņiem noskanam mežragu un nodomāja: «Tur, augšā, burulaivā brauc viņš, kuram pieder mana sirds un kura rokās labprāt nodotu savu likteni. Es gribu likt visu uz spēli, lai iegūtu princi un nemirstīgu dvēseli! Kamēr manas māsas dejo tēva pilī, es došos pie jūras raganas, no kuras man vienmēr bija tādas bailes, — varbūt viņa zina kādu padomu un var man palīdzēt!»
Un mazā nāra pameta dārziņu un devās uz krācošajām vērpetēm, aiz kurām mājoja ragana. Šo ceļu nāra agrāk nekad nebija staigājusi; te neauga ne puķes, ne jūraszāle, tikai kaila smilts stiepās līdz vērpetēm, kur ūdens griezās kā dārdoši dzirnavu rati un ierāva dziļumā visu, ko satvēra. Viņai vajadzēja izlauzties starp divām šādām krācošām vērpetēm, tālāk ceļš veda caur siltām, kūsājošām dūņām; to vietu ragana sauca par savu kūdras purvu ar veselības avotiem. Aiz tiem ērmīgā mežā atradās viņas māja; mežs sastāvēja no polipiem — pa pusei kokiem, pa pusei dzīvniekiem —, tie līdzinājās simtgalvainām čūskām, kas auga ārā no zemes. Zari atgādināja garas, gļotainas rokas ar lokaniem tārpiem līdzīgiem pirkstiem; katram šādam kokam kustējās ik posms — no saknes līdz pašai galotnei. Mazā nāra palika nobijusies stāvam; sirds viņai skaļi sita aiz bailēm. Daudz netrūka — un viņa būtu griezusies atpakaļ, bet domas par princi atdeva drosmi. Viņa cieši apsēja ap galvu garos, plīvojošos matus, lai polipi nevarētu tos satvert, rokas sakrustoja uz krūtīm un šāvās uz priekšu kā zivs straumē. Tā viņa nonāca pie purvaina laukuma, kur pacēlās no slīkoņu kauliem saslietais raganas nams. Ragana sēdēja durvju priekšā un baroja no rokas krupi. Ap viņu lodāja resnas ūdensčūskas un rādīja neglītos, dzeltenbaltos vēderus.
— Es jau zinu, pēc kā tu nāc! — ragana viņu uzrunāja. — Stulba gan tu esi, tas man tev jāsaka, bet lai jau notiek tava griba! Iegrūdīs gan tas princis tevi nelaimē, mana daiļā princese! Tu gribi tikt vaļā no savas zivs astes un dabūt divus balstus iešanai, ko cilvēki dēvē par kājām. Un tas viss tikai tāpēc, lai jaunais princis tevī iemīlas un tu dabū nemirstīgu dvēseli! — Ragana iesmējās tik rupji un ķērkstoši, ka pat krupis pārbīlī izvēlās viņai no klēpja. — Tu nāc īstā laikā, — viņa piebilda, — rīt pēc saules lēkta es tev vairs nevarētu līdzēt — un tev būtu jāgaida vēl viens gads. Es tev tūliņ izvārīšu burvju dziru, ar to tev jāizpeld krastā pirms saules lēkta, jāapsēžas un dzira vienā paņēmienā jāizdzer, tad tava aste pārvērtīsies par to, ko cilvēki sauc par kājām. Bet tas briesmīgi sāpēs, manu princesīt, tev liksies, ka ass zobens pāršķeļ tevi. Visi, kas tevi ieraudzīs, sauks tevi par skaistāko meiteni pasaulē, jo tu paturēsi savu līgano gaitu. Neviena dejotāja nespēs tik viegli kustēties kā tu, bet ik solis, ko tu spersi, sagādās tev griezīgas sāpes, it kā tu staigātu pa nažu asmeņiem un tavu kāju pēdas asiņotu. Ja esi ar mieru to visu ciest, tad es tev palīdzēšu.
— Esmu, — nāra atbildēja trīsošā balsī un domāja par princi un nemirstīgo dvēseli.
— Apdomā gan labi, — ragana turpināja, — tas nav nekāds joks! Ja tu iegūsi cilvēka izskatu, tad nekad nevarēsi pārvērsties par nāru. Tu nekad nevarēsi atgriezties caur ūdeni pie māsām tēva pilī, un, ja tu neiemantosi prinča mīlestību ta, ka viņš tevis deļ aizmirst tevu un mati, pieķeras tev ar sirdi un dvēseli un priesteris savieno jūsu rokas, lai topat vīrs un sieva, tad neceri uz nemirstību! Jau pirmajā rītā, līdzko viņš apprecēs citu, tava sirds lūzīs un tu pārvērtīsies putās virs ūdens.
