viņa ieradas agrā pavasarī — maza, sīka meitenīte ar zilu vijoli padusē. *Kad viņa sāka spēlēt, putni apklusa un klausījās brīnišķīgajās skaņās, bites un tauriņi lidinājās un dudināja maigās melodijas.
— Paklausies, Vijolīt, — reiz viņu uzrunāja sārta meiča, vārdā Magone, — tu varētu sarīkot koncertus un pelnīt lielu naudu.
— Ak, neesmu mācījusies augstās skolās, — atbildēja vijolniece. — Priecājos, ka mana spēle kādam patīk.
— Bet, ja tev būtu nauda, tu varētu ietērpties dārgās drēbēs, — pamācīja Magone. — Kā es redzu, tev ir viena pati zaļa kleitiņa.
— Bet es tajā jūtos labi un greznas drēbes nekāroju, — atbildēja meitene.
— Ai, ja tev būtu nauda, tu varētu nopirkt dzintara kreiles un aplikt ap savu tievo kaklu, — viņu sarunā iejaucās skaistule Tulpe. — Ar krellēm tu izskatītos glītāka un varētu kādam iepatikties.
Vijolīte iesmējās:
— Tu saki, man esot neglīts kakls. Bet, ja es to apkāršu ar krellēm un tāpēc patikšu kādam, tad jau tas iemīlēsies krellēs, nevis manī.
— Tu vēl esi pārāk bērnišķīga, lai ar tevi runātu nopietni, — nopukojās Magone un, nokrāsojusi lūpas, vēlīgi uzsmaidīja īrisam, kas stāvēja celiņa otrā pusē,
īriss viņas smaidam neatbildēja, jo tajā brīdī Vijolīte sāka spēlēt un viņu sasaistīja neredzamas stīgas.
Sastindzis viņš klausījās valdzinošajā melodijā. Tā plūda un plūda kā maiga dziesma par mīlu, par draudzību, kas nebeigsies arī tad, kad zeme sastings un tai pāri klāsies lielais, baltais klusums.
Kad Vijolīte bija beigusi spēlēt, dzeitenmatainā Doronika pieliecās viņai pie auss un pačukstēja:
— Vai tu manīji, kā īriss tevī raudzījās? Nevienu mirkli pat acis neaizvēra. Viņš būs tevī iemīlējies!
— Ak, ko tu runāl — Vijolīte nopūtās. — Es taču neesmu skaista. Blakus Magonei un Tulpei izskatos pēc pelnrušķītes. Kā gan manī varētu iemīlēties tāds jauneklis kā īriss? Viņš droši vien ļoti mīl mūziku un klausījās manā vijolē, bet tu tūlīt gribi sajaukt prātu, lai vēlāk pasmietos, — lūk, noticēja, mazā muļķīte.
Tā Doronikai abildēja Vijolīte, bet pēc šīs sarunas sirds sāka dīvaini mulst, kaut ko gaidīt un ilgoties. Tādos brīžos viņa piespieda pie pleca savu zilo vijoli un ilgas un gaidas pārvērtās klusā melodijā, un katram, kas tajā klausījās, šķita, ka dzīvē ir bezgala daudz laimes un vajag tikai pastiept rokas, lai viss, ko tu vēlies, — mīla, draudzība un prieks — sabirtu tajās kā zvaigznes no zaļganajām vasaras debesīm.
Kad spēle apklusa, Triss ilgi nebūtu attapies no pārdzīvojuma, ja Ceriņš nepačukstētu:
— Iris, tu vecais zēn, neesi taču muļķis, nepalaid garām savu laimi. Vai tu nesaproti, ka Vijolīte spēlē tikai tev. Viņa ir tevī iemīlējusies.
— Kā tu vari tik prasti spriedelēt? — īriss sašutis iesaucās. — Vijolīte ir liela māksliniece, un spēlējot viņas gars lidinās debess zilgmē līdz pat saulei. Viņai ir svešas visas šīs zemes jūtas, viņa dzīvo savā mākslas pasaulē, un tāds parasts puisis kā es viņai nenozīmē vairāk par vienkāršu zāles s'.iebru.
Iestājās silts vakars, Vijolīte spēlēja mēness sonāti. Sākumā tā pauda smeldzīgu lūgšanu, atsacīšanās skumjas, bet tad pēkšņi melodija pārgāja kaislos čukstos, aicināja, sauca un skaļi kliedza pēc laimes.
īrisam pie vaiga smagi elsoja Magone. Viņas elpa reibināja kā vīns, īriss skurba un zaudēja saprātu. Vijolītes tēls bija pārvērties skaņās, bet Magone kļāvās viņam klāt, skūpstīja viņu, čukstēja maigus vārdus, un tā nu īrisam sāka likties, ka viņa laime ir Magone. Varbūt otrā rītā Īriss būtu attapies, nožēlojis īslaicīgo aizraušanos, bet Magone jau pirms rasas nožūšanas bija paguvusi apziņot visas draudzenes, lai pošas uz kāzām.
Kā jau pienākas, viņus apsveica, viņiem vēlēja laimes, saderību, krietnu bērnu pulciņu. Magone apmierināti guldzināja, plivinādama sarkanos brunčus, bet īriss stāvēja nekustīgs un vienaldzīgs, it kā ne viņu gaidītu lielā laime — būt Magones vīram.
Kāzu dienā pēc mielasta vajadzēja sākties dejām, un bija sarunāts, ka Vijolīte spēlēs valšus un polkas. Bet, kad visi jau bija sastājušies pa pāriem un vedējtēvs Ceriņš uzsauca, lai nu muzikante sākot spēlēt, iestājās neomulīgs klusums.
<( Trokšņainajā kāzu burzmā neviens nebija pamanījis, ka Vijolīte pazudusi, un Īriss tikai tagad saprata, ka tā ir bijusi viņa, kas aizejot pateica:
— Esi laimīgs. Paldies, ka tu biji. No manām sāpēm dzims jaunas dziesmas, kas citiem dos prieku.