Kad mūku Kamēliju sūtīja uz Japānu sludināt priecas mācību, viņš nevarēja ne iedomāties, ka tur varētu sastapt velnišķīgas būtnes, kas spēj ievest kārdināšanā pat pārbaudītus svētos tēvus. Viņš bija devis solījumu atteikties no visām šīszemes baudām un cītīgi mērdējis savu miesu badā, bet prieka namiem gājis apkārt ar līkumu. Tāpēc ne tikai citi, bet arī
viņš pats bija pārliecināts, ka ar savu šķīsto dzīves veidu būs tīkams visaugstākajam un tas viņam palīdzēs nomaldījušos japāņus piegriezt īstajai ticībai.
Tā nu Kamēlijs nonāca Japānā un, gatavodajnies lielajam gavēn: m, pievakarēs aizstaigāja uz ihu» • lai izraktu stādu saknes un saķertu siseņus, ko izžāvēt ziemai. Sevišķi bagātīgu lomu viņš ieguva no kāda koka, kura zaros bariem vien sisināja zaļie siseņi, un, lai cik viņš vienā dienā tos noķēra, nākamajā vakarā atkal visi zari bija ar tiem pilni.
Kādā tveicīgā vakarā Kamēlijs ilgāk aizkavējās zemnieku ciematā, pārstāstīdams kalna sprediķi, un pie dāsnā koka nonāca tikai īsi pirms pusnakts. Pār mežu bija pacēlies pilnmēness, koki stāvēja nekustīgi, kā saldas burvestības pārņemti, arī siseņi klusēja, vai varbūt mūks viņu dziesmu bija tā apradis, ka vairs nedzirdēja.
Kad, rokas salicis un acis uz augšu pacēlis, Kamēlijs skaitīja pateicības lūgsnu par godīgi nodzīvotu dienu, koka lapotnē pēkšņi atskanēja smiekli.
— Hi-hi-hil Ha-ha-hal — saldā krūšu balsī ķiķināja kāda sievišķīga būtne un, veikli kā vāvere lēkādama no zara uz zaru, zibināja baltos zobus.
«Nelabais man atsūtījis kārdinātāju,» Kamēlijam iešāvās prātā, un viņš, kā tādās reizēs parasts, pārmeta krusta zīmi sev un arī pret dīvaino smējēju. Mūks zināja, ka no krusta zīmes baidās pats velns, bet mazā smējēja no tās it nemaz nenobijās. Liekas, viņu pat uzjautrināja tāda rokas pavicināšana gaisā, jo viņa smējās vēl ska|āk un, laikam sapratusi to kā mājienu panākties tuvāk, nolēca uz viszemākā zara, un, apķērusies ap koka stumbru, šūpoja baltās kājas mūkam pār galvu.
Kamēlijs atkāpās dažus soļus un aplūkoja savādo būtni. Viņas stāvs zaļajā plīvurā saplūda ar koka lapotni, tā ka redzamas bija tikai baltās kājas un sarkanmalainā galva, kas mēness gaismā zaigoja kā kupli saplaucis zieds.
— Kas tu esi? — mūks jautāja.
— Hi-hil Ha-hal — bija atbilde.
— Vai tu esi sieviete?
Būtne papurināja galvu.
— Kas tad tu esi? Un kā tevi sauc?
— Es esmu Driada — šī koka dvēsele, — sarkan- mate atklāja savu noslēpumu. — Es nāku tev pateikties, ka tu nolasīji no mana koka nekaunīgos siseņus.
To pateikusi, koka dvēsele ielēca augšup paceltajās mūka rokās un, apķērusies ap kaklu, uzspieda viņa lūpām skūpstu. Kamēlijs tā samulsa, ka nevis atgrūda meža meiču, bet gan piekļāva sev cieši klāt, lai paildzinātu jaukāko brīdi savā mūžā.
— Es nedrīkstu ilgāk pie tevis palikt, — čukstēja Driada, — citādi mans koks sāks vīst.
Viņa izrāvās no Kamēlija skavām un uzspurdza lapotnē.
Tikai tagad mūks atjēdzās, ka lauzis šķīstības solījumu, un satriekts lēnā gaitā vilkās mājup. Ko tagad darīt? Paziņot savam ordenim, ka nav vairs svētās kārtas cienīgs?
Nakts vēsums pamazām noskaidroja Kamēlija sakarsušo galvu. Viņš sāka mierīgi pārspriest dīvaino atgadījumu. Vai ir tā, ka viņš būtu pārkāpis zvērestu? Tā taču nebija sieviete, kas viņu skūpstīja, bet dvēsele, tātad viņas skūpsti nav miesaskārība. Ragana arī viņa nav, jo nebaidījās no krusta zīmes. Un svētajos rakstos nekas nav teikts, ka saskarsme ar dvēseli būtu apgrēcība.
