Kādreiz vecos senos laikos visi ziedi bijuši balti. Tad kādu dienu dārzā ieradies mākslinieks ar lielu krāsu kasti un veselu klēpi otiņu.
— Sanāciet ap mani un izvēlieties, kādā krāsā gribat iegūt ziedus, — viņš uzsaucis puķēm, krūmiem un kokiem, un tie arī mudīgi sastājušies rindā, lai ātrāk dabūtu sev spilgtākas krāsas.
Tā nu bija gadījies, ka vistuvāk māksliniekam stāvēja Jasmīns. Viņš arī pateica, ka vēloties ziedus zeltain- dzeltenus, viņa iemīļotas Saules matu krāsā.
— Kā tu iedrošinies līst priekšā karalienei Rozei? — mākslinieks atgrūda Jasmīnu.
— Es nelīdu. Es te stāvēju jau ilgus gadus, — Jasmīns aizvainoti atbildēja.
— Bet tev gan vajadzēja saprast, kam pienākas gods būt visur pirmajam, — mākslinieks viņu pamācīja. — Par sodu tev jāpaliek pēdējam, un arī tad tu vēl marii krietni palūgsies.
— Jūs maldāties, kungs, es neviena nelūgšosl
Mākslinieks ilgi noņēmās ar Rozēm. Kādas tikai
krāsas sev neizvēlējās lepnās karalienes! Gan sarkanu, gan dzeltenu, rožainu un oranžu. Tikai Zilu neviena negribēja — tā esot tāda zemnieču krāsa. Tad nu zilajā, lai tā nepaliktu pāri, mākslinieks nokrāsoja Neaizmirstules un Rudzupuķes ziedus, kaut gan tās vēlējās sarkanus. Bet mākslinieks domāja, ka tādām lauciniecēm piestāvot zils, un tā jau arī ir.
Magones prafa māksliniekam uzsmaidīt, un tāpēc viņš ar krāsām neskopojās, bet uztriepa tās biezā kārtā. Dālijas paglaimoja māksliniekam, un glaimi bagātīgi atmaksājās. Viņš nostrādāja vairākas dienas, izkrāsodams tās visu krāsu vissīkākajās niansēs.
Ļoti pazemīgs izrādījās platlapainais Dadzis. Kad mākslinieks noprasīja, kādu krāsu šis vēlētos, viņš atbildēja:
— Kādu kungs dos, tāda būs laba.
Mākslinieks nokrāsoja viņa ziedus pelēkus un apjautājās, vai Dadzis esot apmierināts.
— Jā, kungs, jūs jau labāk zināt, kas kuram pienākas. Es saprotu, ka visiem spilgto krāsu nepietiek.
^un, ja visi būs tik skaisti kā Rozes, kas tad saskatīs Rožu daiļumu?
Asais Dadzis bija uzstājīgāks un saņēma sārtus ziediņus.
Mazās Atraitnītes sanāca ap mākslinieku bariņā un, pieklājīgi sveicinādamas, palocīja celīšus. Tas izskatījās tik jauki un mīlīgi, ka mākslinieks viņas iedo
mājās par mazām meitenītēm un izkrāsoja Atraitnīšu ziedus kā sejiņas — priecīgas, bēdīgas un nopietnas.
Ābele pasolīja māksliniekam rudenī veselu grozu ābolu, lai nokrāsojot viņas ziedus viegli sārtus. Mākslinieks tad arī netaupīja spēkus, kāpelēdams pa Ābeles zariem līdz pašai galotnei.
Ceriņi bija izdomājuši citādi atlīdzināt māksliniekam, ja viņš netaupīšot krāsas.
— Tu varēsi pavasaros lauzt mūsu zarus un dāvāt savām līgavām, tas ir, līgavai, piedod, ka pārteicos, — teica Ceriņu pārstāvis. — Un, jo tu vairāk lauzīsi, jo krāšņāk mēs ziedēsim.
— Par tādu netaktisku pārteikšanos tu paliksi balts, — aizvainotais mākslinieks atstūma runātāju, bet citus viņa brā|us apveltīja skaistām krāsām.
Pienenītes atnesa māksliniekam krūzīti bieza krējuma, un Jasmīnam atlika tikai noskatīties, ka zeltain- dzelteno krāsu, ko viņš bija izvēlējies, mākslinieks tagad bagātīgi izšķieda bezgala daudzo Pienenīšu ziedu izkrāsošanai.
Strādādams ar dzelteno krāsu, mākslinieks atcerējās Jasmīnu, kurš pirmais bija to izvēlējies.
— Nu, brāl, kā tad būs? — viņš izsmējīgi uzrunāja Jasmīnu. — Krāsas vairs nav daudz, bet, ja tu pazemīgi palūgsies, es vairāk nevienam to nedošu kā tikai tev.
— Es nelūgšos, — Jasmīns spītīgi atbildēja.
— Kā tad tā? yai tu nezini, ka/]epns nabags ir dievam pretinieks? I— mākslinieku sāka kaitināt Jasmīna spītība. — Nu labi, ja tev ir grūti vārdos izteikt savu lūgumu, tad vismaz paklanies man, paloci muguru.
— Es drīzāk lūzīšu nekā locīšos, — Jasmīns lepni atteica.
Mākslinieks noskaities ietrieca ar otiņu Jasmīnam sejā dzeltenas krāsas brizgas un sāka kliegt:
— Kas tu tāds esi, ka negribi lūgties un locīties? Paliec tāds pats balts mūžu mūžosl
Tāds viņš arī palika — baltais, trauslais Jasmīns.
Mēģini viņu liekt, — lūzīs.