ciema skaistulīte dzeguze — dīvains vārds, vai ne? — uzsmaidīja visiem puišiem un arī mutes neliedza nevienam. Kad citas meitas un vecākas sievas viņu kaunināja, skaistulīte pasita viņām knipi zem deguna un atsmēja:
— Jums skauž, ka puiši ap mani vien tinas. Ko lai dara, ka esmu par jums visām pārāka.
Tā viņa trallināja un ķiķinājās līdz pašai Jāņu naktij, kad staltākais ciema puisis aizveda viņu līdzi uz mežu meklēt papardes ziedu. Vai viņi to atrada, neviens nezina, bet pēc šīs nakti Dzeguze kļuva rāmāka, puišus vairs neķircināja un tie arī sāka ap viņas māju mest līkumu.
Gribēts vai negribēts, ar prieku vai lāstiem sagaidīts, bērniņš tomēr nāk pasaulē, un tā arī Dzeguze pavasarī uz kādu laiku pazuda no ciema. Visi gaidīja, ko viņa pārvedīs mājās — puisīti vai meitiņu, bet skaistulīte atgriezās viena pati.
— Kur liki bērniņu? — noprasīja sievas.
— Atdevu Cielavai audzināt.
— Kāpēc pati neaudzini?
— Es jau neesmu tāda mu|ķe kā jūs, — Dzeguze pazoboja sievas. — Dienu un nakti jūs esat piesietas pie šūpuja, ne jums vairs dziesmas, ne danči prātā. Es savu jaunību notrallināšu tā, lai vecumdienās ir ko pieminēt. Trallalā — kukūl — viņa trīsreiz apgriezās uz papēža un parādīja sievām garu degunu.
— Tagad tu trallināsi, bet vecumdienās kūkosi viena kā celms bez atvasēm.
— Ha-ha-ha! Bet jūs savu jaunību nokvernēsiet pie bērnu šūpuļiem un autiņiem.
— Toties ap mums čalos bērnu pulciņš un vecumdienās kā putniņi čivinās mazbērni.
— Vecumdienās es uzmeklēšu savus bērnus un piespiedīšu, lai viņi man dod maizi. Likums paliek likums, — Dzeguze viszinīgi uzsvēra.
Tā viņa dzīvoja savu mūžiņu — katru gadu pa bērnam, bet, kas viņus audzina, to ne pati, ne citi nezināja.
Liktenis mēdz izjokot tos, kas domā, bezrūpībā dzīvodami, saglabāt jaunību. Tā arī Dzeguzei jau pusmūžā nosirmoja mati, sejā ieaudās grumbu raksti, pleci saliecās kūkumā. Nu gan viņa atcerējās, ka laidusi pasaulē prāvu bērnu pulciņu un būtu pienācis laiks gaidīt no tiem atbalstu.
Dzeguze aizgāja pie Cielavas un izsūdzēja tai savas bēdas. Tā nu esot izgadījies, ka jaunības vieglprātībā atdevusi šai savu bērnu, bet nu viņa gribētu to atpakaļ.
Cielava, gudra sieva būdama, noprasa Dzeguzei, kādu bērnu viņa esot te atstājusi — puisīti vai meitiņu. Bet kur nu vējagrābsle vairs atcerēsies, kam atdevusi puisīti, kam meitenīti. Minstījās, minstījās Dzeguze, līdz Cielava sāka smieties:
— Te nu bija: trallalā, trallalā, kamēr…
— Kukūl — Dzeguze apskaitusies parādīja Cielavai garu degunu. — Paturi manu pirmo grēka bērnu, vai man viņu mazums, lešu pie Zīlītes, gan tā nebūs tik atriebīga.
Zīlītei tiešām bija Dzeguzes ļoti žēl, bet vēl žēlāk bija dzeguzēna, ko auklējusi un lolojusi kā savu bērnu. Viņa lika pagaidīt, bet pati apskrēja visas mājas, kur zināja mitināmies Dzeguzes bērnus. Norunāja tā, ka dzeguzēni sapulcēsies birztalā un tad nu Dzeguze lai atnāk un noprasa, vai kāds ir ar mieru saukt viņu par māti.
Prasa Dzeguze vienam, tas atbild:
— Kukūl
Prasa otram, tas tāpat:
— Kukūl
Un tā visi:
— Kukū! Kukū! Kukūl
Noskaitās Dzeguze un sāka bērniem draudēt:
— Ja jūs ar labu negribat pildīt bērnu pienākumus pret māti, tad lai iet caur tiesu!
— Kāds bērniem pienākums pret māti, kas neatzina pienākumu pret bērniem? Kas zināja tikai «trallalā un kukū»! — viņai acīs smējās stalts dze- guzēns.
Dzeguzei saplaka drosme iet sūdzēties. Lēniem soļiem viņa aizvilkās uz mežu un jutās tik nevarīga, tik slima, ka atgūlās sūnās un gatavojās te sagaidīt savu galu.
Pēkšņi nobrīkšķēja sauss zariņš un Dzeguze pacēla galvu. Viņai tuvojās kliba meitenīte. Ar labo roku atspiezdamās uz spieķīša, viņa kreisajā nesa zaļu
krūzi.
Meitenīte nometās ceļos un sniedza Dzeguzei krūzi, teikdama:
— Dzer, māmiņ, tās ir bērza sulas. Iedzer, tad tu atspirgsi.
Dzeguze bija tā pārsteigta, ka pati domāja, vai tikai nav pārklausījusies.
— Kā tu mani sauci? Atkārto vēl reizi, — viņa lūdzās.
— Māmiņ. Tu taču esi mana māmiņa, — sirsnīgi skatīdamās dzeguzei acīs, atbildēja meitenīte.
— Cik skaists vārds — māmiņai Saki vēl reizi, sakil
— Māmiņai
— Bet kā tu zini, ka es esmu tava māmiņa? — Dzeguzi pēkšņi pārņēma šaubas.
— Es augu pie Čakstītes. Mana audžumāte bija laba, bet audžutēvs mani neieredzēja, saukāja par dzeguzēnu. Un reiz viņš pārnāca mājās piedzēries un izsvieda mani aiz durvīm. Kopš tā laika es kliboju. Es jau ilgi klīstu apkārt un meklēju tevi, māmiņ, — meitenīte pieglaudās Dzeguzei, tad pacēla viņas galvu un padzirdīja ar bērza sulām.
— Ak, kāda es esmu bijusi mu|ķe, — Dzeguze ievaidējās. — Es nezināju, kāda laime ir, ja tevi kāds nosauc visjaukākajā vārdā — māmiņa.
Lielas, dzidras asaras sāka ritēt no Dzeguzes acīm — pirmās asaras viņas mūžā. Un tur, kur tās nokrita, uzplauka balti ziedi, kurus tā arī sauc — dzegužasaras.