Puķes un koki, smilgas un krūmi gatavojās saules pārnākšanas karnevālam, kas katru gadu ilga vairākus mēnešus. kas tā bija par spriešanu, kas par noslēpumainu sačukstēšanos par tērpiem, par smaržām, par karnevāla karalienes vēlēšanām! magone šūdināja sarkanus, kuplus čigānietes svārkus, ieva grasījās aplikt baltu līgavas plfvuru, kastanis bija nolēmis tēlot
daudzžuburainu svečturi, bet kautrīgā Pīpenīte kārtoja savas ziedlapiņas pa pāriem un nepāriem — viņa taču būs zīlniece, pie kuras dažkārt griežas pat cilvēki. Cik daudz izdomas, cik daudz krāsu tika izšķiests, lai valdītu prieks un nebēdnība. Pat lipīgais sētmalas Dadzis — arī tas piediedza savam zaļajam mundierim pelēkas pogas.
Lai jautrība nerimtos ne dienu, ne nakti, karnevāla dalībnieki salīga vairākus putnu orķestrus. Strazdi, dzeguzes, ķauķīši un vālodzes svilpoja, kūkoja un dziedāja pa dienu, lakstīgalas un vakarlēpji trillināja un dārdināja naktīs. Bites un kamenes, mārītes un tauriņi uzjautrināja svētku viesus ar dejām un zumi- nāšanu.
Tikai viens dārza iemītnieks — Sausziedis negatavojās svētkiem, neuzposās un nepiedalījās orķestra algošanā. īgns un sabozies viņš ņurdēja, ka spilgtās krāsas viņam duroties acīs, ka putni pat naktīs neļaujot gulēt.
— Man domāt, — viņš ierunājās balsī, kas čabēja kā salmi, — man domāt, šādu pagānisku karnevālu rīkošana ir skaidra izšķērdība un vairāk nekas. Es aprēķināju, ja tās vērtības, ko jūs iztērējat greznībai, pārvērstu barības vienībās …
— Tad mēs varētu tev piegādāt veselu vezumu organisko mēslu, — ķircinādama viņu pārtrauca dzeloņainā Mežroze.
— Jums nevajag zoboties par tik nopietnām lietām, — Sausziedis sašutis viņu sabāra. — Man domāt, jūs darītu prātīgāk, ja nomestu no pleciem šos raibos kankarus, aizdzītu putnus uz mežu un noklausītos manas lekcijas.
— Vai tā gan? Par ko tad tu mums stāstītu? — smējās Magone.
— Es jums varētu nolasīt zinātniski pamatotu lekciju par jautrības kaitīgo iespaidu uz veselību.
— Ha-ha-ha! Hi-hi-hi! — puķes sāka locīties smieklos. — Ja tu turpināsi tā jokoties, mums tiešām var nobirt visas ziedlapiņas.
— Labi. Ja jūsu garastāvoklis nav noskaņots zinātnisku aiziņu uzlveršanai, es pakavēšos pie kāda praktiska jautājuma.
— Nu, nu! — smieklus valdīdama, skubināja Saul- grieze.
— Es jums pastāstīšu, kā laikus sagatavoties ziemošanai.
— Nepiemini ziemu, kad tikko sākas vasara! — dusmīgi uzkliedza Dālija. — Māsas, turpinām mūsu svētkus! Putni, spēlējiet ska|āk, tā, lai šim grabētājam aizkrīt ausis!
Sausziedis bija spiests apklust un nodevās pārdomām, kā izdevīgāk un pareizāk nokārtot savu dzīvi. Būtu tā kā laiks precēties, bet ko lai izvēlas par dzīves biedri? Ne jau šo viegiprātīgo Magoni vai zobgalīgo Mežarozi. Par Rezēdu vai Matiolu nevar būt ne runas, tās jau smaržās vien iztērē visas barības vienības.
Tā apcerot dažādās iespējas, Sauszieža skaliens pa
vērsās pret Ābeli, kas nopietna un domīga stāvēja dārza vidū.
— Hm, — viņš sāka apsvērt. — Man domāt, tā būtu īstā. Tā nesapņo tikai par skaistām kleitām un cepurēm, bet iekrāj kaut ko arī nebaltām dienām. Labos gados veselu vezumu ābolu var aizvest uz tirgu.
Un tā kādā jaukā dienā Sausziedis bildināja Ābeli. Puķes sastinga gaidās, kad aiz smiekliem plīsīs pumpuri, — tik pārliecinātas viņas bija, ka Ābele Saus- ziedi noraidīs. Bet cik pārsteigtas viņas tika, kad Ābele pēc īsas vilcināšanās deva jā vārdu. Viņas, protams, nezināja, ka Ābele Sauszieža bildinājumu pieņēma tikai par spīti savam iecerētajam Ķirsim, kurš bija sācis lakstoties ap Plūmi.
Kāzu rītā Ābele ietērpās līgavas rotā un sārtajā plīvurā pārsteidza Ķirsi ar savu skaistumu. Viņš noraudāja baltas asaras, ka tik vieglprātīgi atdevis savu laimi citam — un vēl kam? Nicinātajam Saus- ziediml
Pirms laulību ceremonijas Sausziedis fuvojās Ābelei. Viņa gaidīja, ka tas uzlūkos viņu apbrīnā un teiks: «Cik skaista tu esi, mana mīļā!» Bet Sausziedis izvilka no kabatas papīru un pildspalvu un, pat labrītu nepateicis, noprasīja Ābelei:
— Lai turpmāk mūsu attiecības būtu skaidras, es gribētu ierakstīt laulības līgumā, cik ābolu tu apņemies saražot šoruden un turpmākajos desmit gados.
Ābele uz brīdi zaudēja valodu.
— Bet… bet apžēlojies, kā es to varu pateikt, — attapusies viņa stostījās. — Dažreiz uznāk salnas, dažreiz dūrēji noposta ziedus vai tārpi izgrauž ābolus.
— Ja būs līgumā viss skaidri ierakstīts, tad man nav nekādas daļas ne gar tavām salnām, ne dūrējiem un tārpiem. Ņem, kur gribi, bet, kas solīts, tas man jādabū.
— Nu, vai zini! — Ābele pielvīka dusmās. — Tu tomēr esi un paliec tikai Sausziedis. Un es labāk nodzīvošu vecmeitās nekā precēšos ar tādu salmu vīru. Sveiks!
Viņa aizgriezās un pamanīja, ka Ķirsim odziņās iesities pirmais sārtums. Līdz ar citiem dārza iemītniekiem viņš skaļi aplaudēja Ābelei, bet putnu koris uzsāka dziesmu:
Mums pāri kūsā prieka kauss, Tik Sausziedim tas allaž sauss.
Karnevāls turpinājās, it kā tāds Sausziedis dārzā nemaz nebūtu bijis.