52108.fb2
No sagūstītajiem traķiešiem romiešu karavadonis Barbagalo izvēlējās sev spēcīgākos jaunekļus Teresu un Sevtu, likdams pārējos nogalināt. 5os divus skaistuļus viņš atveda uz Romu un nodeva gladiatoru skolā.
Skumjas pēc dzimtenes, sāpes par zaudēto brīvību, pazemojums par vergu stāvokli nomāca jaunos tra- ķiešus, un viņi lūdzās saviem dieviem tikai vienu — lai ātrāk sūta pēc viņiem nāvi. Bet dievi nebija viņiem žēlīgi. Pagāja dienas, un jaunekļi rītos pamodās dzīvi un veseli, tvēra savus zobenus un mācījās aizstāvēties un uzbrukt.
— Varbūt dieviem ir citādi nolūki ar mums, — reiz Teress klusu sāka runāt ar Sevtu. — Varbūt viņi grib, lai mēs iemācāmies rīkoties ar zobeniem un atriebjam savas tautas negodu?
— Ja dievi neprata nosargāt mūsu tautu, kā lai mēs to iespētu? — rūgti nopūtās Sevts.
— Lūgsim sapņu dievieti, lai tā pareģo, kas mūs sagaida nākotnē, — ieteicās Teress, un Sevts viņam piekrita.
Kad, rītā pamostoties, Teress izstāstīja draugam savu sapni, tad Sevtam vairs nebija ko stāstīt, jo abi bija redzējuši pilnīgi vienādus sapņus.
Teress bija sapņojis, ka viņš kareivja tērpā iziet arēnā, bet viņam pretim ar zobenu rokā iznāk Sevts. Samulsusi viņi raugās viens otrā, bet pūlis rēc, lai gladiatori uzsāktu cīņu. Nevienam nav spēka pacelt
zobenu pret nelaimes biedru, bet tad pie Teresa piesteidzas skaista romiešu jaunava un saka: «Cērt tā, lai tu būtu uzvarētājs, tad tu iegūsi brīvību un manu mīlu!» Viņš atvēzē zobenu, bet tajā brīdī kāda balss, kas nāk no zemes, uzsauc: «Klausi, ko sirds tev liek!»
— Tu esi noskatījies manu sapnil — izbrīnījies iesaucās Sevts.
Pievakarē, kad draugi atgriezās no apmācības, viņi sastapa divas romiešu jaunavas. Tās bija Barbagalo meitas Oktāvija un Leokardija. Kad Oktāvijas skatiens atdūrās pret Teresa acīm, viņam likās, it kā zibens izskrietu līdz papēžiem un pienaglotu viņu pie zemes. Kā sastindzis viņš palika stāvam un raudzījās skaistules sejā, nemanīdams, ka Sevis ar Leokardiju tāpat lūkojas viens otrā.
Mīlestība nav tikai akla, tā mēdz būt arī gudra un prot atrast ceļus, kā mīlētāji varētu satikties pat tad, ja viņus šķir tāds bezdibenis kā uzvarētāja un verga stāvoklis. Ilgu laiku Barbagalo nezināja, ka viņa
To pašu jautājumu bija uzdevusi Sevta sirds, un viņi krita viens otram ap kaklu un saskūpstījās.
Pūlis sašuta un kliedza:
— Viņiem jāmirstl
Oktāvija pietrūkās kājās un sauca:
— Teres, cīnies par mūsu laimi!
Ar tādiem pašiem vārdiem Leokardija mudināja Sevtu.
Tad Teress, zobenu pavicinādams, apklusināja skatītājus un, lepni pacēlis galvu, teica:
— Jūsu pārspēka dēļ mēs kļuvām gūstekņi, bet par neliešiem mūs pārvērst jums neizdosies. Jūs varat mūs nogalināt, bet ne uzvarēt!
To pateicis, viņš iedūra savu zobenu zemē, un to pašu darīja Sevts.
Nežēlīgais skatītāju pūlis jutās vīlies.
— Nāvi! Nāvi! Mēs prasām nāvi! — visi rēca un pagrieza īkšķus uz leju.
Barbagalo deva zīmi saviem kareivjiem nogalināt
sadumpojušos gladiatorus. Kad Teresa un Sevta līķi bija nonesti no arēnas, notika brīnums: zemē iedurtie zobeni sāka zaļot, tiem parādījās pumpuri un uzplauka ziedi.
Sīs puķes nosauca par gladiolām.