Kalpa sievas Madaras vienīgais prieks un lepnums bija viņas meiia Rota. Bet tā arī bija meita — skaista un strādīga, jautra- un valodīga. No rīta noskrien septiņas verstis līdz kunga druvai, ar sirpi nop|auj pūrvietu rudzu, bet vakarā dziedādama pārnāk mājās un vēl palīdz mātei apkopt vakara soli.
Lai nu darbs, kas darbs, bet kur tas greznais puķu dārzs, kāda nebija nevienai citai meitai visā pagastā. Pat muižas dārznieks nāca apbrīnot Rotas puķu bagātību. Kaut arī lielkungs vedot no Vāczemes visādas sēklas un stādiņus, bet tādu, lūk, viņam neesot. Kur gan viņa tādas ņemot, ja drīkstētu zināt, ja tas neesot noslēpums?
— Man putniņi sanes sēkliņas no svešām zemēm, — Rota smiedamās pastāstīja un nebūt nemānījās. Kad pavasaros cīruļi vai strazdi kļūdījās, siltu laiku cerēdami, Rota tos salasīja kurvītī, ienesa istabā un pabaroja, sasildīja, izmitināja, līdz visi puteņi bija garām, un palaida brīvībā.
Kad putniņi jautāja, kā viņiem pateikties par laba darījumu, Rota pasmējās un atteica:
— Atnesiet man puķu sēkliņas no svešām zemēm. Putniņi neaizmirsa šo vēlējumu un nākamajā pavasarī atnesa Rotai puķu sēkliņas no siltajām zemēm, kur bija patvērušies pa ziemu.
Rota labprāt dalījās savā bagātībā ar citām mei
tām un sievām. Sai sēkliņu, tai stādiņu, un, jo vairāk citiem deva, jo krāšņāk pašai saauga puķes.
Tikai vienai sievai — savai kaimiņienei Ķērstai gan Rota nedeva ne sēkliņas, kaut gan tā lūgtin lūdzās un prasīt prasīja.
— Kāpēc tu savu sirdi tā nocietini pret tuvāku? — māte pārmeta Rotai, bet tā īsi un aši pateica:
— Tai čūsku vecenei es nevienu puķi nedošu.
Čūsku vecene — tāda tiešām bija Ķērsta. Tikai retais zināja, ka viņa azotē auklē septiņas čūskas un tās pēc kārtas zīda.
Kad viena bija paēdusi, tā čukstēja viņai ausī:
— Kāpēc tai Rotai tik labi padodas puķes? Kāpēc tev tā nepadodas?
Un Ķērstai radās tāda skaudība, ka viņa būtu nobradājusi Rotas puķes, ja vien dārziņam apkārt nebijusi augsta sēta.
Otra čukstēja:
— Ja tev saaugtu tādas puķes, tu varētu vest uz tirgu un pārdot. Ak, kas tur ienāktu naudiņasl
«Ak, manta, manta — kā tikt pie lielas mantas,» Ķersta lauzīja galvu.
Ja viņas sētā iegriezās kāds ceļa gājējs un palūdza gabaliņu maizes, trešā čūska steidzās brīdināt:
— Tu nedod viņam savu labumu. Kaut viņš vai badā nosprāgtu, bet nedod.
Ceļinieks aizgāja uz citām mājām lūgt maizi.
Turpretim, ja Ķērsta aizstaigāja pie radiem un tur patlaban ēda pusdienas, ceturtā čūska mudināja:
— Sēsties tikai pie galda un labi krietni saēdies. Tas, ko tu šeit noēdīsi, pašas mājās paliks citai reizei.
Un Ķērsta tad nu rija ka rija, kamēr vēders vai pušu plīsa.
Piektā čūska savai saimniecei žūžināja pie auss:
— Kāpēc tev jāstrādā? Lai strādā māte arī tavu tiesu, tu pavalsties pa mīkstu gultu.