— Es gribu, lai tu man palīdzi, — nāra atbildēja bāla kā nāve.
— Bet es prasīšu no tevis maksu, — ragana ņirdzīgi smīnēja, — un es neesmu no lētajām. Es zinu, ka tev ir visskaistākā balss jūras dzelmē. Tu gan domāji, ka varēsi ar to apburt princi, — nekā, mana mīļā, balss tev jāatdod man! Par savu burvju dziru es prasu pašu labāko, kas tev pieder. Tad es došu pati savas asinis, lai dzēriens iegūst spēku un kļūst skaudrs kā abpusēji griezīgs asmens!
— Bet kas paliks man, ja tu atņemsi manu balsi?
—■. Tavs skaistums, — ragana atbildēja, — tava līganā gaita un tavu acu valoda; ar to tu vari apburt jebkura cilvēka sirdi. Nu, vai dūša nav jau papēžos? Ja esi ar mieru, tad es lieku vārīt savu burvju dziru!
— Lai notiek! — nāra sacīja, un ragana paņēma katlu.
— Tīrība ir laba lieta, — viņa noteica, sasēja čūskas ka
molā un izberza ar tām katlu, pirms uzlika to uz uguns. Drīz vien no verdošā katla sāka celties garaiņi, veidodami ērmīgas ainas, no kurām nārai skrēja šermuļi pār kauliem. Ik brīdi ragana meta katlā gan šo, gan to no saviem baigajiem krājumiem, un, kad katls vira, izklausījās, it kā krokodils raudātu. Beidzot dzira bija izvārīta; izskatījās, ka tas ir dzirkstošs ūdens, kas laistās traukā.
— Ņem manu ņemamo, dod savu dodamo! — ragana teica un pārvilka ar roku pār nāras lūpām — un viņa kļuva mēma, nevarēja vairs ne parunāt, ne padziedāt.
— Ja tev polipi mācas virsū, kad ej caur manu mežu, uzmet tiem pa pilienam dziras, tad viņu rokas sasprāgs gabalu gabalos! — ragana vēl pamācīja, bet tas nebija vajadzīgs: polipi rāvās čokurā, pamanījuši nāras rokā trauku ar dziru, kas laistījās un margoja kā zvaigzne. Nāra aši izgāja cauri mežam, purvam un krācošajām vērpetēm.
Varēja jau redzēt tēva pili. Lāpas lielajā deju zālē bija nodzēstas, droši vien visi jau gulēja, bet nāra neiedrīkstējās nevienu uzmeklēt, jo viņa bija mēma un nolēmusi savējos uz mūžu pamest. Likās, sirds viņai lūzīs aiz bēdām. Viņa iezagās dārzā, noplūca pa ziedam no māsu puķu dobēm, meta ar roku neskaitāmus atvadu sveicienus uz pils pusi un tad cēlās pa tumšzilo ūdeni augšup.
81
Saule vēl nebija uzlēkusi, kad viņa iznira pie prinča pils un atsēdās uz greznajām marmora kāpnēm. Mēness spīdēja skaidrs un spožs. Mazā nāra izdzēra karsto, sīvo dzērienu, un viņai šķita, ka ass, divpusēji griezīgs zobens pāršķeļ visu augumu. Viņa zaudēja samaņu. Kad saule uzlēca pār jūru, viņa atžilba un juta griezīgas sāpes visā ķermenī, bet līdzās stāvēja skaistais jaunais princis un uzlūkoja viņu ar ogļu melnajām acīm. Viņa nolaida savējās un ieraudzīja, ka zivs astes vietā viņai ir visjaukākās kājiņas, kādas vien meitenei var būt, — sārti baltas, smalkas un gleznas. Tad viņa saprata, ka ir kaila, un ietinās garajos matos. Princis jautāja, kas viņa esot un no kurienes nākdama, bet viņa noskumusi uzlūkoja jautātāju ar maigajām, tumšzilajām acīm, jo parunāt nevarēja. Tad princis paņēma viņu pie rokas un veda pilī iekšā. Katrs solis, kā jau ragana
6 — Pasakas
bija brīdinājusi, sagādāja tādas sāpes, it kā zem kāju pēdām būtu asi naži vai adatas, bet nāra panesa to mīļuprāt un slīdēja pie prinča rokas viegli kā vēja nesta pūka, un visi apbrīnoja meitenes dejojošo gaitu.
