Pēc pārsteidzoši ātrajām laulībam ar Magoni īriss vēl arvien nespēja attapties. Viņš stāvēja mēms un nekustīgs un nemitīgi sev jautāja:
«Bet kā tad tā? Es taču mīlēju Vijolīti, un Vijolīte mīlēja mani, bet es apprecējos ar Magoni. Kāpēc man vajadzēja izdarīt tādu muļķību?» Kas var atbildēt?
Turpretim Magonei vaigi laistījās aiz lepnuma, ka dabūjusi par vīru tik staltu puisi.
«Mans vīriņš, mans bucītis, mans…» — tā viņa vīteroja citām meičām, un, lai ko tās runāja un par ko runāja, viņa prata vienmēr iespraukt kādu pa- teicienu par savu vīriņu, ar to mēģinādama draudzenēm iedzelt, ka tās, lūk, vēl sievas godā nav tikušas.
J Bet reiz Vijolītes draudzene — zeltmatainā Do- ronika Magonei atkoda. Pavisam nevainīgi viņa, visām dzirdot, ieprasījās:
— Bet ko tas tavs vīriņš tāds saskābis vien izskatās? Stāv, kā mietiņu norijis. Vai tikai viņš neskumst pēc maigās Vijolītes?
Magone piesarka aiz dusmām, bet novaldījās un, it kā uzskatīdama Doronikas piezīmi par joku, sāka smieties:
— Ak, viņš man tāds neveikls aiz kautrības. Bet lai paiet medus mēnesis, tad es viņu sēkšu dresēt pēc sava prāta.
Un tad nu dresēja arī.
— Ko tu stāvi, lūpu atkāris! — atskanēja uzklie- dziens, kad īriss izlikās nedzirdējis sievas aicinājumu savilkt viņai korseti.
Triss iekoda lūpā un negribīgi, nepieskardamies sievas gūžai, izpildīja pavēli. «Paldies» vietā Magone iecirta vīram pļauku, teikdama:
— Tad tu citreiz būsi dzirdīgāks!
Lai ko darīja Triss, Magonei nekas nelikās pa prātam. Ne viņš mācēja dakšiņu turēt, kā pieklājas, ne ar nazi rīkoties. Cik reižu viņš piecēlās no galda nepaēdis, kad Magone pabolīja pret viņu baltas acis.
Ja tas notiktu vienatnē, īriss vēl kaut kā būtu pie- cieties, bet Magonei gribējās citu sievu pfiekšā padižoties ar savu varu pār vīru. Ja tikai pagadījās kādai pie viņiem ienākt, tā Magone sāka komandēt: «Iris, šurp! Iris, turp! Padod man tol Noliec šo! Un tagad noskūpsti man roku! Pakasi man muguru!»
Ar laiku īriss iegaumēja, ka Magoni visvairāk kaitina tas, ja neievēro viņas rašanos un pamācības. Kad Magone atkal uzbrēca, ka viņš neprotot dakšiņu turēt, īriss nometa to zemē un ēda ar pirkstiem. Kad Magone skaitīja visādas pamācības, kā uzvesties mājās un viesībās, īriss jāva sievai izrunāties līdz nespēkam, un, kad tā noprasīja, vai vīrs esot sapratis un iegaumējis, viņš nožāvājās, izbrīnījies paskatījās Magonē un nevainīgi pajautāja:
— Vai tu man ko teici?
Magone tvīka kaislību liesmās, bet, kad tā vakaros aicināja vīru gultā, tas aizbildinājās, ka jāiziet laukā zirgu pārsiet, un, kā gāja, tā pazuda līdz rītam.
Beidzot Magone neizturēja un izsūdzēja savas bēdas Driģenei, par kuru runāja, ka tā protot vīriešus pieburt.
— Mīļā Magonīti — iesaucās Driģene. — Kāpēc tu jau ātrāk neatnāci pēc padoma. Šitādus koka gabalus ar manu dziru vienā mirklī var padarīt dulnus.
Driģene ielēja pudelē zaļganu dzērienu un pamācīja:
— Tu uzvelc košus brunčus, iedod vīriņam nodzerties šo dziru, tad pagrozies viņam priekšā gan šā, gan tā, un viņš no tevis vairs vaļā netiks.
Var jau būt, ka īriss būtu Driģenes sulu izdzēris un viss notiktu tā, kā burvju vecene pareģoja. Bet vai tad Magone varēja nociesties nepalielījusies citām sievām, ka nu reiz vīriņš dancošot pēc viņas stabules. Bet, ja sieva par savu ģimenes dzīvi kaut ko pastāsta citām sievām, tad pēc piecām minūtēm tas jau ir zināms vīram.
Ta arī šoreiz — īrisam atlika pietiekami daudz laika apsvērt, vai dzert Driģenes dzērienu vai palikt uzticīgam atmiņām par Vijolīti.
Magone labā ticībā burves dzēriena spēkam uzvilka košus brunčus, ielēja Driģenes sulu glāzē un piedāvāja īrisam:
— Iedzer, vīriņ, es redzu, tu esi noguris.
īriss uzlukoja Magoni mīlīgām acīm un, paņēmis glāzi, aptvēra sievu ap vidukli un teica:
— Iedzer, sieviņ, malku uz manu veselību, pēc tam es dzeršu uz tavu veselību.
Magone laimīga uzsmaidīja īrisam un atgāza galvu — lai tad nu vīriņš ielejot mutē vienu malciņu. Bet īriss — ko viņš izdarījal Viņš sagāza sievai iekšā visu Driģenes dzērienu, un, kad tā, trakuma pārņemta, metās viņam ap kaklu, Triss paķēra jau laikus sagādāto žagaru sauju, uzlika sievu uz ceļgala un, pacēlis košos brunčus, sāka savu mācības stundu:
— Tas tev par to, tas tev par šito, tas par buršanos!
Ak kungs, kā AAagone spiedza un spārdījās, līdz aptvēra, kā izsprukt.
Viņa izmaucās no brunčiem un — spudūkš! — krūmos iekšā. Triss gan svieda brunčus viņai pakaļ, bet tie aizmetās un palika plivināmies mieta galā.
Kas šos brunčus piebūra mietam — Driģene vai Magone pati, — nu, galu galā kāda tam nozīme, bet tā tie arī palika plivināmies, un, kas tos uzskata, tas piemin Magoni.