vai jūs esat dzirdējuši, kā sarunājas puķes? jāatzīstas, es arī agrāk nebiju dzirdējusi, līdz kādā agrā pavasara rītfi noklausījos Sniegpulkstenītes un Uzbe- kijas savvaļas tulpes Forsteriānas sarunā.
Īstenībā vairāk runāja tulpe viena pati, Sniegpulk- stenīte tikai klausījās un reizēm pavisam klusā bal- stiņā kaut ko pajautāja.
Bet labāk stāstīšu visu no sākuma. Forsteriānas sīpolus man uzdāvināja draudzene, kas pati tos bija izrakuši Zeravšanas kalnāja akmeņainajās nogāzēs. Rudenī iestādīju tos dārzā, pie mājas sienas, blakus sniegpulkstenītēm.
Nākamajā pavasarī jau martā nokusa sniegs un iestājās neparasti silts laiks. Tikai atkušņu un sala maiņās izveidojušās ledus plāksnes spītēja saules mīļajiem smaidiem.1 ' Bet sniegpulkstenītes un agrīnās forsteriānas izlauza ledus vāciņiem robus un līksmi apsveica pavasari.
Kādā aprīļa naktī es ilgi paliku nomodā, lai pabeigtu iesākto darbu. Debesu pamalē jau ieplaiksnījās rīta blāzmas sārtums, kad pieliku pēdējo punktu un, atvērusi logu, nosēdos dziļajā krēslā atpūsties un ieelpot svaigu gaisu.
Pēkšņi dzirdu iešķindamies sīku zvaniņu, tik dzidru un tīkamu, it kā būtu saskārušās divas kristāla glāzītes.
— Labrīt! — dzidrā zvaniņa balss klusi uzsauca kādam.
Un tikai pēc brītiņa cita — dobjāka balss atbildēja:
— Salam aleikum!
— Tu laikam esi svešiniece mūsu dārzā? — sīkā balstiņa apjautājās.
— Es te uzziedu pirmo reizi, — tā otra atbildēja.
— Tad iepazīsimies. Es esmu SniegpulkstenīteI — dzidrā balstiņa kā zvanīt nozvanīja.
— Un es esmu Forsteriāna, — dobjākā paziņoja.
— No kurienes tu šeit atkjuvi?
— No ļoti tālas zemes, ko sauc par Uzbekiju.
— Tad gan no lielas tālienes, — nošķindināja Snieg- pulkstenīte, it kā zinādama, kur un cik tālu atrodas Uzbekija. — Pēc mūsu dārza likumiem tev tagad man jāuztic savs dzīves stāsts.
— Mans dzīves stāsts ir ļoti skumjš, — nopūtās tulpe. — To mēs stāstām no paaudzes uz paaudzi, lai neaizmirstu, cik daudz sāpju izcieta mazā meitenīte Forsteriāna, kuras piemiņa mūžam kvēlos mūsu sarkanajos ziedos.
— Ak, stāsti jel, es jau aizturu elpul — mazliet nepacietīgi iesaucās Sniegpulkstenīie.
— Tad klausies. Priekš tūkstošiem gadu kādā Zerav- šanas kalnāja ieplakā dzīvoja aitu gans Sabirdžans. Dzīvoja lielā nabadzībā, jo aitas, ko viņš ganīja, nepiederēja viņam pašam, bet bagātajam Hamidarn. Sa- birdžanam piederēja tikai divas stipras rokas, paša taisīta stabule un septiņas mazas, melnmatainas meitenes, no kurām jaunākajai viņš bija devis dīvainu vārdu — Forsteriāna. Sabirdžans gan mīlēja savas meitas, bet cik daudz reižu viņas dzirdēja to nopūšamies: «Eh, būtu man bijuši dēli…»
— Kāpēc viņš vēlējās dēlus, nevis meitas? — Sniegpulkstenīte iejautājās.
— Tāpēc, ka dēls ir tēvam spārni, bet meitas… meitas aizprecē svešos ļaudīs, un māja paliek tukša, sirds vientuļa un skumja.