Viņu grezni ietērpa zīdā un muslīnā, pilī viņa bija skaistākā, bet ko tas līdzēja, ja viņa nevarēja ne padziedāt, ne parunāt! Zīdā un zeltā tērptas verdzenes, cita par citu valdzinošākas, dziedāja dziesmas princim un viņa augstajiem vecākiem, un princis sajūsmā plaukšķināja rokas un uzsmaidīja viņām. Mazā nāra cieta lielas mokas, jo zināja, ka pati būtu dziedājusi daudz labāk, un domāja: «Kaut jel princis dabūtu zināt, ka esmu atdevusi savu balsi, lai tikai būtu pie viņa!»
Nu verdzenes dejoja maigas, graciozas dejas brīnišķas mūzikas pavadībā. Tad nāra pacēla daiļās, baltās rokas, nostājās uz pirkstgaliem un dejojot slīdēja pa grīdu tā, kā neviena to nespētu; katra kustība pauda viņas skaistumu un pievilcību, un viņas acis runāja uz sirdi dziļāku valodu nekā verdzeņu dziesmas.
Visi bija aizgrābti, visvairāk princis, kurš sauca viņu par savu mazo atradeni, bet viņa dejoja un dejoja, lai gan ik reizi, kad mazā kājiņa pieskārās zemei, skaudras sāpes griezās visā miesā kā nažu asmeņi. Princis sacīja, ka meitene vienmēr palikšot viņa tuvumā, un viņa saņēma atļauju gulēt uz samta spilvena prinča durvju priekšā.
Nāriņai uzšuva vīriešu drēbes, lai viņa varētu pavadīt princi izjājienos. Viņi jāja caur smaržīgiem mežiem, kur zaļie zari skāra viņu plecus un putniņi vīteroja starp svaigajām lapām. Viņi kāpa augstos kalnos, un, kaut gan nāras kājiņas asiņoja tā, ka pat citi to redzēja, viņa tikai smējās un sekoja princim, bet mākoņi traucās zem viņiem kā putnu bari, kas dodas uz tālām zemēm.
Nakti, kad pilī visi dusēja, nāra nokāpa lejā pa platajām marmora kāpnēm un vēsināja degošās kājas jūras ūdenī, un tad viņa domāja par savējiem jūras dzīlēs.
Reiz nakti, rokrokā turēdamās, iznira viņas māsas un, skumji dziedādamas, šūpojās virs ūdens krasta tuvumā. Nāra pamāja tām, māsas viņu pazina un stāstīja, cik ļoti viņa visus apbēdi
nājusi. Tagad viņa ieradās krastmalā katru nakti un kādreiz ieraudzīja tālu jūrā vecmāmuļu, kura jau gadu desmitus nebija pacēlusies ūdens virsū, un tēvu ar kroni galvā; viņi izstiepa rokas pēc nāras, bet neiedrīkstējās nākt krastam tik tuvu kā nāras māsas.
Ar katru dienu viņa kļuva princim mīļāka; viņš mīlēja nāru, kā pieaugušie mīl labu, pieglaudīgu bērnu, bet padarīt viņu par savu sievu princim nenāca prātā, taču viņai bija jākļūst prinča sievai, jo citādi viņa neiemantotu nemirstīgu dvēseli un prinča kāzu dienā viņai vajadzētu pārvērsties putās virs ūdens.
«Vai tu mani mīli vairāk par visām citām?» mazās nāras acis likās jautājam, kad princis turēja viņu rokās un skūpstīja viņas maigo pieri.
— Jā, tu esi man mīļāka par visām citām meitenēm pasaulē, jo tev ir vislabākā sirds, — princis sacīja. — Tu esi man visvairāk pieķērusies. Tu man atgādini kādu meiteni, kuru tikai vienreiz esmu redzējis un droši vien nekad vairs neredzēšu. Es biju uz kuģa, kurš gāja bojā, bangas izmeta mani krastā pie kāda svēta tempļa, kur daudz jaunu meiteņu pavadīja savu kalpības laiku. Jaunākā atrada mani krastā un izglāba man dzīvību; viņa ir vienīgā, ko es šai pasaulē varētu mīlēt, bet tu atgādini viņu un esi jau gandrīz izdzēsusi viņas tēlu no manas atmiņas. Meitene acīmredzot pieder svētajam templim, un tāpēc mana labā laime atsūtījusi man tevi. Mēs nekad nešķirsimies!