Apziņa, ka viņš nav pavests, mūku padarīja tik līksmu, ka soļi kļuva raiti kā ganu zēnam un tikai pēc laba laiciņa viņš aptvēra, ka sācis svilpot jautru pasaulīgu dziesmiņu.
Vienkārša ziņkārība Kamēliju nākamajā pusnaktī atkal aizveda pie koka ar daiļo dvēseli.
— Driadal — viņš uzsauca, nostājies zem platās lapotnes.
— Hi-hil Ha-hal — atskanēja jautri smiekli, un lapu čaukstēšana liecināja, ka meža meiča, no zara uz zaru pārlēkdama, nāk lejup.
Mūks jau dienā bija sadomājis ieganstu, kā attaisnot savu apciemojumu. Kad Driada bija apsēdusies uz zemākā zara, viņš nenosarkdams paskaidroja:
— Es nācu pārlūkot, vai tavu koku netraucē siseņi.
— Viens nekauņa ir uzlīdis pašā galotnē, — meža meiča sūrojās. — Ja noķersi to, būšu pateicīga.
Alkdams šīs pateicības, Kamēlijs uzsprauda mantijas stūrus aiz jostas un veikli uzrāpās kokā. Viņš neparko negribēja meža meitas acīs izskatīties tūļīgs un tādēļ reizēm, lai aizkavētu žiglo skrējēju, saķēra viņu aiz kājas. Beidzot sisenis bija notverts un Kamēlijs saņēma apsolīto algu. Bet viņš vēl nekāpa lejā, jo tik tiešām jauki bija šūpoties līganajos zaros un klausīties Driadas smiekliņos.
Kad visi siseņi bija nomedīti, Kamēlijs nezaudēja apķērību, kā tomēr saņemt Driadas skūpstus — viņš tos pieprasīja par agrāk noķertajiem, un to bija tik daudz, ka līdz pašam rudenim viņš nesa un nesa virtenes ar žāvētajiem siseņiem.
Aukstums tuvojās zemei, un kādā naktī Driada teica Kamēlijam:
— Rīt tu vairs nenāc. Koks liksies dusēt, un es dusēšu līdz ar viņu līdz pavasarim.
Kamēliju tāda ziņa satrieca. Kā lai viņš nodzīvo bez prieka dienu, nedēļu, mēnesi, varbūt pat vairākus? Un maigā dvēselīte Driada — viņa taču nosals koka dobumā? Nē, kaut kas ir jāizdomā, kaut kas jādara, lai glābtu dvēselil
Ja Kamēlijam bijis vairāk laika, varbūt viņš būtu izdomājis kaut ko citu, bet patlaban vajadzēja rīkoties, nevis domāt. Viņš satvēra meža daiļavu, pašāva to zem platās mantijas un nesa uz savām mājām. Visu ceļu Driadai bija aizspiesta mute, tāpēc tikai istabā, kur mūks viņu nosēdināja savā gultā, viņa iesaucās:
— Ko tu izdarīji? Tagad mans koks nokaltīs…
— Lai kalst. Vai mežā tik vien koku, — Kamēlijs viņu mierināja.
— Tu nesaproti: ja nokalst mans koks, tad jāmirst arī man pašai, — Driada skumji atzinās un nobirdināja asaras.
— Tā ir māņticība, un to es tev pamazām izdzīšu, — mūks apņēmīgi nosolījās.
Pavasarī, kad sāka lapas plaukt, Driada kļuva vārga un acīm redzami izdila.
— Aiznes mani līdz manam kokam, — viņa lūdza Kamēliju, un viņš labprāt to darīja, cerēdams, ka meža gaiss Driadu izdziedinās.
— Ak vai!— iesaucās Driada, kad Kamēlijs viņu uzsēdināja uz apakšējā zara. — Mans koks ir miris.
Kamēlija acu priekšā viņa sāka gaist un saplūst ar koku. Kādu laiciņu vēl kā kupls zieds kvēloja sarkanie mati, tad arī tie sāka bālēt.
— Neaizej tā, saki man kādu vārdul — Kamēlijs izmisis lūdzās un izdzirda vārgu balstiņu:
— Zara galotnītē vēl turas dzīvība. Pasteidzies to nolauzt un iestādi zemē …
Kamēlijs nolauza dzīvo zariņu un skumīgs gāja mājup. Pēc kāda laika no zara izauga krūms un uzziedēja kupliem sarkaniem ziediem.
Pēc gadiem kāds vecs mūks brauca no Japānas atpakaļ uz Eiropu. Vienīgā manta, ko viņš veda līdzi, bija puķu pods ar ziedošu krūmu, un to apbrīnoja visi ceļa biedri. Viņš pats šo krūmu sauca par Driadu, bet ļaudis tādu vārdu nevarēja iegaumēt un iesauca krūmu mūka vārdā — par Kamēliju.