cik bērnišķīgi turks Hasans bija iedomājies, it kā varētu uzcelt tādu žogu, kuram pāri netiek mīlestība. Tieši tā viņš domāja, celdams ap savu māju akmens mūri, jo blakus atradās grieķa Simonida māja un viņš zināja tur augam skaistu meitu — Artemidu, bet viņam auga dēls — Hasizs, labs dēls, krietns dēls, lai dievs katram tādu dod.
Lai cik augsts bija mūris, ciprese, kas auga dārzā, tomēr bija augstāka, un, kad Hasizs uzkāpa tajā, lai paskatītos, kas aiz mūra spēlē arfu un dzied, viņš ieraudzīja daiļo melnmataino Artemidu.
Hasizs zināja, ka Artemida ir grieķiete un viņš ir turks. Tēvs viņam no mazām dienām bija mācījis, ka grieķus vajag nīst un nicināt. Hasizs pat nenojauta, ka, skatoties uz Artemidu un klausoties viņas dziesmā, naids var pārvērsties par mīlestību un nicināšana par apbrīnu. Ha, iemīlēties grieķietē, tas nu gan būtu apkaunojums ne tikai ģimenei, bet visai tautai.
Un tomēr nākamajā dienā Hasizs atkal uzkāpa cipresē, iestāstīdams sev, ka, skatoties uz grieķieti, viņam radīsies pret to vēl lielāks naids. Kā viņa staigā — atklātu seju, lai katrs garāmgājējs to var aplūkot. Kārtīga turku sieviete savas sejas skaistumu nosedz ar parandžu, viņa to glabā tikai savam vīram.
Ja Hasizs būtu pametis acis uz cipreses ēnu, viņš redzētu, ka ar katru dienu viņa nokāpšanas brīdī tā kļuvusi garāka. Bet, tā kā viņš lūkojās tikai uz Arte- midu, fad pats neaptvēra, ka ar katru dienu ilgāk nosēd cipreses zaros.
Kad kādā rītā Simonida dārzā valdīja klusums un dziesma neatskanēja arī dienā un vakarā, Hasizs nekur nevarēja atrast mieru no uzbāzīgās domas: kas noticis Artemidai? Kāpēc viņa neuzturas dārzā un nespēlē un nedzied? Visu nakti neaizvēris acis, viņš pierunāja kalponi izdibināt no kaimiņu kalpones, vai Artemida nav saslimusi. Ak nē, tā atnesa vēsti, ka Simonids aizliedzis meitai rādīties dārzā, jo pamanījis turku sēdam cipresē un glūnam uz Artemidu.
Hasizs, dusmodamies uz grieķi un sevi, nocirta cipresi, un Simonida dārzā atkal sāka skanēt mūzika un dziesmas.
Kā izbijās Artemida, kad pēkšņi izdzirda saucam savu vārdu. Balss nāca no mūra puses:
— Artemida! Artemida! Panāc tuvāk, es tev pateikšu tikai trīs vārdus.
Kura sieviete gan negrib dzirdēt trīs vārdus, pat ja tos saka vispretīgākais vīrietis?
Kad Artemida tuvojās sienai, viņai pie kājām novēlās akmens, bet mūra spraugā parādījās seja. Melnas Osiņas, melnas uzacis un melnas acis, kurās varēja izlasīt trīs vārdus, pat ja mute tos neteiktu.
Bet sievietes grib šos vārdus dzirdēt, un Artemida jautāja:
— Ko tu gribēji man teikt?
— To, ka es tevi mīlu, — Hasizs čukstēja.
— Bet tu esi turks, un es esmu grieķietei — Artemida centās apdzēst liesmas, kas sāka vīties ap viņas sirdi.
— Nē, es esmu cilvēks, un tu esi cilvēks, un kāda mīlestībai daļa gar turkiem un grieķieml — iesaucās Hasizs.
— Bet mūsu tēvi to nesapratīs, — iebilda Artemida.