Ķērsta valstījās pa gultu, kamēr sestā čūska sāka šaudīt mēlīti ap viņas lūpām un skubināja:
— Tur kaimiņos viens pāris varen saticīgi dzīvo. Pamēģini viņus salaist matos.
Tad Ķērsta cēlās un aizvilkās pie lētticīgās un pļāpīgās Babiņas, kurai mēle karājās diedziņā.
— Klau, Babiņ, es redzēju, ka mūsu kaimiņienes vīrs naktī pa logu ielīda pie Rotas.
Babiņai to vien vajadzēja padzirdēt, kad mēle sāka kratīties. Naskiem soļiem viņa aiztecēja uz kaimiņu māju.
Visbriesmīgākā bija septītā čūska. Tā šņāca Ķērstai pie auss:
— Mēģini sagandēt cilvēkiem dzīvi. Izdari kaut ko, lai viņiem nav miera ne dienu, ne nakti.
Un Ķērsta izdomāja. Viņa piesēja savu suni īsā saitē un nolika ēdiena ķipīti tā, lai nevar aizsniegt. Augu dienu suns izmisīgi rēja, bet naktīs baigi gaudoja, tā ka ciema ļaudīm šermuļi skrēja caur kauliem.
Kas zina, Rota būtu laimīgi nodzīvojusi savu mūžu, apprecējusies, audzinājusi bērnu pulciņu, ja tajos laikos nebūtu uznācis raganu tvarstīšanas drudzis. Kā vilnis tas gāja pāri visām zemēm no tās puses, kur saule riet, uz to pusi, kur tā uzlec.
Tā nu augstie kungi, kas pārvaldīja arī to ciematu, kur dzīvoja kalpa sieva Madara ar meitu Rotu, saņēma zieģelētu vēstuli no vēl augstākiem kungiem, lai paziņojot, cik raganu viņi noķēruši savā apvidū.
Kungi lauzīja galvas, kur lai tās raganas ņem, jo neviena nebija manīta uz slotas jājam mēnesi zagt, ne arī dzirdēts, ka būtu kādam bērnu vai lopu ar jaunu aci noskaudusi. Bet, tā kā pavēle paliek pavēle un vismaz viena ragana jāatrod, tad kungi izsludināja augstu godalgu tam, kas uzrādīs raganu.
Te nu visas čūskas reizē sāka šņākt Ķērstai ausī: — Nu tu reiz vari lepnajai Rotai atriebties par viņas vīzdegunību. Aizej pie kungiem un apliecini, ka viņa ir ragana, un tiksi vēl pie naudiņas.
Čūsku vecenei tāds padoms likās zelta vērts. Skriešus klupšus viņa nesās pie kungiem un ko tikai visu nesastāstīja par Rotu.
Kāpēc viņai puķes tā augot? Burvībai Kāpēc viņai putni kalpojot? Burvībai
Kāpēc viņa vienmēr staigājot dziedādama? Kas raganai ko nedziedāt?!
Kungi priecīgi, ka ragana atrasta, un te nu nelīdzēja visu ciema jaužu aizstāvība. Kungi neticēja nevienam godīgam cilvēkam, bet ticēja čūsku vecenei.
Tā Rotu sadedzināja uz sārta un kungi varēja ziņot vēl augstākajiem kungiem, ka savā pavalstī nodibinājuši kārtību.
Pavasarī atlaidās putniņi no tālām zemēm un pieklauvēja pie Madaras lodziņa. Viņi bija atnesuši sēkliņas un ļoti brīnījās, ka tās saņemt pienāca salīkusi vecīte, nevis viņu labdare Rota.
Madara iesēja sēkliņas puķu podā, un no tām izauga puķes ar sārtiem ziediem.
— Gluži kā manas Rotas vaidziņi. Mīļās puķītes, jūs būsiet balzams manai sāpošajai sirdij.
Visiem, kas juta līdzi smagajās bēdās, Rotas māte dalīja sava balzama sēkliņas. Bet, tā kā līdzjutēju bija daudz, tad drīz vien visu kalpa sievu logos zaigoja sārtie ziediņi — balzamīnes.