«Tātad viņš pat nezina, ka es esmu izglābusi viņam dzīvību!» nāra klusībā sūrojās. «Es nesu viņu pāri jūrai, es noguldīju viņu piekrastē, kur atradās templis, es sēdēju, putās noslēpusies, un gaidīju, vai neparādīsies cilvēki un nepalīdzēs viņam. Es redzēju skaisto meiteni, kuru viņš mīl vairāk par mani.» Un viņa dziļi nopūtās, jo paraudāt nevarēja. «Bet viņš sacīja, ka meitene piederot templim; tad jau viņa nevar templi pamest un viņi nesastapsies! Es esmu pie viņa vienmēr, es viņu lološu, ap- tecēšu, upurēšu viņam savu dzīvību!»
6*
Bet princim vajadzēja precēties un ņemt par sievu kaimiņu valdnieka daiļo meitu, tā tika runāts, tāpēc posa greznu kuģi,
83
lai varētu doties ceļā. Princis brauc iepazīties ar saviem kaimiņiem, tādas valodas tika izlaistas, bet klusībā visi cerēja, ka viņš atgriezīsies ar līgavu. Princi pavadīja liela svīta. Mazā nāra klausījās galminieku minējumos, kratīja galvu un smaidīja: viņa zināja prinča domas labāk par citiem.
«Man jābrauc,» viņš bija sacījis, «man jāredz skaistā princese, jo mani vecāki to vēlas, bet viņi man neko neuzspiež. Es zinu, ka nevarēšu princesi mīlēt, jo viņa nav tā daiļā meitene templī, kuru tu man atgādini. Ja man būtu katrā ziņā jāizvēlas līgava, tad es drīzāk izraudzītos tevi, mans mēmais atradeni ar runājošām acīm!»
Un viņš skūpstīja meitenes sārtās lūpas, rotaļājās ar viņas garajiem matiem un guldīja savu galvu uz viņas krūtīm, pie viņas sirds, kas sapņoja par laimi un nemirstīgu dvēseli.
— Tu taču nebīsties no jūras, mans mēmais bērns? — viņš jautāja, kad viņi stāvēja uz kuģa, kam vajadzēja novest viņus kaimiņu valstī. Princis stāstīja nārai par vētrām un bezvēja laiku, par dīvainām zivīm jūras dziļumos un citiem brīnumiem, ko nirēji tur redzējuši, bet nāra smaidīja, stāstā klausīdamās, jo zināja labāk par visiem citiem, kas notiek dziļi lejā zem viņu kājām.
Gaišā mēness naktī, kad visi gulēja un pat stūrmanis snauda pie stūresrata, viņa sēdēja uz kuģa klāja un raudzījās caur skaidro ūdeni lejup. Viņai šķita, ka saredz tēva pili; augsti virs tās stāvēja vecmāmuļa ar sudraba kroni galvā un stingi raudzījās caur ūdens strāvām uz kuģa ķīli. Tad virs ūdens pacēlās māsas, viņas sēri lūkojās šurp un lauzīja rokas. Nāra pamāja tām, uzsmaidīja un gribēja darīt zināmu, ka jūtas laimīga, bet tuvojās kuģazēns, māsas ienira ūdenī, un viņš noticēja, ka tas baltais, kas tur noplīvoja, ir tikai putas viļņu galos.
Nākošajā rītā kuģis ar pilnām burām iebrauca kaimiņu ķēniņa bagātās pilsētas ostā. Zvani zvanīja, no augstajiem torņiem plūda bazūņu skaņas, kafeivji ar plīvojošiem karogiem rokās un spožām bruņucepurēm galvās stāvēja godasardzē.
Nu ik dienas tika rīkoti svētki, dejas un viesības sekoja raibā virknē, bet princesi nekur neredzēja. Stāstīja, ka viņa tālu no šejienes mācoties kādā templī, lai apgūtu visādus ķēnišķīgus tikumus. Beidzot ari viņa ieradās. Mazā nāra dega ziņķārē, kāda gan izskatīsies daudzinātā skaistule, un viņai bija jāatzīst, ka daiļāku meiteni grūti iedomāties. Seja viņai bija smalka un maiga, zem garajām, tumšajām skropstām smaidīja uzticīgas melnzilas acis.
— Tu tā esi! — princis iegavilējās, viņu ieraudzījis. — Tu izglābi man dzīvību, kad jūra bija izmetusi mani smiltīs.