— Artemida! Pasaule ir plašāka nekā mana un tava tēva pagalmi. Mēs esam jauni, mūsu rokas ir stipras, vai mums vajadzīgs šāds dārzs ar mūri visapkārt? — satvēris mīļotās roku, runāja Hasizs, un
Artomidai likās, ka mūris atkāpjas un viņu ar Hasizu aicina olīvu un apelsīnu birzes, kalni un jūra, kviešu lauki un pilsētu tempji.
Bet ne tik vienkārši vērās mūri, kas ieslēdza Hasiza un Artemidas tēvu prātus. Hasans palika turks, un Simonids palika grieķis.
— Nav tādas tautības, ko sauc par cilvēku, — viens pateica savam dēlam, — un grieķieti ievest savā mājā es tev neļaušu.
— Turkam es savu meitu neatdošu, — paziņoja otrs.
— Mēs aiziesim no jūsu vecajām mājām un kļūsim cilvēki, — spītīgi pateica jaunieši un nolika savu kāzu dienu.
«Ja dēls apkauno ģimeni un tautu, tad labāk tāda dēla lai nav,» domāja Hasans un naktī uzmeklēja veco Kemalu, par kuru klīda baumas, it kā tas zinot grieķu uguns noslēpumu. Viņš izstāstīja Kemalam, kādas bēdas uzbrukušas viņa dzimtai, un lūdza, lai vecais meistars pagatavojot viņam uguns ābolu.
— To es kāzu dienā nosviedīšu viņiem pie kājām par biedinājumu saviem jaunākajiem dēliem un visiem turku jaunekļiem. Es esmu turks, un tu esi turks, un allahs svētīs mūsu labo darbu, — Hasans centās pārliecināt Kemalu.
— Lai notiek, — atbildēja Kemals, bet, kad Hasans aizgāja, sāka domāt, ko gan nodarījuši divi jaunieši, ka viņiem būtu jāmirst brīnišķīgākajā dzīves plaukuma laikā. Atmiņās atainojās paša jaunība. Arī viņš bija mīlējis grieķieti, bet, paklausot tēva liegumam, pametis to un visu mūžu mocījies nebeidzamās ilgās. Nē, viņš nekļūs citu laimes slepkava, viņš izdomās citādu ābolu, lai tas svētītu jauno tālākās gaitas.
Hasiza un Artemidas kāzu dienas rītā Kemals uzkarsēja vērša asinis, ielēja apaļā čaulā un iebēra tajā kāda koka sēklu graudus. Sagatavojis tādu granātu, viņš aiznesa to Hasanam un teica:
— Te nu tev būs uguns ābols. Redzi, vēl pavisam karsts. Bet zini, notiks tā, kā allahs būs lēmis.
Liels ļaužu bars bija sapulcējies ielā, kad no Hasana un Simonida mājām iznāca Hasizs un Artemida, lai dotos noslēgt laulību un pēc tam aizietu pasaulē meklēt darbu un pajumti. Viņus pavadīja tēvu lāsti, māšu asaras un jaunāko brā|u izsmiekls.
Tad Hasans atspieda ļaužu bariņu un, nostājies tam priekšā, atvēzējās un nosvieda mīlas pārim pie kājām granātu. Visi šausmās sastinga, bet notika brīnums: granāta saplīsa, no tās izlija asinis un izbira sēklas. Jaunieši stāvēja neskarti un smaidīja — viņi zināja, ka tēvu lāstus liktenis ir pārvērtis svētībā. Viņi uzlasīja no granātas izbirušās sēklas un aizgāja uz svešu malu, uzplēsa zemes gabaliņu un iedēstīja tajā asinīs mērcētās sēklas. No tām izauga koki un krūmi ar sarkaniem ziediem un sarkaniem augļiem.
Granātkoks, laimes koks — tā grieķi iesauca šo koku un turpmāk jaunajiem pāriem nosvieda pie kājām granātābolu, ar to novēlēdami, lai viņu jaunā dzīve būtu tikpat laimīga un bērniem svētīta kā Hasiza un Artemidas ģimene.