PIRMS DAUDZIEM GADIEM dzīvoja kāds karalis, kam tik pārmērīgi patika jauni, skaisti tērpi, ka viņš izdeva visu naudu, lai tikai vienmēr būtu grezni ģērbies. Viņš rīkoja parādes, devās izbraucienos un pastaigās, apmeklēja teātra izrādes un koncertus tikai tāpēc, lai varētu padižoties ar jauniem tērpiem. Viņš mainīja drēbes katru stundu; par citiem karaļiem parasti dzird, ka viņi atrodas valsts padomē, kur izlemj svarīgus jautājumus, bet par šo vienmēr dzirdēja, ka viņš patlaban pārģērbjoties.
Galvaspilsētā dzīve ritēja jautri: katru dienu bija gan sarīkojumi par godu ārzemju viesiem, gan dažādas izpriecas, kur karalim izrādīt savus tērpus. Pilsētā apgrozījās daudz ļaužu, un reiz tanī ieradās divi blēži. Viņi uzdevās par izslavētiem audējiem un apgalvoja, ka mākot izaust skaistākos audumus pasaulē. Ne vien raksts un krāsas esot apbrīnojami, bet audumam turklāt piemītot tā neatsveramā īpašība, ka tas ikvienam paliekot neredzams, kas vai nu nederot savam amatam, vai esot muļķis.
— Vareni! — karalis, to dzirdot, nopriecājās. — Ja ma,n būs mugurā apģērbs no tāda auduma, tad es viegli varēšu atšķirt muļķus no gudriem un uzzināt, kādi vīri manā valstī neder savam amatam. Lai viņi noauž man šādu audumu!
Un viņš izsniedza abiem blēžiem lielu rokasnaudu un pavēlēja nekavējoties stāties pie darba.
Viņi tad nu uzstādīja divējas stelles un izlikās aužam, lai gan stellēs nebija ne velku, ne audu. Katru dienu viņi pieprasīja vissmalkāko zīdu un krāšņāko zelta diegu, visu sabāza savās kabatās un klabināja tukšās stelles līdz vēlai naktij.
Pēc kāda laika karalim iegribējās zināt, cik tālu audēji tikuši ar aušanu, bet pašam nebija īstas drosmes iet skatīties, kad viņš atcerējās, ka audumu neredzēs ne muļķis, ne amatam nederīgs. Viņam gan šķita, ka par sevi nav ko bažīties, taču viņš nolēma, ka vispirms jāsūta kāds cits. Visa pilsēta jau zināja, kādas brīnumainas īpašības piemīt audumam, un katrs degtin dega ziņkārē, kurš viņa kaimiņš izrādīsies muļķis vai amatam nederīgs.
«Sūtīšu pie audējiem savu veco, godīgo ministru,» karalis nosprieda, «par viņu es varu būt pilnīgi drošs. Viņš ir prātīgs vīrs un savam amatam piemērots.»
Vecais, krietnais ministrs iegāja zālē, kur blēži sēdēja un šaudīja tukšās atspoles.
— Lai dievs žēlīgs, — ministrs izdvesa, acis iepletis, — es taču stellēs nekā neredzu no auduma!
Taču skaļi viņš nebilda ne vārda.
Abi blēži lūdza, lai viņš esot tik laipns un pienākot tuvāk, un tad apjautājās, vai auduma raksts esot skaists un krāsas košas. Viņi izlikās taustām, staipām un burzām audumu, lielīdami to, un nabaga ministrs izskatīja vai acis no pieres, tomēr nekā neredzēja, jo tur nekā nebija.
«Ak vai!» viņš domāja. «Vai patiesi es esmu muļķis? Vai nederu savam amatam? Nē, es nedrīkstu sacīt, ka audumu neredzu, jo ko tad karalis iesāks bez manis, ja man vajadzēs aiziet?»
— Kāpēc jūs neko nesakāt? — jautāja viens audējs. — Vai jums audums nepatīk?
— Kā nu ne, tas ir ļoti labs, — ministrs atbildēja, blenzdams caur brillēm uz tukšajām stellēm. — Skaists raksts un košas krāsas. Es ziņošu karalim, ka man tas varen patīk.
— Mums prieks to dzirdēt! — palocījās abi audēji. Viņi minēja krāsas un sīki aprakstīja neparastā auduma izskatu. Ministrs uzmanīgi klausījās, lai varētu visu vārds vārdā atstāstīt karalim. To viņš arī izdarīja.
Viltnieki pieprasīja vēl vairāk zīda un zelta, vēl vairāk naudas. Visu viņi sabāza savās kabatās, uz stellēm netika uzvilkts ne diedziņš.
Drīz vien karalis sūtīja kādu godīgu padomnieku, lai apskatās, kā audējiem veicas ar darbu. Šim sūtnim gāja tāpat kā pirmajam; viņš blenza un blenza, bet, tā kā uz stellēm nekā nebija, tad viņš arī neko nevarēja ieraudzīt.
— Vai tas nav lielisks audums? — prasīja abi blēži, rādīdami un skaidrodami skaisto rakstu.
«Muļķis es neesmu,» padomnieks klusībā sprieda, «tātad es nederu savam amatam. Tā tikai vēl trūka, lai arī citi to dabūtu zināt! Nē, saviem skauģiem es to prieku negribu sagādāt!»