Un viņš laimīgs apskāva notvīkušo līgavu.
— Es esmu bagātīgi apveltīts, — viņš sacīja nārai. — Pati pārdrošākā cerība ir piepildījusies. Es zinu, tu priecāsies par manu laimi, jo tava sirds ir nesavtīga un tu vēli man visu labu.
Mazā nāra skūpstīja viņa roku un juta, ka sirds tūliņ lūzīs. Rīt būs prinča kāzu diena, kas nesīs viņai nāvi un pārvērtīs viņu par putām viļņu galos.
Visi baznīcu zvani zvanīja, saucēji jāja pa ielām un aicināja visus uz dzīrēm. Uz altāriem dārgās sudraba lampās dega smaržīga eļļa, priesteri vēcināja vīraka traukus, līgava sniedza līgavainim roku, un bīskaps svētīja viņus. Mazā nāra bija tērpta ar zeltu izšūtā zīdā, viņa nesa līgavas tērpa velci, bet viņas ausis nedzirdēja svētku mūziku un gaviles, acis neredzēja krāšņo ceremoniju: viņa domāja par savu nāves nakti un visu, ko šai pasaulē zaudējusi.
Vēl tai pašā vakarā līgava un līgavainis uzkāpa uz kuģa klāja; lielgabali dārdināja, karogi plīvoja, un kuģa klāja vidū slējās lepna telts no zelta un purpura audumiem; tanī uz košiem spilveniem jaunais pāris varēja atdusēties vēsajā, rāmajā naktī.
Buras piepūtās vējā, un kuģis viegli un cēli izslīdēja gludajā, zili mirgainajā jūrā.
Kad satumsa, tika iededzinātas krāsainas laternas un jūrnieki uzsāka jautras dejas. Mazā nāra atcerējās, kā pirmo reizi iznirusi no jūras un redzējusi šo pašu krāšņumu un greznību. Atskanēja mūzika — un viņa aizvirpuļoja dejā. Viņa lidoja kā bezdelīga, kad tai dzenas pakaļ un to vajā, un skatītāji skaļi izpauda apbrīnu un apgalvoja, ka viņa nekad neesot tik burvīgi dejojusi. Sāpes graizīja maigās kājas ar nokaitētiem asmeņiem, bet daudz skaudrāk asmeņi urbās viņas sirdī. Viņa zināja, ka pēdējo reizi skata princi, kura dēļ pametusi savējos un savu dzimteni, atdevusi savu skaisto balsi un cietusi ik dienas bezgalīgas mokas, par kurām viņam nav bijis ne jausmas. Tā bija pēdējā nakts, kad viņa elpoja vienu gaisu ar mīļoto, lūkojās dziļajā jūrā un zvaigznēm piebērtajās debesīs; mūžīga nakts bez domām un sapņiem gaidīja viņu, kurai nebija dvēseles un nebija iespējas to iegūt. Prieks un jautrība valdīja uz kuģa līdz pusnaktij; nāra smaidīja un dejoja ar nāves domām sirdī. Princis skūpstīja savu daiļo līgavu, tā rotaļājās ar viņa melnajām cirtām, un rokrokā viņi devās pie miera greznajā teltī.
Uz kuģa viss apklusa, vienīgi stūrmanis stāvēja nomodā pie stūres. Mazā nāra uzlika baltās rokas uz kuģa malas un gaidīja atsarkstam rīta blāzmu, kuras pirmais stars būs nāves vēstnesis. Te viņa ieraudzīja paceļamies no dzelmes savas māsas; tās bija tikpat bālas kā viņa, skaistie mati vairs neplīvoja vējā, tie bija apgriezti.
— Mēs ziedojām tos raganai, lai varētu tev palīdzēt, mazo māsiņ, un lai tu šonakt nemirtu, — viņas teica. — Ragana iedeva mums nazi, vai tu to redzi? Vai redzi, cik tas ir ass? Iedur to princim krūtīs, pirms saule uzlec, lai viņa asinis norit uz tavām kājām, tad tu atgūsi zivs asti, atgriezīsies pie mums un nodzīvosi dzelme savus trīssimt gadus, pirms pārvērtīsies nedzīvās, sāļās putās. Pasteidzies! Vienam ir jāmirst, pirms saule lec, — tev vai viņam! Mūsu vecmāmuļa tā sēro pēc tevis, ka arī viņas baltie mati ir krituši no raganas dzirklēm tāpat kā mūsējie. Nonāvē princi un atgriezies pie mums! Pasteidzies! Vai redzi sārtas svītras pie debesīm? Pēc dažām minūtēm uzlēks saule, un tad tev būs jāmirst!
