Pulksten deviņos tajā pašā vakarā milzīgā pils fasāde upes pusē bija spoži apgaismota. Arī pati upe, cik tālu vien acs sniedza uz pilsētas pusi, bija kā nosēta ar krāsainām laterni- ņām izgreznotām laivām un barkām, kas lēni līgojās viļņos un atgādināja bezgalīgu ziedošu dārzu, pār kuru vēsmo lēns vasaras vējiņš. Plašā pils terase un akmens kāpnes, kas sniedzās līdz pašam ūdenim un bija tik platas, ka varēja uzņemt kādas nelielas vācu hercogistes armiju, izskatījās jo krāšņi, kad uz tām rindās sakārtojās sargi spožās bruņās un augšup lejup lieliem bariem skraidīja svētku drēbēs tērpti sulaiņi, pabeidzot pēdējos sagatavošanas darbus.
Bet, lūk, pēc signāla visi no terases un kāpnēm acumirklī nozuda. Pat gaisā bija manāmas uztrauktas gaidas. Cik tālu acs varēja sniegt, bija redzams, ka milzīgais pūlis laivās piecēlies kājās un ļaudis, ar vienu roku sargājot acis no spožo laternu un lāpu gaismas, skatījās uz pils pusi.
Četrdesmit līdz piecdesmit karaļa jahtu piestāja pie pils kāpnēm. Visas jahtas izdaiļoja mākslinieciski darināti zeltīti griezumi abos augsti izslietos galos. Dažas bija izgreznotas gan lieliem, gan maziem karogiem, citas — brokāta audumiem un gobelēniem, uz kuriem bija izšūti ģerboņi. Citur plīvoja zīda karogi ar neskaitāmiem klāt piestiprinātiem sudraba zvārgulīšiem, kas pie mazākās vēja pūsmas bārstīja jautru skaņu lāses. Dažām sevišķi greznām un lielām jahtām, kas piederēja princim tuvu stāvošām personām, gar sāniem bija sakarināti vairogi ar mākslinieciski izstrādātiem ģimenes ģerboņiem. Katru jahtu vilka barka, uz kuras bez airētājiem vēl atradās kareivju pulciņš mirdzošās bruņās un bruņucepu- rēs, kā arī muzikanti.
Beidzot galvenajos vārtos parādījās sen gaidītās procesijas sākums — bruņukalpu pulks. «Viņu apģērbs bija tumšbrūni un melni svītrotas zeķes, skaistas samta cepurītes ar sudraba rozi sānos un tumšsarkanas un zilas drānas kamzoļi, kam uz krūtīm un muguras bija zeltā ieaustas trīs spalvas — prinča ģerbonis. Āvu kāti bija apvilkti ar koši sarkanu samtu, ko saturēja zelta nagliņas, un izrotāti zelta pušķiem. Viss pulks izkārtojās divās rindās kāpnēm gar abām pusēm no galvenajiem pils vārtiem līdz pašai upei. Prinča sulaiņi ar zeltu izšūtās sarkanās livrejās žigli noklāja ceļu starp abām kareivju rindām ar biezu svītrotu audumu vai tepiķi. Tad no pils atskanēja tauru skaņas. Muzikanti barkās uzsāka strauju maršu, un pa galvenajiem pils vārtiem lēniem, svinīgifem soliem vispirms iznāca divi ceremoniju meistari ar baltiem zižļiem rokās. Aiz viņiem nāca virsnieki — viens ar pilsētas zizli, pēc viņa otrs ar pilsētas šķēpu. Tad nāca vairāki pilsētas sardzes seržanti pilnā parādes formā, uz piedurknēm uzšūtām nozīmēm; Prievītes ordeņa meistars savā mantijā; vairāki Pirts ordeņa kavalieri ar baltām mežģīnēm uz piedurknēm, bet aiz viņiem ieroču nesēji; tiesneši purpura mantijās un parūkās; tad nāca lords, Anglijas pirmais kanclers, ar sermuliņa ādām apšūtu priekšā vaļēju purpura mantiju; pilsētas domnieki sarkanos mēteļos un dažādu cunftu vecākie pilnā amata tērpā. Viņiem sekoja divpadsmit franču augstmaņi greznos tērpos: zeltsvītrotos, vatētos balta zīda svārkos, īsos, ar violetu taftu izoderētos spilgti sarkana samta apmetņos un gaišsarkanās kuplās biksēs līdz ceļiem. Tie bija augstmaņi no franču sūtņa svītas; aiz viņiem nāca divpadsmit kavalieri no Spānijas sūtņa svītas — visi melnā samtā, bez kādiem izgreznojumiem. Gājienu noslēdza vairāki ievērojamākie angļu augstmaņi ar savām svītām.»
Pilī no jauna atskanēja taures; pa galvenajiem vārtiem iznāca prinča tēvocis, nākošais lielais hercogs Samersets. Viņš bija tērpies «melnā zelta brokāta kamzolī, tumšsarkana atlasa mantijā ar ieaustām zelta puķēm un sudraba tīkliņu». Viņš pagriezās pret vārtiem, noņēma spalvām greznoto cepuri un, godbijīgi palocījies ar visu stāvu, sāka atmuguriski kāpt lejā, palocīdamies uz katra pakāpiena. Atkal atskanēja taures, un herolds sauca: «Ceļu varenajam, lielajam lordam Edvardam, Velsas princim!»
Augstu pāri pils vaļņiem ar pērkonam līdzīgu troksni uzšāvās ugunīgas mēles; pār upi nodārdēja skaļš apsveikuma sauciens no nepārskatāmā ļaužu pūļa, un, viegli palokot savu karalisko galvu, parādījās Toms Kentijs — visas šīs krāšņās ceremonijas vaininieks un varonis.
Viņš bija «tērpts krāšņā sermuliņa ādām apšūtā balta atlasa kamzolī, briljantiem nokaisītu purpura iešuvumu uz krūtīm. Uz pleciem viņam bija balts zelta brokāta apmetnis, izode- rēts ar zilu atlasu. Apmetnī bija ieausts prinča ģerbonis — trīs zelta spalvas; to rotāja pērles un briljanti, uz pleciem saturēja briljanta sakta. Kaklā princim karājās Prievītes ordenis, kā arī vairāki augsti ārzemju ordeņi.» Uguņu gaismā visi dārgakmeņi apžilbinoši mirdzēja. Ak, kas tas bija par skatu! Tom Kentij, tu, kas piedzimis graustā, uzaudzis Londonas notekās, no bērnības pieradis pie skrandām, netīrības un posta, — vai tu tas esi?!