Viņš uzteica audumu, kuru nemaz neredzēja, un apgalvoja, ka ļoti priecājoties par košajām krāsām un neparasto rakstu. To viņš arī pateica karalim.
Visā pilsētā runāja tikai par brīnumaino audumu. Beidzot arī pats karalis sadūšojās un devās audumu apskatīt. Ar veselu baru galminieku, kuru vidū bija arī abi agrāk sūtītie augstmaņi, viņš ieradās pie slīpētajiem blēžiem, kuri naigi mina paminas un šaudīja atspoles.
— Vai tas nav lielisks audums? — ministrs ar padomnieku teica kā vienā balsī. — Paskatieties, jūsu karaliskā augstība, kāds raksts un kādas krāsas!
Un viņi norādīja uz tukšajām stellēm, jo ticēja, ka pārējie noteikti redz audumu.
«Kad tevi piķis!» karalis satrūcies nodomāja. «Es taču neko neredzu! Tas ir briesmīgi! Vai es esmu muļķis? Vai nederu savam amatam? Tas būtu pats šausmīgākais, kas varētu atgadīties!»
— Jā, audums ļoti skaists, un audēji izpelnīsies manu visaugstāko atzinību, — viņš beidzot noteica, pūlēdamies rādīt apmierinātu seju. Viņš taču nevarēja atzīties visa galma priekšā, ka ūeko neredz. Pavadoņi tāpat neko neredzēja, lai kā bolīja acis, taču visi atkārtoja karaļa vārdus, ka audums esot skaists, un ieteica karalim uzvilkt jauno tērpu pirmo reizi lielajā svētku gājienā.
— Burvīgi, brīnišķīgi, teicami! — tā skanēja visā zālē, un katrs centās izrādīt savu sajūsmu. Karalis pasniedza katram blēdim ordeni un piešķīra audēju meistara goda nosaukumu.
Svētku priekšvakarā blēži visu nakti nosēdēja pie darba, aizdedzinājuši veselas sešpadsmit sveces, jo bija taču jāšuj karaļa jaunais tērps. Viņi izlikās, ka noņem audumu no stellēm, griež to ar lielām šķērēm, šuj ar adatām, kurās nav pavediena, un beidzot noteica:
— Tā, nu tērps ir gatavs!
Karalis ieradās pie viņiem dižciltīgāko galminieku pavadībā, un blēži pacēla rokas gaisā, it kā tanīs kaut ko turētu:
— Re, tie ir svārki! Tās ir bikses! Tas ir mētelis! Viss viegls kā tīmeklītis! Karaliskā augstība pat nemanīs, ka tai apģērbs mugurā, bet taisni tas ir pats jaukākais!
— Tiesa, tiesa! — piekrita visi galminieki.
— Vai jūsu karaliskā augstība žēlīgi atļaus novilkt savas drēbes, lai varam spoguļa priekšā uzvilkt jauno tērpu? — blēži jautāja.
Karalim novilka visu, kas vien bija mugurā, un blēži izlikās, ka ģērbj viņu no jauna. Karalis locījās un grozījās spoguļa priekšā, un abi ģērbēji daudzināja:
— Pasaulīt, cik labi šis tērps piestāv viņa karaliskajai augstībai! To mums gan izdevies labi piegriezt! Nevienam karalim visā pasaulē nebūs tērpa ar tādu rakstu un tādām krāsām! Turklāt šis tērps ir nenovalkājams!
— Baldahīns jau atnests, ko gājienā turēs jūsu karaliskajai augstībai virs galvas, — galma ceremoniju meistars paziņoja.
— Tad varam iet, — karalis atteica. — Nekas, piestāv tīri labi. — Un viņš vēlreiz apgriezās spoguļa priekšā, izlikdamies, ka apskata vēlreiz sevi no galvas līdz kājām.
Kambarkungi, kuriem vajadzēja nest tērpa velci, grābstījās ar rokām pa zemi, it kā paceldami velci, un gāja izstieptām rokām, it kā to nesdami. Viņi taču negribēja likt manīt, ka nekādu velci nav atraduši.
Karalis soļoja zem greznā baldahīna, un visi ļaudis uz ielām un pie logiem sauca:
— Ak debestiņ, cik pasakaini skaists ir karaļa jaunais tērps! Kāda varena velce! Cik brīnišķīgi viss piestāv!
Katrs centās izrādīt, ka redz tērpu, un šķielēja uz kaimiņiem, slepenībā cerēdams, ka starp tiem gadīsies kāds muļķis vai amatam nederīgs. Taču visi kā viens skaļi apjūsmoja karaļa jauno tērpu.
— Bet viņam jau nav nekā mugurā! Viņš ir kails! — pēkšņi ieteicās kāds mazs bērns.
— Klausieties uz nevainīga bērna vārdiem! Bērns runā patiesību, — sacīja bērna tēvs, un ļaudis čukstus stāstīja tālāk, ko bērns teicis.
— Viņam nav nekā mugurā! Karalis ir kails! — beidzot skaļi sauca visi ļaudis.
Karalis pārbijās, jo viņam pašam arī šķita, ka saucējiem taisnība. Taču tagad bija par vēlu kaut ko darīt, cits nekas neatlika — vajadzēja izturēt līdz galam. Un viņš saslējās vēl staltāk un soļoja tālāk, bet kambarkungi gāja nopakaļ, nesdami tērpa velci, kuras nemaz nebija.