Mazā nāra atvilka purpura aizkaru no telts ieejas un ieraudzīja daiļo līgavu guļam ar galvu uz prinča krūtīm. Nāra pieliecās, noskūpstīja prinča skaisto pieri, paskatījās uz debesīm, kur rīta blāzma pieņēmās sārtumā, tad uz aso nazi un atkal uz princi, kurš sapnī čukstēja savas līgavas vārdu. Tikai līgava vien bija viņa domās — un nazis nodrebēja nāras rokā. Tad viņa iemeta nazi tālu viļņos, tie sarkani atspīdēja, kur nazis iekrita, likās, tur pašķīst asinis. Vēlreiz nāra uzmeta skatienu princim,
Mazā nāra uzlika baltās rokas uz kuģa malas un gaidīja atsarkstam rīta blāzmu . . .
tad metās no kuģa jūrā un juta, ka viņas augums pārvēršas putās.
Saule pacēlās virs jūras, stari skāra saltās jūras putas tik maigi un silti, ka mazā nāra nejuta neko no nāves. Viņa redzēja gaišo sauli, un pār viņu slīdēja neskaitāmas daiļas, caurspīdīgas būtnes; nāra redzēja tām cauri kuģa baltās buras un sārtās debesis. Šo būtņu valoda bija kā melodija, bet tik pārda- bīga, ka neviena cilvēka auss to nevarēja uztvert, tāpat kā neviena cilvēka acs nevarēja šīs būtnes saskatīt. Tās turējās gaisā bez kustībām, pašu vieglums tās nesa. Mazā nāra pārsteigta pamanīja, ka arī viņai ir tāds pats ķermenis un ka viņa ceļas aizvien vairāk ārā no putām.
— Uz kurieni es dodos? — viņa jautāja, un arī viņas balss skanēja tā, ka nekāda zemes skaņa to nevarētu atdarināt.
— Pie ētera meitām! — skanēja atbilde. — Nārām nav nemirstīgas dvēseles, un viņas nevar to iegūt, ja vien neiemanto kāda cilvēka mīlestību; viņu nemirstība atkarīga no svešas varas. Gaisa gariem arī nav nemirstīgas dvēseles, bet viņi to var iemantot ar labiem darbiem. Mēs lidojam uz karstām zemēm, kur smacējošais gaiss dveš mēri un nonāvē cilvēkus; mēs vēdinām tiem vēsumu. Mēs raidām puķu smaržu, sūtām veldzi un atlabšanu. Kad esam tā pūlējušies trīssimt gadu un veikuši visu labo, kas mūsu spējās, tad iemantojam nemirstīgu dvēseli un mūžīgu svētlaimi. Tu, nabaga nāra, esi visiem spēkiem centusies pēc tiem pašiem mērķiem kā mēs, tu esi cietusi un panesusi ciešanas, esi uzveikusi pati savu sirdi, tāpēc mēs tevi uzņemam gaisa garu valstībā un tu pēc trīssimt gadiem vari pati iegūt sev nemirstīgu dvēseli.
Mazā nāra pacēla apskaidroto skatienu pret sauli un pirmo reizi mūžā juta sariešamies asaras acīs. Uz kuģa atkal bija čala un kņada; princis un viņa daiļā līgava meklēja pazudušo meiteni un grūtsirdīgi vērās dzirkstošajās putās, it kā zinātu, ka mazā nāra ielēkusi dzelmē. Nāra neredzama noskūpstīja līgavas pieri, uzvedināja princim maigu vēsumu un atgriezās pie ētera meitām uz rožsārta mākoņa, kas devās tālāk.
— Pēc trīssimt gadiem mēs būsim nemirstības valstībā!
— Mēs varam tur nokļūt vēl agrāk, — teica kāda no ētera
meitām. — Neredzamas mēs ielidojam cilvēku mājokļos, kur ir bērni, un palīdzam tiem sagādāt vecākiem prieku un izpelnīties viņu mīlestību. Bērns nezina, ka mēs mājojam pie viņa, un, ja mēs par viņa labajiem darbiem varam priekā pasmaidīt, tad no mūsu trīssimt pārbaudes gadiem vienu atrēķina. Ja turpretī mēs netiekam galā ar savu uzdevumu un bērns ir tik nerātns, ka mums jālej nožēlas asaras, tad katra asara pagarina mūsu pārbaudes laiku par vienu dienu.