DzĪvē bija gluži kā pasakā: vienam tēvam trīs dēli. tā kā puikas vēl bija mazi un tēvam darbā palīdzēt nevarēja, tad dažreiz viņiem klājās diezgan grūti. tēvs uz ilgāku laiku aizgāja mežā malku cirst, atstādams dēliem izvārītu zirņu bļodiņu. tos nu viņi ēda, ūdenī mērcēdami un gaidīdami tēva atgriešanos.
Reiz tēvs nepārnāca norunātajā dienā, bet bļodiņas dibenā bija palikuši tikai seši zirņi. Vidējais brālis teica, ka tos vajagot taisnīgi sadalīt — katram pa divi. Vecākais brālis, kuram tēva prombūtnes laikā bija noteikšana pār mazākajiem, turpretim apgalvoja, ka taisnīgi būšot tā: viņš pats dabūšot trīs zirņus, vidējais brālis divus, bet mazais brālītis vienu. Tā viņš arī sadalīja un vēl pieteica, ka žēloties tēvam neviens nedrīkstot.
Nebija viņi vēl paguvuši iebāzt zirņus mutē, kad pie durvīm kāds klauvēja. Ienāca vecītis baltā puskažociņā, pastalām kājās. Padevis labu dienu, viņš nevarīgi apsēdās uz soliņa, nolika zemē kūjiņu un uzrunāja vecāko puiku:
— Dēls, es esmu ļoti izsalcis un nespēju tālāk paiet. Atdod man savu pusdienu tiesu un tu piedzīvosi, ka dots devējam atdodas.
Vecākais brālis sāka smieties:
— Atradies gan pasaku vīriņš! Domā, es noticēšu, ka mūsu laikos vairs noliek brīnumi? Staigā vien tālāk, kur deguns rāda.
Bet vecītis negāja projām. Viņš uzrunāja vidējo brāli:
— Varbūt tev būs mīkstāka sirds nekā tavam brālim un tu dalīsies ar mani savā pusdienu tiesā?
Vidējais brālis pavēra saujiņu, aplūkoja savus divus zirnīšus un nopūtās. 2ēl bija atdot, bet viņš vēl drusku ticēja pasakām, ledos arī vienu, varbūt vēlāk dabūs pretim veselu podu zelta. Vecītis patencināja, apēda zirnīti, gribēja jau celties un iet, bet viena kāja neklausīja. Tad pie viņa pieskrēja mazais brālītis un iespieda rokā savu vienīgo zirnīti, teikdams:
— Ēd, vectētiņ, uz otru kāju, man pašam vēl nemaz negribasl
Vecītis paskatījās puikam acīs, pasmaidīja un teica:
— Gribēties jau nu gribas vairāk nekā vecākajiem brāļiem, bet es redzu, ka tev sirds valda pār vēderu.
Viņš pacēla savu kūjiņu un itin mundrs taisījās iet.
— Apsildījies un paēdis nu esmu, — vecītis vēl ierunājās, — un, lai jūs mani nepieminētu ar ļaunu vārdu, es jums kaut kā atlīdzināšu.
Viņš pagrāba ar roku vienā kabatā un piebēra vecākajam dēlam bļodiņu pilnu ar zirņiem, pagrāba otrā kabatā un iebēra vidējam dēlam atplestajās saujās. Bet jaunākajam dēlam iedeva vienu pašu zirnīti, ko izņēma no azotes.
— Tad nu darieties tā, — viņš noteica, — šos zirņus pavasarī iesējiet, labi kopiet, un tie izaugs pēc katra nopelniem.
Kad sirmgalvis bija aizgājis, vecākais dēls izsmēja mazākos brāļus:
— Re, kādi jūs bijāt muļķi, atdodami savu ēdamo. Es neko nedevu un saņēmu visvairāk. Bet mūsu pasta- riņš, kas atdeva pēdējo, dabūja tikai vienu pašu zirnīti.
Pavasarī brāļi iesēja savus zirņus zemē.
Vecākajam brālim izauga lekni stubļi un noziedēja tukšiem vējaziediem, neviena pākstīte neaizmetās.
Vidējam brālim sazēla raibu raibais vanagzirņu lauks, un viņš tos izbaroja kazai, lai ļaudis, garām iedami, viņu neizsmietu.
Bet jaunākais brālis savu vienīgo zirnīti iestādīja mājas priekšā zem loga. Tur tas auga, vīdamies gar sienu, un uzziedēja gaišziliem smaržīgiem ziediem, šo puķu zirnīti apbrīnot brauca ļaudis no lieliem tālumiem. Pats karalis solīja par to veselu podu zelta, bet jaunākais brālis par zeltu savu zirni neatdeva. Viņš savāca tā sēklas, lai nākamajā pavasarī varētu tās dāvināt draugiem, un, tā sēdams un dalīdamies, dienās kļuva slavens dārznieks.