Reiz skaistākā no visām Sabirdžana meitām — desmit gadus vecā Forsteriāna aiznesa tēvam pusdienas. Lai uzjautrinātu nogurušo tēvu, viņa dziedāja tam pašas sacerētas dziesmas un dejoja lēni vijīgas dejas. Dziedot un dejojot Forsteriānas vaigos iekvēlojās rožu sārtums, bet melnajās acīs iezaigojās zvaigžņu mirdzums. Neviena princese nebulu varējusi ar viņu mēroties skaistumā.
Pati nelaime tādā brīdī uzsūtīja kalnos bagātnieku Hamidu, kurš staltā zirgā apjādelēja savus neskaitāmos ganāmpulkus. Ieraudzījis Forsteriānu dejojam, viņš apturēja zirgu un, aizslēpies aiz kizila krūma, nepamanīts nolūkojās daiļās meitenes graciozajās kustībās.
Beigusi dejot, Forsteriāna teica tēvam:
— Mans tēvs, es gribētu visu mūžu dziedāt un dejot, lai iepriecinātu ļaudis.
— Oi boi, mans bērns, »— tēvs nogrozīja galvu. — Tu esi nabaga meitene, un tev nebūs ne zīda tērpu, ne dārgu plīvuru, lai varētu dejot.
Hamids pagrieza zirgu atpakaļ un, nogaidījis, kad meitene ar tukšajiem pusdienu traukiem devās mājup, sagrāba to un aizveda uz savu pili.
Viņš ieslodzīja Forsteriānu istabā, kur jau simt tādas pašas skaistas meitenes darināja paklājus. Tagad Forsteriānai no ausmas līdz rietam bija jākvern putekļainā, puskrēslainā istabā un jāstrādā apnīkstošs, nogurdinošs darbs. Meitenes nevienu brīdi neredzēja sauli, nedzirdēja putnu dziesmas, jo biezie mūri un aizslēģotie logi viņas turēja savā cietumā.
Drūmā nospiestībā pagāja vasara, pienāca un aizritēja rudens un ziema. Bet uz pavasara pusi Forsteriānu pārņēma tādas ilgas pēc kalniem, pēc burbuļojošiem strautiem un putnu dziesmām, ka viņai gribējās mirt, ja neizkļūs brīvībā.
Viņa piegāja pie loga un pa mazo spraudziņu paraudzījās lejup. Viņa redzēja, ka zem loga ir nobērti sadauzīti stikli, un tas bija darīts ar nolūku, lai meitenes sagraizītu kājas, ja kādai izdotos atraut logu un bēgt.
Sajā brīdī uz palodzes nometās kāds putns, un tas bija Forsteriānas vecākās māsas Farizodas baltais balodis.
Kādu ziņu lai aizsūta uz mājām māsai — tS, lai viņa saprastu, kur atrodas Forsteriāna? Rakstīt viņa neprata, un mājās neviens neprata lasīt. Bet meitene ātri izdomāja — viņa nogrieza vienu no savām melnajām bizēm, norāva vairākus dārgo dziju pavedienus, no kurām auda paklājus, pa loga spraudziņu pasniedza tos uzticīgajam balodim, un putns, pamājis ar galvu sveicienu, aizlaidās.
Kad Farizoda saņēma jaunākās māsiņas vēsti, viņa ilgi domāja, kā palīdzēt tai izkļūt no gūsta. Pēdīgi viņa nolēma aiziet pie vecās Tursunojas, kas vientuja dzīvoja savā būdiņā un lasīja zālītes un saknes, ar ko ārstēt slimniekus. Runāja, ka Tursunoja protot pat burt, bet, ja arī viņa to prastu, tad tā varēja būt tikai laba burve.
Noklausījusies Farizodas stāstu, Tursunoja palūkojās mēnesī un sāka runāt:
— Brīvību nevar iegūt par velti, tā jāpērk ar asi- ūlaj.
— Ar Forsteriānas asinīm? — Farizoda izbijās.
— Ar Forsteriānas, ar tavām, ar visu jūsu septiņu māsu asinīm. Un ne tikai jūsu, bet visu jūsu draudzeņu — tādu pašu nabagu bērnu asinīm. Tāda ir maksa par brīvību.
