Cirslīšu ģimenei gadījās reize ir lieli prieki, ir dziļas raizes. Prieki bija, kad mājas poļu jaunākā meita Strupaste piekrita nākt par sievu viņu vecākajam dēlam Garastim. Raizes sākās, kad vecā pele paziņoja savus noteikumus, bet, ja Garastis tos neizpildīšot, tad Strupasti par sievu viņam nemūžam nedošot.
Noteikumi bija ļoti smagi. Garastim vajagot kāzu dienā savas mītnes apkārtni nopušķot ar kaķu astēm. Tas izskatīšoiies ļoti skaisti un būšot pierādījums, ka jaunais vīrs var būt varonīgs un — lai dies nedod — ļaunā brīdī aizstāvēt viņu pādīti pret visu peļu briesmīgāko ienaidnieku — slaveno razbainieku Melno Runci.
Cirslīšu ģimene dzīvoja grāvmalas nātru pudurī, tālu no cilvēku mītnēm, un cik reižu vakaros nebija pārrunājuši — diez, diez, kādi tie kaķi izskatoties, jo nostāsti par viņu briesmu darbiem gan klīda no paaudzes uz paaudzi, bet savām acīm redzēt dzīvu kaķi nevienam — pat vecajiem cirslīšiem nebija gadījies.
Un, lūk, tev vilkazobs rudzu vārpai Ej nu tieši pirms kāzām meklēt kaķus un dabū rokā viņu astes. Nabaga cirslīši jau nezināja, ka brangi noēdušās mājas peles nicināja nabadzīgās lauķes un slepenībā vēlējās, lai gaidāmās kāzas izputētu. Un izputēt tās varētu, ja Garasti noķertu kaķis.
Garastis tik ļoti mīlēja Strupasti, ka jau sadabūja zobenu, lai ietu meklēt kaķus un nocirstu tiem astes. Kāds nu viņam tas zobens bija — sakaltusi vilkavāles lapai Bet, tā kā viņš kaķi nebija redzējis, tad domāja, ka no šāda zobena cirtiena astes kritīs ka zāle zem izkapts.
Garastis būtu aizgājis kaķu medībās, ja māte asarām acīs neizlūgusies, lai kaut vienu dieniņu vēl pagaidot, gan viņa pa to laiku kaut ko sagudrošot.
Cirslīšu māte izlīda no nātru pudura un, galvu uz augšu pacēlusi, domāja un domāja, tik stipri domāja, ka purniņš raustījās un ūsas kustējās. Un, ja tik ļoti domā, tad arī rodas padoms. Viņai jāiet pie Lapsas, tā ir viena gudra sieva ar kuplu asti, un, ja viņu ielūgs kāzās, tad var norunāt, lai dāvanas vietā viņa tovakar savu asti pakar nātres zarā.
Lapsa, padzirdusi, ka Garastis precas ar mājas peles meitu, aplaizījās. Cirslīšus viņa neaiztika, zināja jau, ka tie ir negaršīgi.' Bet māju peles — nul … Izprašņāja Cirslieni, vai daudz līgavas radu sanākšot un va! nevarot viņa arī bērnus ņemt līdzi, tie visi savas astes sakāršot nātrēs.
Tā nu izdarīja. Lapsa un lapsēni ieradās jau laikus, sakāra astes nātru zaros, bet paši aizslēpās aiz akmeņiem, daži ielīda grāvī, teicās nosnausties.
Metās jau krēsla, kad grāvmalas zāle sāka čaukstēt, jo līgavas radi nāca baru bariem.
Cirslīši izgāja pretim saņemt viesus un apjautājās, kā jaunie radi esot apmierināti ar pušķojumu.
— Grezni jau izskatās, — galvu grozīdama, teica Strupastes māma, — bet tādas astes gan es kaķiem neesmu redzējusi.
— Tās ir meža kaķu astes, — skaidroja Garasta māma, — un meža kaķi ir daudz bīstamāki par mājas kaķiem. To tikai mans dēliņš var — pieveikt tādus briesmoņus, — viņa vēl palielījās.
— Nu, ja man tāds gadītos ceļā, es arī viņam ceļa negrieztul — palielījās Strupastes brālis, jo pirms došanās ceļā bija iekampis no bļodiņas, kas stāvēja zem alus muciņas spundes.
Bija viņam to pateikt, kad no grāvja — no liela akmeņa aizmugures »zlēca lapsu bariņš un metās virsū cits lielībniekam, cits viņa māmai, citi papam, brālēniem un tantēm. Labi vēl, ka Garastis paguva Strup- asti ieraut nātru pudurī. Kurš rads izglābies, kuru noķēra lapsas, to Strupaste tā arī neuzzināja.
Kad Garastis sievai atklāja noslēpumu, Strupaste atriebdamās piesēja lapsu astes cieši pie nātrēm, un tur tās palika uz visiem laikiem.
Cilvēki, garām iedami, ieraudzīja greznās nātres, izraka un iestādīja dārzā.
Lapsastes, kaķastes, ziedastes — tā viņi saukā šīs puķes. Mācītie dārznieki gan tās sauc par košum- nātrēm, un tie, kas runā latīniski, nepiemin astes, bet saka — amarantus.