Tad klausies manī, ko tev teikšu. Pēc divām naktīm, trešajā, kad mēness uzlēks tikai pēc pusnakts, Hamida pilī būs lielas dzīres. Kā tādās reizēs parasts, pirmie apdzersies sargi, kaut arī otrā dienā pazaudēs savas galvas. Sajā naktī pirms mēness lēkta jūs, Forsteriānas māsas un draudzenes, ierodieties pilī, un balodis lai jums parāda ieslodzīto meiteņu istabas logu. Kailām kājām pieejiet pie loga un atraujiet va|ā. \l Es saku — kailām kājām, jo jūs nedrīkstat baidīties tās sagriezt uz stikliem. Un tūlīt es pateikšu, kāpēc tam tā jābūt. Drīz vien Hamids uzies, ka viņa verdzenes izbēgušas, un sarīkos gūstīšanu. Ja būs tikai dažas asiņainas pēdas, viņš viegli uzzinās, kur skrējušas viņa verdzenes, bet, ja tādu pēdu būs daudz, viņš apjuks un trenkās savu zirgu pa akmeņaino no- kalni uz vienu pusi, uz otru pusi, bet jūs pa to
laiku varēsiet nokļūt kalnu stāvumā, kur zirgs vairs nespēs viņu uznest.
Farizoda izdarīja visu, kā Tursunoja bija pamācījusi. Piedzērušies sargi nepamanīja meiteņu tuvošanos pilij!j Viņas sagrieza kājas uz sadauzītajiem stikliem, atrāva logu un klusu pasauca Forsteriānu. Tā izlēca pa logu un pat neiekliedzās, kaut gan sāpīgi sagrieza kājas.v Mazās likteņa biedres viņai sekoja un tikpat varonīgi pacieta negantās sāpes.
Tad meitenes izklaidā barā devās uz kalna nogāzi. Cik grūti bija skriet, un ai, kā sāpēja kājas, bet viņas ne reizi neievaidējās, lai sevi nenodotu un gļēva vaida dēļ nezaudētu tik dārgi iegūto brīvību.
Meitenes jau bija nokļuvušas akmeņainajā vēl sniegiem klātajā kalna slīpumā, kad izdzirda zirga pakavu dipoņu.
— Hamids dzenas mums pakaļl — iesaucās Forsteriāna un mudināja: — Meitenes, skrieniet ātrāki
Meitenes skrēja, kā vēja nestas, bet Forsteriāna juta, ka viņas spēki izsīkst. Viņa vairs nespēja sekot māsām un draudzenēm. Bel Hamida zirgs jau sprauslāja viņai aiz muguras. Vai atkal nonākt pretīgā bagātnieka gūstā un neredzēt sauli un kalnus?
«Nē, labāk mirt brīvībā nekā nonīkt verdzībā!» izlēma Forsteriāna un metās Hamida zirgam zem kājām. Zirgs samina viņu ar pakaviem, bet ari pats vairs necēlās, jo bija pārlauzis kāju.i/Lādēdamies un nozvērēdamies, ka agri no rīta izdzīs visus savus kalpus kalnos gūstīt bēgles, Hamids aizvilkās uz mājām.
Forsteriāna vēl paspēra dažus soļus, bet tad viņai pietrūka elpas. Noasiņojusi, bez dzīvības viņa pakrita baltajā sniegā.
Bet rītā, kad Hamids ar kalpu baru nonāca sniegainajā augstienē, viņi apjuka un sastinga no neparastā skata, kas atklājās viņu acīm: baltais sniega klajums bija uzziedējis neskaitāmiem sarkaniem ziediem.
Tāds ir mans stāsts, un tāpēc mani sauc par Forste- riānu, — tulpe nobeidza un apklusa.
Klusēja arī Sniegpulkstenīte.
Es sajutu vēsumu ložņājam gar pleciem un piecēlos. Ietinusies lakatā, izgāju dārzā.
Tu brīnums — pa kuru laiku bija uzsnidzis mīksts sniedziņš un noklājis visu dārzu ar baltu seģeni? Bet puķu dobē pie mājas sienas kvēloja sarkans tulpes zieds. Es noliecos pār to un ieraudzīju, ka Sniegpulkstenītei pie nokārtā zvaniņa bija piesalusi liela un dzidra asara.